Viņš savus viesus apkalpo latviešu valodā, ko apguvis gan pie privātskolotājas, gan runājot ar cilvēkiem. Pirms četriem gadiem sākās viņa ceļš uz Latviju – Fatihs satika Inesi, kura drīz vien kļuva par viņa sievu.
Jautāti, kā iepazinušies, Inese ir runātīgāka un stāsta: "Tas notika pirms četriem gadiem. Līdz tam es nepazinu nevienu turku un nekad nebiju bijusi Turcijā. Spēlējot spēles "Facebook", mēs ar Fatihu bijām kaimiņi. Viņš man atrakstīja pirmais, pēc tam sākām sazināties arī skaipā. Jo ilgāk sarakstījāmies, jo vairāk sapratām, ka mums ir ļoti, ļoti līdzīga domāšana un izpratne par vērtībām. Mums abiem patīk dzīve laukos un nepatīk lielpilsētas. Kad viens otram stāstījām par savas tautas tradīcijām, sūtījām foto un video, bijām pārsteigti, ka daudz kas ir līdzīgs. Mēs sarakstījāmies katru dienu, līdz Fatiham bija jābrauc uz radinieka kāzām un vairākas dienas viņš nebija internetā. Tad es apjautu, cik ļoti man viņa pietrūkst.
Mēs labi sapratāmies un spriedām, ka gribētos satikties. Fatihs uzaicināja mani ciemos pie sevis uz Turciju. Viņš gribēja parādīt savus kalnus. Fatiha vecāki dzīvo Giresunā – augstu kalnos pie Melnās jūras. Giresuna visā pasaulē ir slavena ar lazdu riekstiem, un arī Fatiha vecākiem ir riekstu dārzi. Es aizbraucu un nodzīvoju pie viņiem divas nedēļas. Tur Fatihs mani bildināja. Arī kāzas mums bija Turcijā. Tās nosvinējām vecāku un tuvāko radu lokā."
– Kāpēc izlēmāt dzīvot Latvijā?
Inese: "Tāpēc, ka tobrīd mans dēls mācījās vidusskolā. Pabeigt skolu Turcijā viņam būtu sarežģīti, jo turku valoda ir ļoti grūta. Kad atbraucām uz Latviju, Fatihs sāka mācīties latviešu valodu, kas savukārt viņam nav viegla. Patlaban ir tā, ka mēs sazināmies gan latviešu, gan angļu, gan turku valodā, un mums ir radušies arī savi īpašie vārdi. Piemēram, "čikčik" nozīmē 'rīve'. "Čikčik" kartupeļi – rīvēti kartupeļi, "čikčik" gaļa – maltā gaļa."
– Kā Fatiham izdevās dabūt darbu?
Inese: "Fatihs ļoti gribēja pēc iespējas ātrāk sākt strādāt, jo turku vīrietis pēc savas būtības ir ģimenes apgādnieks. Viņš nespēj iedomāties, ka var sēdēt mājās un neko nedarīt.
Turcijā Fatihs studēja vadības zinības, bet sakarā ar pārcelšanos uz Latviju mācības nācās pārtraukt. Pirmā darbavieta viņam šeit bija lineļļas krāsu ražotnē. Pēc tam viņš pārgāja darbā uz mēbeļu ražotni, kur iemācījās strādāt uz ļoti sarežģīta agregāta. Taču Fatiha sapnis bija atvērt pašam savu kafejnīcu, un nu tas ir piepildījies, – Ķekavas tirdzniecības centrā "Liiba" mēs atvērām "Skykebab", kas nu jau pārtapis par "Fatih kebab".
Pastāvīgie apmeklētāji ir vietēji iedzīvotāji, kurus Fatihs apkalpo latviešu valodā. Vasarā netrūkst arī ārzemnieku, ar kuriem viņš sazinās angliski. Taču gadās arī kuriozas situācijas. Reiz ienāca divas sievietes. Viena sāka runāt latviešu valodā, bet otra viņu apklusināja, sakot, lai runā krieviski. Fatihs teica, ka var viņas apkalpot valsts jeb latviešu valodā, angļu valodā un var runāt arī turciski. Taču saruna turpinājās zīmju valodā, uz izvēlēto ēdienu norādot ar plaukstu.
