Kristīnes dzīves ceļš bija veiksmīgs un panākumiem bagāts, tomēr ļoti ilgi viņa bija aizmirsusi par to, kas viņu tiešām iepriecina ‒ no sirds. Kas ir tas, kas viņu tiešām darītu laimīgu un piepildītu. Tagad viņa to ir atradusi.
Steigā un ikdienišķo problēmu gūzmā nav viegli dzīvot nebeidzamā mīlestībā pret apkārtējo pasauli. Darba pienākumu un problēmu jūklī pavisam nemanāmi var pazaudēt gaišumu un mīļumu pret citiem. Kristīne Kalēja ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam saglabāt iekšējo gaismu bija svarīgāk par visu citu, jo īpaši ‒ materiālajiem labumiem. Viņa spēja atteikties no darba, kas tiek darīts tikai naudas dēļ, no sistēmas, kas pazemo un emocionāli ievaino, no priekšniecības, kas nespēj novērtēt, ka padotais darbam atdod visu savu dzīvi. Tomēr doma par uzdrošināšanos mainīt savu dzīvi nāca ar smagu pārdzīvojumu.
"Strādāju labā amatā, manā pakļautībā sākotnēji bija 80, vēlāk 60 cilvēku. Milzīgs kantoris, kur nepārtraukti mainās vadība, zvani, atskaites, kontroles... Un tad pēkšņi mēneša laikā es zaudēju vienu no saviem visdārgākajiem cilvēkiem ‒ savu brāli. Parasti visi pieraduši dzīvot ar domu, ka bērni pārdzīvo vecākus... Mēs vienmēr tā skrienam pa dzīvi, mums nekad nav laika. Kad brālis zvanīja un prasīja, vai varam satikties, bieži atbildēju: "Nē, man nav laika, jāstrādā." Tagad domāju – vienā dienā tu pasaki, ka nav laika, bet nākamajā dienā cilvēka vairs nav. Viņš vairs nezvanīs un nelūgs satikties... Zvana draugi: tiekamies? "Nē, priekš kam tukši pļāpāt, jāstrādā."
Mēs pārāk bieži atļaujamies riskēt ar to, kas dzīvē tiešām ir patiesi svarīgs. Kādu laiku es vēl to visu pavilku, bet tad sapratu, ka vairs negribu. Kad darbā bija kārtējās peripetijas, man vienkārši uznāca dusmas: par ko jūs te vispār "cepaties"! Nē, paldies, es to negribu. Manam vecākajam dēlam šogad jau 20, un es nespēju aptvert, pa kuru laiku viņš izauga. Viņš man ir ļoti īpašs cilvēks, liels atbalsts. Tagad domāju, vai neesmu viņam bijusi tikai tāda ēst gatavotāja, tādēļ jaunāko dēlu cenšos ātrāk izņemt no skolas, lai ilgāku laiku varētu pabūt kopā, iziet ārā. Tāpat cenšos neņemt darbu uz mājām," stāsta Kristīne Kalēja.
Sirdslieta – rokdarbi
Pēc smagā dzīves pagrieziena Kristīne vēl turpināja strādāt dažādos uzņēmumos, tomēr aizvien vairāk viņu urdīja nemiers atgriezties pie tā, kas vienmēr paticis visvairāk, kas bijis viņas vaļasprieks. Izrādās, viena no Kristīnes vecmāmiņām 20. gadsimta 20.–30. gados mācījusies leģendārajā Kaucmindes mājturības skolā. "Viņa mācēja ļoti skaisti izšūt un nodzīvoja garu mūžu – līdz pat 100 gadiem. Otra vecmāmiņa savos nu jau 92 ir adītāja, tamborētāja. Ar abām bieži biju kopā, jo pirmā dzīvoja ar mani kopā vienā mājā, bet otra – pāri ielai," atceras Kristīne.
