Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Šeit pat gaiss ir citādāks nekā pie mums, Anglijā," teica viena no nometnes dalībniecēm. Kopā ar māsu viņa atbraukusi paciemoties pie vecmāmiņas Latvijā, bet tad internetā atradušas ziņu par nometni diasporas bērniem Ādažos un nolēmušas pieteikties. "Te ir interesanti," viņa piebilst.

Kā stāsta nometnes vadītājs, biedrības "Reāls piedzīvojums" valdes priekšsēdētājs Sandijs Krastiņš, uzvarot Sabiedrības integrācijas fonda konkursā par iespēju izveidot vasaras nometni Latvijas un diasporas bērniem, uz Ādažiem izdevies uzaicināt 30 bērnus vecumā no astoņiem līdz 18 gadiem. Nometnes mērķis ‒ saglabāt pasaulē izklīdušo latviešu bērnu saikni ar dzimteni un stiprināt viņu latvisko identitāti. Tā kā nometne veidota sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fonda ārpusskolas pasākumu programmu, bērniem par dalību nebija jāmaksā, un fonds sedza arī ceļa izdevumus.

Piedzīvojumu nometnes laikā bērni piedalījās peintbola un ūdens kaujās, šāva ar loku, meklēja apslēpto mantu un iepazina Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu. Piemēram, kopā ar dūdu un bungu grupas "Auļi" mūziķiem viņi uzzināja, kādi ir latviešu tradicionālie mūzikas instrumenti, un vēroja, kā notiek bruņinieku kaujas. Sadalīti komandās, bērni ik dienu veica dažādus uzdevumus, bet nometnes beigās piedalījās piedzīvojumu spēlē "Lielā leģenda" ar dažādām mīklām un piedzīvojumiem.

Kā uzsver S. Krastiņš, ikvienā komandā bija visu vecumu bērni no dažādām valstīm: "Jaunākajiem parasti ir interesantākas idejas, kā tikt galā ar uzdevumu, bet lielākajiem ir vairāk pieredzes un spēka. Katru dienu komandu sastāvs mainījās, bija cits komandas kapteinis, un rezultāts parasti bija ļoti labs."

Jautāts, kā izdevies savākt kopā latviešu bērnus no tik daudzām valstīm, nometnes vadītājs teic: "No brīža, kad uzzinājām, ka esam uzvarējuši konkursā, līdz nometnes sākumam aptuveni pusotra mēneša laikā mums vajadzēja uzmeklēt iespējamos nometnes dalībniekus. Rakstījām vēstules uz latviešu biedrībām ārzemēs, uz vēstniecībām un konkursa nosacījumu ‒ savest kopā 15 Latvijas un 15 diasporas latviešu bērnus – izpildījām. Turklāt bija jāņem vērā tas, ka ir valstis, kur skolēnu brīvlaiks nesakrīt ar mūsējo. No Krievijas pieteicās 15 bērni, bet atbrauca tikai četri, un ir arī viens Ukrainas latvietis. Taču bija vēl kāds nosacījums ‒ bērniem noteikti jāprot dziedāt un dejot."

Runājot par valodu, proti, latviešu valodu, kam vajadzēja skanēt nometnē, S. Krastiņš teic: pirmajā dienā šķitis, ka vairākiem bērniem tā jau piemirsusies – sākumā pat māsa ar māsu runājusi angļu vai vācu valodā. Tomēr dzīve latviskajā vidē dzimto valodu atkal nostiprinājusi. "Šo bērnu vecāki dažādu iemeslu dēļ dzīvo ārzemēs, kur latviešu valodā, protams, var runāt tikai mājās, bet reizēm arī tur tās lietošana ir sarukusi. Ir arī jauktas ģimenes, kurās skan vairākas valodas. Tomēr pat šajā īsajā laikā kaut ko latviešu valodas zināšanu atsvaidzināšanas labā izdevās paveikt," teic nometnes vadītājs.

Sabiedriskā labuma biedrība "Reāls piedzīvojums" jau četrus gadus organizē nometnes bērniem un jauniešiem, dažādus labdarības un sabiedriskos pasākumus, sporta spēles, komandas veidošanu, kultūras pasākumus bērnu namu, maznodrošināto un daudzbērnu ģimeņu bērniem, kā arī rīko dažādus korporatīvos pasākumus. Kopumā tajos piedalījušies 17 100 dalībnieku. Biedrības pasākumos tiek iesaistīti un atbalstīti septiņi bērnunami.

Organizēt bērnu brīvā laika nodarbības kopā ar sociālajiem dienestiem S. Krastiņš sācis jau kā Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadets. Tas viņu aizrāvis, jo šķitis ļoti svarīgi pierādīt, ka "Maskačkas ielu bērni nav nekādi neveiksminieki, par kādiem citi viņus uzskata. Atlika tikai pareizi ievirzīt šo bērnu enerģiju".

Nometnes vadītājs, biedrības "Reāls piedzīvojums" valdes priekšsēdētājs Sandijs Krastiņš.
Kaspars no Londonas: "Mana mamma ir latviete, tētis ‒ krievs, bet mēs dzīvojam Anglijā. Tur latviešu valodā runājam tikai mājās un te nometnē. Ja pietrūkst vārdu, tad jau gan jāņem talkā angļu vārdi. Man te, nometnē, ļoti patīk."
Sinans no Frankfurtes: "Atlidoju ar lidmašīnu un pirms tam neko par šejieni nezināju. Ļoti interesanti bija, kad spēlējām peintbolu un peldējāmies. Ar visiem var saprasties, jo runājam latviešu, dažreiz arī angļu un vācu valodā. Mājās latviešu valodā runāju tikai ar mammu un brāļiem."
Alma no Minhenes: "Jau trīs gadus dzīvoju Vācijā, jo tētis tur dabūja pastnieka darbu. Mājās runājam latviski, bet es, protams, eju vācu skolā. Lēmums braukt uz nometni bija spontāns, bet labākais ir tas, ka es atkal esmu Latvijā."
Ģirts no Krivojrogas Ukrainā: "Esmu dzimis un pat gājis skolā Latvijā, bet tad aizbraucām uz tēta dzimteni Ukrainu. Zinu, ka Ukrainā tagad ir karš, un es varbūt nemaz uz turieni atpakaļ nebraukšu. Te vasarā nav arī tik karsti."