Runājot par darbu, gribu piebilst, ka Turcijā cilvēki strādā daudz vairāk un par mazāku algu. Vīrieši strādā 12 stundas dienā, un viņiem ir viena brīvdiena pa divām vai trim nedēļām. Arī Fatihs tā ir strādājis. Pie mums Latvijā ir grūti dabūt darbiniekus. Atnāk cilvēki, pāris mēnešu pastrādā un aiziet. Cilvēki sūdzas, ka viņiem nav darba, bet īstenībā viņiem darbu nemaz nevajag."
– Kāpēc gatavojat tieši kebabu?
Fatihs: "Kebabs ir sātīgs un ļoti populārs ēdiens. Tā pamatā ir turku maize, kurā liek marinētu, uz iesma vai grila ceptu gaļu, sviestā saceptus sīpolus ar tomātu pastu un sīvajiem pipariem, pāris šķēles svaigu tomātu un salāta lapu. Eiropā gatavo visdažādākos kebabus. Es cenšos gatavot tradicionālo turku kebabu ar piedevām, ko vēlas kafejnīcas apmeklētāji.
Sākumā bija grūti dabūt tieši tādus produktus, kādi ir Turcijā, bet pamazām tos atrodam arvien vairāk. Garšvielas vedam no Turcijas un pērkam no piegādātājiem. Aitas gaļu šeit ir grūti dabūt, tāpēc gatavojam vistas kebabu."
Inese: "Kebabs" – tā ir speciālā marinādē pagatavota gaļu, ko saliek uz iesma un strauji sasaldē. Pēc tam to cep uz rotējoša iesma un pa druskai griež nost. Pārējais ir piedevas. Mums ir pašiem savs dārziņš, maniem vecākiem – krietni lielāka zemes platība, kur izaug gan svaigi garšaugi, gan dārzeņi, ko izmantojam ēdienu gatavošanā."
Fatihs: "Pie kebaba piedāvājam padzerties dabīgu minerālūdeni, kas no Turcijas kalnu dzīlēm izplūst ar dabīgo gāzi. Otrs ļoti populārs turku dzēriens ir jogurtam līdzīgais airans."
Inese: "Cilvēkiem garšo Fatiha gatavotie kebabi. Prieks dzirdēt, ka paēduši daudzi pienāk un pasaka, ka bija ļoti garšīgi."
– Kā Fatiham patīk Latvijā?
Fatihs: "Man ļoti patīk skaistā, zaļā Latvijas daba un klimats, kas nav ļoti karsts. Man patīk dzīve mazpilsētā. Lielpilsētās ir ļoti daudz dažādu cilvēku un arī daudz problēmu. Latvija ir ļoti relaksēta zeme, kur dzīvot."
Inese: "Latvijā ir turki, bet pirmos divus gadus Fatihs tā īsti nekontaktējās ar viņiem. Viņš teica, ka grib iedzīvoties šeit. Grib saprast mūsu cilvēkus un iemācīties mūsu valodu. Kad atvērām kebabnīcu, tad gan viņš sāka sazināties ar turku biznesmeņiem, kuri viņam palīdzēja ar padomiem, uzsākot savu biznesu.
Latvijā cilvēki dzīvo katrs par sevi, un tā ir viena no atšķirībām, salīdzinot ar Turciju. Kad mēs dārzā gribējām uzcelt siltumnīcu, īsti nebija ko pasaukt palīgā. Fatihu tas ļoti izbrīnīja: "Kā tas var būt? Kur te ir ģimene?" Turcijā, ja kādam vajag palīdzēt, radi momentā sanāk kopā un izdara. Tur viņi pa vienam nestrādā. Ja kalnos ir jāsavāc siens, viņi visi vienu dienu nāk palīgā vienam kaimiņam, otru – otram, līdz visiem lauki ir novākti. Vakaros viņi sapulcējas kādā no mājām, dzer tēju un runājas, kā kuram ir gājis. Alkoholu viņi nelieto. Fatiha ģimene un radi ir islāmticīgi."
– Vai arī jums vajadzēja pāriet vīra ticībā?
