T. Leimane stāsta, ka 1989. gada 23. augustā Siguldas iedzīvotāji Baltijas ceļā stāvēja posmā no Līgatnes robežas līdz pat Gaujai. Viņa šķirsta atmiņu grāmatu, kurā toreizējais Latvijas Tautas frontes Siguldas nodaļas priekšsēdētājs Voldemārs Šubrovskis un Tālis Puķītis, kurš vēlāk kļuva par Siguldas pašvaldības vadītāju, savos stāstos atceras, ka ceļš bija jāsadala tā, lai katrs cilvēks aizpildītu pusotru metru lielu ceļa gabaliņu.
Tā kā bijušas šaubas, vai padomju saimniecības "Gauja" ciemata iedzīvotāji 23. augusta pievakarē pievienosies cilvēku ķēdei uz ceļa, Tautas frontes locekļi jau iepriekšējā dienā ar ruporiem staigājuši pa pagalmiem un uzrunājuši vietējos iedzīvotājus. Noliktajā stundā šoseja bijusi pilna ar cilvēkiem, kas runājuši arī krievu valodā.
"Ļaudis bija ļoti disciplinēti un tērpušies svētku drānās. Tad mani pēkšņi sveicināja kāds puisis krievu valodā. Atpazinu viņā personu, kuru biju tiesājis. Teicu viņam paldies, ka atnācis uz Baltijas ceļu, bet viņš smaidot sacīja: "Jūs vakar pie manas mājas visus aicinājāt šodien nākt uz Baltijas ceļu. Es pazinu jūsu balsi un pārējiem sacīju: ja tiesnesis teic, ka jāiet, tad ir jāiet!"," V. Šubrovska atmiņas citē T. Leimane, piebilstot, ka šie atmiņu stāsti ir emocionāli piesātināti un, tos lasot, lieliski var sajust, kā tolaik cilvēki ir jutušies. "Viņi nešaubījās par to, ko dara. Vārdi "es tur biju, jo man bija ļoti svarīgi, lai Latvija būtu brīva!" atkārtojas biežāk par citiem. Turklāt dzīvajā ķēdē bija arī citu tautību cilvēki, ne tikai latvieši."
T. Leimane bilst, ka cilvēki ir dažādi: vieniem ir jālūdz, lai padalās savās atmiņās par to laiku, citi uzraksta un atnes paši, bet "mēs esam tādi kā staigājošie informācijas stabi, kas visus uzrunā un lūdz padalīties 25 gadus senās atmiņās par 23. augustu. Jo ir svarīgi atstāt cilvēkiem, kas nākotnē lasīs šo grāmatu, ne tikai atmiņu vēstījumu, bet arī sajūtu, kā varētu būt, ja viņi paši būtu dzīvojuši tajā laikā un vietā. Ilgi gaidījām un sagaidījām Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes atmiņas, veterāns Aivars Janelsītis atsaucās uzreiz. Ar saviem stāstiem pievienojās publiciste Anita Mellupe, žurnāliste Silvija Lapiņa, arī Siguldas pamatskolas skolotāja Velga, kura nemaz negribēja, ka viņas uzvārds ir grāmatā. Skolotājs Elmārs Smelters bija saglabājis tā laika fotogrāfijas.
Un atkal T. Leimane atgriežas pie Baltijas ceļa dalībnieku atmiņām: "Stāvējām starp Cēsīm un Ieriķiem pretī keramikas darbnīcai. Dzīvajā ķēdē uz ceļa nebija neviena pārtraukuma, cilvēki smaidīja, klausījās blakus noliktos radio – "Vefiņus" vai "Selgas" – un nodeva cits citam ziņu, ka Rīgā ļaudis stāvot vairākās rindās, jo tur jau arī bija jāiztur vislielākais Interfrontes spiediens. Domājām, ka vajadzētu visu redzēto nofotografēt, bet mums, jaunai ģimenei, nemaz nebija fotoaparāta. Pāri lidoja helikopters. Baiļu nebija, jo sapratām, ka tur lido cilvēki, kas filmē dokumentālus kadrus, lai tos parādītu visai pasaulei."
Taujātas, kā pašām atmiņā palicis 1989. gada 23. augusts, Terēzijas kundze teic, ka viņas vīra vecāki savulaik tikuši represēti, tāpēc tie stingri pieteikuši: "Paliksi ar bērniem mājās!" Tikmēr Inese Berga rāda uz izstādei izvēlētu fotogrāfiju un stāsta: "Es toreiz biju jaunā māmiņa un aizgāju uz lielceļu līdzi saviem kolēģiem – toreiz Siguldas 1. vidusskolas, tagad Siguldas Valsts ģimnāzijas – skolotājiem. Manam dēlam Jānim tolaik bija viens gads."
Kā vēstures skolotāja I. Berga labprāt iesaistījusies Baltijas ceļa stāstu projektā, jo tā, viņasprāt, ir laba iespēja pievērsties dzīvajai jeb mutvārdu vēsturei. "Bērniem tā ir jau ļoti sena vēsture. Viņi pat īsti neizprot situāciju, kā bija tad, kad nebija mobilo telefonu, ar ko savā starpā sazināties. Bet tad seko izbrīns, ka daudziem vecāki ir piedalījušies šajā demonstrācijā un fotogrāfijās var atpazīt savus tuviniekus un skolotājus. Tas šo 25 gadus seno notikumu padara saprotamu tiem, kuri tur nebija klāt, un tad vēsture vairs nav tikai grāmatās izlasāma hronika, bet daļa no vecāku un vecvecāku dzīves."
Domājot, kā turpmāk pieminēt Baltijas ceļu, skolotāja Berga uzsver, ka šie svētki ir saistīti ne tikai ar vēsturi, bet arī ar politiku. "Mums ir vairākas piemiņas dienas, kad sienam melnu lentīti pie karoga, bet šie, manuprāt, ir gaiši, dzīvesprieku apliecinoši svētki. Cilvēkiem ir prieks atcerēties Baltijas ceļa demonstrāciju, kad viņiem bija pārliecība un drosme sadoties rokās un pateikt: "Mēs gribam būt brīvi!" Lai arī mums ir ieaudzināts dīvains sindroms, ka esam nabagu un bāreņu tauta, šī nu ir tā reize, kas apliecina dzīvesprieku."
Savukārt T. Leimane, pievienojoties kolēģes teiktajam, uzšķir Jāņa Mackus rakstīto: "Tolaik man bija trīs gadi. No Baltijas ceļa atceros saspiestu braukšanu mašīnā un ļoti plaši izstieptas rokas, kas pat nedaudz sāpēja. Bet zināju, ka tā vajag. Paldies vecākiem un vecvecākiem, kuri stāstīja par Latvijas vēsturi un ņēma līdzi uz pasākumiem. Esmu priecīgs, ka biju Baltijas ceļā. Gods kalpot Latvijai!"
Terēzija Leimane: No Baltijas ceļa siguldiešiem atmiņās palikušas neatkārtojamas sajūtas un spēja vienoties kopīgam mērķim ‒ neatkarībai.