Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Biedrība "Jauno jātnieku skola" (JJS), kas dibināta 2007. gadā, apvienojoties cilvēkiem, kam patīk zirgi, Inčukalnā spējusi izveidot vienu no lielākajiem un modernākajiem jātnieku sporta centriem Austrumeiropā. JJS staļļos mitinās 30 zirgi. Drīz būs gatava jāšanas manēža, lai sportisti varētu trenēties arī ziemā. Projekta konsultants bija divkārtējais olimpiskais čempions Piets Raijmakers. Protams, nozīme bijusi arī veiksmīgai sadarbībai ar pašvaldību. Tad, kad JJS rīko sacensības, vietējie iedzīvotāji nāk ne tikai skatīties, bet arī palīdz kā brīvprātīgie. "Pie mums nāk Inčukalna skolēni un brīvajā laikā palīdz sportistiem, kopj zirgus, tā nopelnot jāšanas treniņus," stāsta Z. Ģīle.

Dienā, kad "Rīgas Apriņķa Avīze" iegriezās JJS, bija iespēja pavērot, kā Inčukalnā trenējas viena no labākajām Latvijas jātniecēm, JJS trenere Maira Leja ar zirgu Katū (Catou). JJS sporta klubu, kas pastāv līdzās jātnieku skolai, starptautiskajās sacensībās pārstāv arī Kristaps Neretnieks, kurš pasaules labāko jātnieku tabulā pašlaik ieņem 93. vietu un nesen Pasaules kausa finālā ieguva 19. vietu. Līdz šim tik augstu nav ticis neviens no Latvijas jātniekiem.

"JJS Inčukalnā rīko vismaz četras gan nacionāla, gan starptautiska mēroga sacensības gadā. Savukārt jūlija sākumā šeit notika VII Zirgu dienas, kuras kopā ar jāšanas sacensībām apmeklēja septiņi tūkstoši skatītāju. Tas viss tiek darīts, lai popularizētu zirgu sportu, parādītu, ka tas ir brīnišķīgs veids, kā pavadīt brīvo laiku. Ir cilvēki, kas saprot, ka ir jauki pēc garas darbadienas atbraukt pie sava zirga. Protams, lēti tas nav, bet ir vairākas iespējas: viena ‒ doties izjādēs ar skolas zirgu, otra ‒ apmeklēt jāšanas treniņus, trešā ‒ iegādāties pašam savu zirgu. Cenu diapazons svārstās no zemas līdz pat neiedomājami augstai, un tā ir atkarīga no personiskajām ambīcijām, materiālajām iespējām un zirga, ko ir vēlēšanās iegūt, " teic JJS projektu vadītāja.

Vēl viņa piebilst, ka cilvēki, kas brauc uz JJS, ir ļoti dažādi, un atšķirīgas ir viņu intereses. Ir entuziasti, kas paši ar jāšanu nenodarbojas, bet viņiem patīk būt kopā ar zirgiem. "Nē, polo pie mums kā Anglijā nespēlē, bet nodarbojas ar konkūru jeb šķēršļu pārvarēšanu, iejādi un draivingu, sacenšoties braukšanā ar pajūgiem."

Vēl Z. Ģīle atgādina, ka jāšana ir nodarbošanās, kurai nav vecuma un dzimuma ierobežojumu. "Jaunākais jātnieciņš uz ponija bija tikai trīs gadus vecs, bet otras robežas nav. Cilvēki kāpj zirgā arī 70 un 80 gadu vecumā. Tie, kuri jājuši visu mūžu, to dara arī vecumdienās."

Piemēram, Diāna uz Inčukalnu brauc no Talsiem, jo JJS stallī stāv trīs viņas ģimenei piederoši zirgi. Vasaras brīvlaikā viņa trenējas ar zirgu Akvo un sacensībās pārstāv Jauno jātnieku skolu. "Mans tēvs ir zirgu kalējs – pieliek zirgiem kurpes. Māte ir tiesnese zirgu sacensībās. Tā nu sanāk, ka esam tāda īsta zirgu ģimene," viņa smejas un piebilst, ka te, Inčukalnā, ir ļoti labs sacensību laukums, labs treneris, šķēršļi un izjādēm piemērots apvidus.

Ar ērzeli Akvo jātniece kopā ir jau 11 gadus. Ja salīdzinātu ar cilvēka mūžu, viņš būtu kungs spēka gados. "Sporta zirga labākais laiks esot no septiņu līdz desmit gadu vecumam, bet tas nenozīmē, ka vēlāk vairs sacensībās nevar startēt," bilst Diāna.

Savukārt Beate no Rīgas JJS strādā par treneres Mairas Lejas palīdzi. Rudenī viņa ies desmitajā klasē. "Man šeit stallī ir savs zirgs Rokoko, bet, palīdzot Mairai, es nopelnu iespēju trenēties jāšanā un mācos labāk saprast zirgus. Man jau ļoti gribētos sasniegt labus rezultātus un, kā visiem, patiktu saņemt kausus un medaļas, nokļūt uz jātniekiem domāta žurnāla vāka. Es gribētu mācīties par ārsti. Gribētos arī profesionāli jāt, bet kaut kā jau sevi vajag uzturēt, tāpēc jāiegūst kāda profesija. Vienmēr taču jābūt kādam stabilam pamatam, lai varētu veltīt laiku tam, ar ko aizraujies. Es zinu, ka būs grūti, bet to darīšu. Pagaidām mēs ar Rokoko pārvaram 130 cm augstus šķēršļus. Līdz "Grand prix" – 160 cm augstumam – mums vēl ir laiks – trīs gadi."