Inese: "Nē, man nekas netiek uzspiests. Taču, ja es ko jautāju, Fatihs un viņa radi man labprāt visu paskaidro. Šogad es solidarizējos ar vīru un ievēroju ramadānu, kas bija no 28. jūnija līdz 27. jūlijam. Ramadāna laikā musulmaņi pēc saullēkta un līdz saulrietam neko neēd un dzer tikai ūdeni. Un es aptvēru, ka ramadāns nāk par labu ne tikai veselībai, bet ietekmē arī domāšanu. Trešajā nedēļā es sāku saprast, kā jūtas cilvēki, kuriem nav ko ēst. Es pa dienu neēdu, bet zināju, ka vakarā sēdīšos pie bagātīgi klāta galda. Man tā bija atklāsme, ka ramadāns liek aizdomāties par to, kā klājas citiem."
– Kā jūs jūtaties Fatiha radu lokā?
Inese: "Tas, ko es ļoti, ļoti cienu turku tautā, ir ģimenes tradīcijas, kas veidojušās gan senās turku kultūras ietekmē, ar ko Fatihs ļoti lepojas, gan islāma ticības ietekmē.
Kad savai mammai pateicu, ka esmu iemīlējusi turku puisi un gribu ar viņu precēties, viņa nebūt nebija sajūsmā. Bet, no brīža, kad viņi abi satikās, Fatihs manai mammai ir vislabākais, vismīļākais znots. Viņš pret maniem vecākiem izturas ar patiesu mīlestību, un citāda attieksme, viņaprāt, vispār nav iespējamam un apspriežama. Es, dzīvojot ar viņu, jūtos ļoti, ļoti mīlēta un saudzēta. Viņš mani tiešām gandrīz vai uz rokām nēsā.
Kad mēs uz nedēļu aizbraucam uz Turciju atpūsties, pirmās trīs dienas Fatiha radi nāk ciemos pie mums. Lielajā istabā nepārtraukti ir 20–30 cilvēku. Viņi visi ir radi, kuri grib parunāties un zināt, kā mums klājas. Nākamās trīs dienas mēs ejam pretvizītēs pie viņiem, un nevienu nevar izlaist, lai viņus neaizvainotu. Visi Fatiha radi turas kopā. Ja kādam nav darba vai rodas problēmas, viņam nav jāuztraucas, jo ģimene palīdzēs un uzstutēs viņu kājās.
Cilvēku vēlmi palīdzēt Turcijā jutu ik uz soļa. Reiz man sagribējās pupiņu kafiju, un es pajautāju, kur tad ir tā slavenā turku kafija, ka visur redz tikai "Nescafe" trīs vienā. Mēs iegājām divās mazās kalnu bodītēs pajautāt, bet tur nebija. Kad pārnācām mājās, mums kādi trīs Fatiha kaimiņi atsūtīja ziņu, ka gaida mūs ciemos uz pupiņu kafiju.
Fatiha ģimenē pārsvarā gatavo veģetārus ēdienus. Viesojoties pie viņiem, es sapratu, cik ļoti garšīgi var būt ēdieni bez gaļas. Pēc mūsu kāzām es virtuvē stāvēju blakus vīramātei ar kladīti rokās un pierakstīju, kā viņa gatavo ēst. Piemēram, vārot zupu, viņa sastāvdaļas vispirms apcep uz pannas. Vienmēr ir sīpols, tomāti, pupiņas vai kādi dārzeņi. Apcep arī tomātu pastu, lai atraisītu tās aromātu, kas zupai piešķir ļoti labu garšu. Pēc tam pannas saturu liek katliņā un pielej ūdeni. Un noteikti pieber turku garšvielas.
Šīs receptes es izmantoju joprojām, jo Fatihs ļoti priecājas, ka pagatavoju viņam kādu turku ēdienu. Arī tajā ir mazliet no Turcijas, kur palika viņa ģimene un visi draugi, ar kuriem viņš reizēm līdz vēlai naktij sazinās čatā vai pa skaipu internetā."
Fatiha un Ineses Kiliču ģimenes uzņēmumā var ne tikai garšīgi paēst, bet arī nopirkt slavenos turku saldumus – lukumu, halvu, rožu lapu džemu un dateļu sīrupu, kā arī pikantas ēdienu piedevas – olīvu, ķiploku un čili pastu un olīvas īpašajā turku sālījumā.
Vistas gaļas kebabu cep uz rotējoša iesma.