Trīsdesmit gadu laikā, kopš te strādāju, tā ir mainījusies līdzi laikam un cilvēkiem," atzīst Turaidas bibliotēkas vadītāja Vija Rūkle.
– Kā jūsu darbu ietekmē tas, ka atrodaties Turaidas muzejrezervātā?
– Uz mūsu pusi nāk maz tūristu. Viņi galvenokārt dodas pretējā virzienā – uz Turaidas pils torni. Mēnesī pie manis iegriežas kādi desmit divpadsmit visziņkārīgākie ārzemnieki, kuri bibliotēku uztver kā muzeja eksponātu. Zināmā mērā tā arī ir, jo šī ir bijusī muižas kalpu māja un joprojām tā arī izskatās. Ir saglabāta pat krāsns apkure.
Gadās, ka ārzemnieki starp grāmatām, kas galvenokārt ir latviešu valodā, atrod kādu vārdnīcu savā mēlē. Ir tādi, kuri piesēžas pie datora, kaut ko paskatās, izlasa vai nosūta kādu e-pastu. Viņi ir pārsteigti, ka maksu par to neņemu, jo pie mums internets ir par brīvu.
Pirms astoņiem gadiem, kad Latvijā sāka īstenot pašvaldību publisko bibliotēku attīstības projektu "Trešais tēva dēls" ar Bila un Melindas Geitsu fonda finansiālu atbalstu un kompānijas "Microsoft" līdzfinansējumu, arī Turaidas bibliotēka saņēma trīs jaunus datorus un bezmaksas interneta pieslēgumu. Sākumā nāca ļoti daudz skolēnu, kuri mācījās un strādāja pie datora, bet tagad viņiem pašiem dators ir mājās.
Patlaban bibliotēkā pie datora biežāk var redzēt vecāka gadagājuma cilvēkus, kuri vienatnē nejūtas pietiekami droši darboties internetā. Es viņiem palīdzu samaksāt rēķinus, nopirkt biļetes uz teātri, pasūtīt preses izdevumus, apskatīties autobusu sarakstu utt. Internets ļauj ietaupīt gan laiku, gan naudu. Nokopēju arī dokumentus, izdrukāju vajadzīgu informāciju, kaut ko ieskenēju.
– Grāmatas vairs nav vienīgais iemesls bibliotēkas apmeklējumam?
– Turaidā bibliotēka ir vienīgā publiskā vieta, kur vietējie ļaudis var sanākt kopā. Pārsvarā tie ir ilggadējie iedzīvotāji, kuriem bērni izauguši un izklīduši pa pasauli studiju, darba vai naudas dēļ.
Rīdzinieki, kuri Turaidā iegādājušies īpašumus, dzīvokļus un ceļ pa kādai mājai, pagaidām uz bibliotēku nenāk. Darbdienās viņi strādā galvaspilsētā, bet brīvdienās pa savu mauriņu rūcina zāles pļāvēju.
– Kā pavadāt laiku kopā ar ilggadējiem turaidiešiem?
– Aptuveni trīsdesmit dāmas un kungi esam nodibinājuši pensionāru klubiņu. Man tika tas gods būt ievēlētai par šī klubiņa priekšnieci. Reizi divos mēnešos mēs sametam pa trīs latiņiem biedru naudai, lai var kafijas galdu uzklāt. Klubiņa biedriem ir gan ģimene, gan bērni, bet laiku pa laiku tomēr gribas pabūt savu vienaudžu kompānijā, atcerēties jaunību, pārrunāt bijušos un apspriest esošos laikus.
Atzīmējot apaļas jubilejas un svētkus, mums maģi nevajag. Sievām ir labas balsis, un akordeona pavadījumā mēs izdziedam visas smukākās latviešu dziesmas.
Uz Līgo svētkiem ejam palīgā muzeja darbiniekiem pīt vītnes, talkas dienās sakopt apkārtni, savukārt rudenī un ziemā mums ir atļauts izmantot muzejrezervāta konferenču zāli. Saklājam kafijas galdu un klausāmies muzeja darbinieku stāstus par vasarā veiktajiem izrakumiem. Ir arī lekcijas par puķēm un citām mūs interesējošām tēmām.
Kad sagribas, dodamies ekskursijās. Bijām uz Šokolādes muzeju Rīgā, privāto Salmu muzeju Tukumā, ar laivu pa Daugavu aizpeldējām līdz "Liepkalniem". Ziemā pērkam biļetes un braucam uz Valmieras un Rīgas teātru izrādēm. Tā kā mūsu pulkā ir labas rokdarbnieces, pagājušajā gadā izvilkām ārā no kumodēm smukās rakstainās zeķes, cimdus, segas, kārtīgi izpurinājām un sarīkojām izstādes, lai arī citi var papriecāties. Tas nekas, ka daudziem pensionāru klubiņa dalībniekiem jau pāri astoņdesmit. Sirdī mēs visi esam jauni un spogulī daudz neskatāmies, jo tas nerāda pareizu bildi.
– Un kā ar grāmatu lasīšanu?
– Tā, kā kādreiz, patlaban vairs nelasa. Savulaik visi zināja Imanta Ziedoņa, Jāņa Petera, Imanta Čaklā, Ārijas Elksnes dzeju, lasīja Vizmas Belševicas, Dagnijas Zigmontes, Dainas Avotiņas, Ilzes Indrānes, Alberta Bela, Zigmunda Skujiņa un citu latviešu autoru darbus.