"Manuprāt, padomju laiks, kad oriģinālu un interesantu lietu veikalos bija ļoti maz, iemācīja domāt radoši un no nekā uztaisīt kaut ko. Jau 15 gadu vecumā es šuvu. Toreiz nebija ne mobilo tālruņu, ne datoru un visam pietika laika – visas adījām un tamborējām kā trakas. Līdzko pienāca vakars, mēs ar mammu un vecmāmiņu adījām. Tas šķita tik dabiski, ka neatceros pat, kad par to visu radās interese," viņa teic.
Mājturībā viņai vienmēr bijusi augstākā atzīme. "Šodien dzirdu, ka daudzi apgalvo – tas viss, pateicoties tam, ka pasaule vaļā, pieejams internets, tik daudz interesantu ideju var sasmelties. Man gan šķiet, ka mums pašiem ir sava bagāža. Padomju laikā uzšūt kaut ko oriģinālu bija nepieciešamība, tagad tas ir moderni," domā Kristīne.
Zaļā domāšana
Broša no rāvējslēdzējiem, auskari no skārdeņu ļipiņām, soma no auto drošības jostām, trauku paliktnis no vecām avīzēm, mētelis no izpletņa? Jā, tas viss ir iespējams. Par to Kristīne pārliecinājās, aizbraucot uz Somiju. Eiropas Savienība iegulda ļoti lielu naudu, lai visā pasaulē cilvēkus apmācītu visdažādākajās nozarēs.
"Ja vēlies, vari braukt uz Turciju cept kebabus, mācīties dejot tango vai apgūt dažādas pedagoģiskās metodes. Ļoti daudz programmu tiek piedāvāts tieši skolotājiem. Es izvēlējos papildināt savas zināšanas tekstilapstrādē. Mūžizglītības programmas "Grundtvig" ietvaros devos uz Somiju, lai iepazītos ar apģērbu otrreizējo pārstrādi. Mani uzrunāja ideja par to, ka lietas, kas nekam vairs nav derīgas, pēkšņi iegūst jaunu jēgu. Tāpat pārsteidza, ka tik attīstītā valstī kā Somija jau 10 gadus ir savi otrreizējās pārstrādes uzņēmumi," atzīst Kristīne.
Visu programmas laiku Kristīne radoši strādāja Keravas Pieaugušo izglītības centrā, kas aktīvi sadarbojas ar apģērbu pārstrādes rūpnīcu. Iedzīvotāji tai nodod apģērbus, kur tos samaļ un iegūst jaunu, interesantu materiālu, ko pārsvarā izmanto par izolācijas materiālu laminātam, taču radoši cilvēki tam atrod pielietojumu arī kaut kā jauna un interesanta izgatavošanai. "Mans priekšstats par to, ka aušana piestāv tikai omītēm, saira brīdī, kad pati piesēdos pie stellēm. Sapratu, ka arī es nākotnē gribētu sev stelles, jo aust ir ļoti aizraujoši. Pati izveidoju 1,50 m garu lupatu deķi. Nezināju, kā kaut ko tik lielu un smagu ielikt somā, lai atvestu uz Latviju. Mājās bija žēl pa to staigāt – tāds darbs ieguldīts! Pusgadu nostāvēja lādē, tagad beidzot atļāvos to izklāt uz grīdas.
Programmas ietvaros Somijā kopumā bijām 20 sievietes no dažādām valstīm – Kipras, Polijas, Slovēnijas u.c. Kāda taisīja krellītes, cita – brošas, somiņas. Piemēram, brošas un kareklīšus veidojām no rāvējslēdzējiem. No skārda bundžu ļipiņām – auskarus, brošiņas. Bijām arī dažādos otrreiz pārstrādāto lietu veikalos. Viens no populārākajiem veikalu tīkliem visā pasaulē – "Globe Hope" – pastāv jau 10 gadus. Tas, ko tur redzēju, tiešām pārsteidza. Auskari no tālruņa pogām, mētelis no izpletņa, kurpes, kurām ar rāvējslēdzēja palīdzību virsmu var atdalīt no zoles. Tāpat racionāli un lietderīgi pāršūti armijas jaunie, neizmantotie tērpi, kas pārtapuši interesantos sieviešu tērpos."