Laukos cilvēki lasa mazāk nekā pilsētā, jo pavasarī un vasarā jākopj dārzs, bet rudenī un ziemā jākurina krāsnis un jātīra sniegs. Tie, kuriem patīk, izbrīvē laiku arī grāmatai, bet pārsvarā tie ir nobrieduši cilvēki. Jauni grāmatu lasītāji nāk klāt ļoti maz. Tā nav interneta vaina, jo dators grāmatu neizkonkurēs. Iemesls ir tas, ka mūsdienu jaunieši nelasa, tāpēc nav uzķēruši, sajutuši to īsto lasīšanas garšu.
Kādreiz grāmatas lasīja, lai smeltos gudrību, bet šodien cilvēki jūtas pašpietiekami, viņiem nevajag neko klāt. Sarunā to jūt pēc cilvēku valodas, kas kļūst arvien primitīvāka, reizēm pat trulāka. Tiem, kuriem grāmatu aizstāj dators, pietiek ar pāris īsām frāzēm, lai sazinātos. Un angliski daudzi to prot pat labāk nekā latviski.
– Kādu literatūru izvēlas cilvēki, kuriem patīk lasīt?
– Patlaban ļoti daudz lasa žurnālus. Par pašvaldības piešķirto naudu pasūtīju gandrīz visus, kas šogad iznāk Latvijā, un "Rīgas Apriņķa Avīzi", lai cilvēki var sekot līdzi jaunākajiem preses izdevumiem. Sievām patīk sieviešu, recepšu un rokdarbu žurnāli, vīrus interesē ģeogrāfija, zinātne, vēsture. Preses izdevumus dodu līdzi uz mājām, jo bibliotēkā lasītavu nevar ierīkot telpu šaurības dēļ.
No grāmatām cieņā ir atpūtas literatūra. Cilvēki labprāt lasa mīlestības romānus un nobirdina pa asarai, jo grāmata ļauj izdzīvot emocijas, kuru ikdienā pietrūkst. Pieprasīti ir arī detektīvi. Nopietnai literatūrai patlaban nav piekrišanas, arī par politiku interesējas tikai daži vīri. Cilvēki ņem lasīt tikai jaunās grāmatas, jo agrāk izdotās jau ir izlasījuši.
– Vai jums ir iespēja piedāvāt jaunākos bestsellerus?
– Jā, jo pašvaldība katru gadu piešķir noteiktu naudas summu grāmatu iegādei. Tā kā savus lasītājus labi pazīstu, es zinu, ko viņi grib lasīt, un tādas grāmatas arī pasūtu.
Cilvēki labprāt vairāk lasītu latviešu autoru darbus, bet to nav daudz. Runājot par jauno autoru literatūru, nākas atzīt, ka tā ir kļuvusi primitīvāka, literāro darbu valoda ir ļoti vienkārša, tai pietrūkst tēlainības, domas plašuma un dziļuma, kas ir klasiķu darbos. Bieži vien pēc grāmatas izlasīšanas nav tās emocionālās pēcsajūtas, kuras dēļ grāmatu gribētos atvērt vēlreiz.
Runājot par bestselleriem jeb visvairāk pārdotajām grāmatām, gribu teikt, ka retā no tām ir patiešām laba un vērtīga. Efektīgas reklāmas ietekmē cilvēki tās prasa, bet, kad mārketinga mākslīgi uzburtā eiforija noplok, par šīm grāmatām nav nekādas intereses. Tā bija ar "Harija Potera" sējumiem, ar "Bada spēlēm" un citām.
Pateicoties pieredzei, jau grāmatu pārlapojot, saprotu, vai autors to rakstījis no sirds un tāpēc, ka viņam ir ko teikt cilvēkiem, vai rakstnieka vienīgā vēlme ir bijusi nopelnīt pēc iespējas lielāku naudas žūksni. Grāmata, kas rakstīta kā prece pārdošanai, ir ļoti virspusēja. Laba grāmata cilvēku dara labāku un gudrāku. Ja tā nav, tad kāpēc to lasīt?
– Vai arī bibliotekāram grāmatu lasīšana ir hobijs?
– Pēc darba es labprātāk atpūšos, guļot šūpuļdīvānā, ko man uzdāvināja dēls Kaspars, un vēroju lidmašīnas, kas te lido pāri. Pērnvasar atvaļinājuma laikā biju pat izpētījusi internetā, cikos un uz kurieni tās dodas. Ļoti laba atslodze.
Nav ne vainas relaksēties arī ravējot puķu dobes. Īpaši tas palīdz, ja neesmu labā omā. Vēl man patīk sēņot. Vislabprātāk groziņā lieku apšu bekas, jo man ļoti patīk to garša. Ejot uz mežu, es nevienu līdzi neņemu, jo man ir savas sēņu vietas. Ja kādu tomēr paņemu, tad pazūdu mežā, un, kad savas beciņas esmu sagriezusi, mēs atkal satiekamies. To sēni, ko pati varu nogriezt, es otram negribu rādīt. Toties tās ēst es ar prieku dodu visiem. Gan mērces taisu, gan ziemai burciņās lieku. Kā sēnes jāgatavo, es nevaru izstāstīt, tas katram ir jājūt pašam.