Vecas lietas jaunā gaismā
Pēc atgriešanās no Somijas Kristīne bija iedvesmas pilna arī Latvijā popularizēt ideju par lietu otrreizēju pārstrādi, lai, kā pati saka, dotu tām otro mūžu. Tagad pie viņas var doties tad, ja jāsašuj kāda izirusi vīle vai jāiešuj bikšu gali, gan arī tad, ja nav ne jausmas, ko darīt ar nemodernu apģērbu, kas vēl gana labs un mīļš, bet liekas, ka vienīgais risinājums ir izsviest to atkritumos vai atdot citiem.
Kristīne rāda, kā izdevies pārvērst pavisam senu kleitu modernā un košā apģērbā, un atzīst, ka grūtākais ir nevis paveikt praktisko darbu, bet izdomāt, kā likt vecajām drēbēm atdzīvoties.
Emociju apmaiņa
Uz Ādažiem Kristīne atnāca pirms sešiem gadiem ar domu šeit darboties interjera dizaina jomā. Tieši pēc pusgada visā valstī sākās krīze, interjera dizainera pakalpojumus reti kurš vairs varēja atļauties, un Kristīne pievērsās tam, kas viņai padodas vislabāk un paticis jau kopš bērnības, proti, iepriecināt citus, veidojot skaistas lietas, radot oriģinālas un īpašas dāvanas – pulksteņus, krūzītes, lādītes, vāzes, albumus, galda lampas, šķīvīšus un citus suvenīrus.
"Dāvanu veidošana ir patiesa pozitīvo emociju apmaiņa, to nevar izstāstīt, tikai sajust. Un neviens to nevar atņemt. Kopš bērnības man allaž gribējies vienkāršas un ikdienišķas lietas padarīt skaistākas, interesantākas un atšķirīgākas. Lai arī dzīve savulaik aizveda mani gluži citos virzienos, mīlestība uz mākslu un vēlme būt radošai nepazuda. Ja kāds atsūta ziņu, ka dāvana ļoti patikusi, tas mani paceļ spārnos. Kad veidoju kādam dāvanu, izjūtu viņu kā emocionāli tuvu. Esmu šeit un tagad, pilnībā tajā darbiņā," atzīst Kristīne, kuras plānos ietilpst mērķis ne tikai dot apģērbam otro dzīvi un veidot suvenīrus, bet arī palīdzēt cilvēkiem ar stila padomiem garderobes uzlabošanā.
"Esmu ievērojusi, ka daudzi valkā tādu apģērbu, kas nemaz nepiestāv. Tāpat bieži esmu dzirdējusi, ka skaistas drēbes taupa iziešanai, bet ‒ cik tad sanāk iziet? Kādēļ uz darbu nevar doties sapucējies? Lai gan savā dziļākajā būtībā esmu ļoti vienkārša, tomēr man patīk uzposties. Ne jau kāda cita dēļ ‒ tas jādara, lai pašai būtu prieks. Gribu arī citas sievietes iedvesmot pucēties, tādēļ sadarbībā ar frizieri un vizāžistu iesaku arī jaunu matu sakārtojumu un grimu."
Atvērtība cilvēkiem
"Nezinu kādam jābūt cilvēkam, lai nauda būtu vienīgais motīvs darīt darbu, kas nepatīk. Ja tas tā ir, tad, visticamāk, lielāko daļu laika viņš staigā sakostiem zobiem," teic Kristīne un turpina: "Jā, man bija daudz – milzīgs ofiss, vadītājas statuss, nauda, bet kaut kā pietrūka. Agrāk vai vēlāk ar naudu vien ir par maz. Ja nevari darīt to, kas no sirds saista, nejūties realizējies un laimīgs. Ilgi tā dzīvot nevar.
Tāpat esmu ievērojusi – lai cik smaga būtu situācija, vienmēr jāvēršas pie otra tikai ar labu. Ja kaut kas nesanāk, neizdodas neko sarunāt, vēl vairāk – ar labu. Un tad viss beigu beigās kaut kā nokārtojas. Atvērtība un gaišums, ar kādu ej pret citiem, agrāk vai vēlāk visu izmaina. Un pārvērtības notiek."
