Bet ne jau katram ir iespēja nosvinēt jubileju paša sētā priežu silā pie pieminekļa, kuru uzcēluši kolēģi, augstu novērtējot vecā mežsarga darba mūžu.
Vīrs uzsūcis koku enerģiju
Mežsargs Rūdolfs Gackis jeb vienkārši Rūdis saviem draugiem un bijušajiem kolēģiem dzimis Lakšu muižā Nītaurē. Mežkopja arodu mācījies Raiskuma mežsaimniecības skolā, kuras beidzēji – nākamie meža tehniķi – allaž tikuši vērtēti kā izcili praktiķi. Tiesa, līdz darbam par mežsargu Rūdolfs netika uzreiz – sākās karš. Taču par karu svētku reizē neviens īsti runāt negrib, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis stāsts nemaz nav tik vienkāršs. Kā jau ne vienam vien latvietim, arī Rūdolfam toreiz nācās mugurā vilkt gan vācu, gan krievu armijas formu. Un kas to lai vairs atminas, kā tur īsti bijis.
Runas vairāk raisās par to, ka mežsargs Rūdolfs kopā ar dzīvesbiedri Veltu nodzīvojis jau 58 gadus. Ģimene visu laiku bijusi saistīta ar mežu. Mazdēls Māris ir mežkopis ar Latvijas Lauksaimniecības universitātē iegūtu doktora diplomu. Veltas un Rūdolfa pēcnācējiem tagad ir piepulcējies mazmazdēls Kārlis, kurš pagaidām par saviem nākotnes plāniem vēl nestāsta.
Velta pati vairāk ir noraizējusies par to, kā būs tad, kad spēka kļūs mazāk, un teic paldies visiem, kas viņiem palīdzējuši grūtākos brīžos. Aizkļūšana, piemēram, līdz dakterim nemaz tik viegla nebūtu, jo autobuss garām dzimtas mājām Rozēniem vairs neiet, bet līdz Mālpilij – septiņi kilometri. "Labi, ka tagad mazdēls Māris ir tepat tuvumā, jo pēc augstskolas darbavieta atradās Līvānos," teic Veltas kundze.
Taujāti, kādi tad bijuši gadu desmiti, kas pavadīti kopā ar Rūdolfu, viņa saka: "Darbā viņš bija ļoti punktuāls. Bet viens ekstrasenss teica, ka mans vīrs esot piesātināts ar koku enerģiju. To joprojām jūt arī ikdienā, lai gan tagad Rūdolfam iešanas uz mežu pietrūkst."
Kad bijušie kolēģi vaicā, vai medību bisi Rūdim vairs rokās paturēt negriboties, vecais mežsargs tik vien kā atmet ar roku un atteic, ka visam ir savs laiks. Bet kādreiz "Mālpils Vēstīs" bijis publicēts pat stāsts par to, kā gājis meža cūku medībās mežsarga Gacka iecirknī.
Pieminekli katram dzīvam mežsargam neceļ
Ideja par pieminekli ilggadējam Mālpils puses mežsargam Rūdolfam Gackim, kā stāsta bijušais Inčukalna virsmežzinis Arvīds Blaus, radusies, kad kolēģi svinējuši Rūdolfa 70. dzimšanas dienu. Vārds pa vārdam, līdz bijis skaidrs, ka tas noteikti jādara. "Tiesa, pagāja divi gadi, līdz tēlnieka Igora Dobičina veidotā piemiņas zīme ‒ stilizēta egle ar akmenī iegravētiem vārdiem "Ūdru apgaitas mežiem savu darba mūžu 1944.‒1999. veltījis Rūdolfs Gackis" ‒ tika uzstādīta Ūdru apgaitas silā," piebilst A. Blaus.
Protams, rodas jautājums: vai tad bija zināms, ka Rūdolfs Gackis mežsarga darbu liks pie malas tieši 1999. gadā? Izrādās, sākumā tēlnieks iekalis gada skaitli, kad Gacka kungs darba gaitas sāka, un pirmos divus ciparus no darba gaitu beigšanas gada skaitļa, pēdējie divi atstāti uz brīdi, kad Rūdolfs darba gaitām tiešām pielicis punktu. "Tas jau tāds sens latviešu paradums – šo un to izdarīt laikus," nosmej A. Blaus.
Vietu piemineklim izvēlējies mežsargs pats. Tieši te, pārnācis no kara, viņš ar karavīra lāpstiņu rokā un priežu sēklām kabatā 1945. gada pavasarī sācis meža sēšanu. Daudz kas no atmiņas par garo dzīvi jau ir pagaisis, bet Rūdolfs skaidri atceras, ka tie bijuši viņa pirmie Mālpils pusē sētie 1,7 hektāri meža. Jaunajam mežsargam tolaik bija divdesmit, un Kurzemē vēl karoja. "Redz, pa kādu labu ceļu tagad uz šejieni var atbraukt," saka jubilārs, kad viņu pie sveicējiem džipā atvedis mazdēls Māris.
Uz pieminekļa atklāšanu 1996. gada 28. augustā atbraucis gan tēlnieks Igors Dobičins, gan arī toreizējais mežu valsts ministrs Arvīds Ozols. Šoreiz klāt ir Mālpils novada domes ļaudis. Pateicības rakstu par godprātīgu darbu ar Valsts meža dienesta Rīgas reģionālās virsmežniecības virsmežzini Maigu Pikšēnu jubilāram atsūtījis Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Andis Krēsliņš. Apsveikumā uzsvērti arī 55 gadi, kas pavadīti aktīvā darbā, jo Rūdolfs Gackis darba gaitas beidza tikai 75 gadu vecumā. Turklāt tas sakrita ar lielo reformu laiku.
"Jābrauc uz Gacka stūri!"
Tagad Rīgas reģionālās virsmežniecības mežu daļa, kurā savulaik rosījās R. Gackis, ir mežziņa Sandra Graudiņa pārziņā. Gadu gaitā un dažādu reformu dēļ mainījušies arī meža nogabalu nosaukumi, un Ūdru apgaita tagad kļuvusi par Sudas apgaitu. "Taču, lai kā arī sauktos, šī apgaita pēc sastāva allaž ir bijusi viena no labākajām un pagaidām arī mazāk izcirsta. Uz šejieni mālpilieši brauc ogot un sēņot. Un tā viņi joprojām arī saka: "Jābrauc uz Gacka stūri!"
Te vietā atcerēties teicienu par to, ka cilvēks savā mūžā var izaudzēt mežu. Protams, tas, cik kvalitatīvs tas būs, atkarīgs arī no ieguldītā darba. "Nekur citur Mālpils pusē tādu priežu audžu kā šeit, tā sauktajā Sīlīšu masīvā, nav. Cilvēki, kas pazīst mežu, tūdaļ redz, ka šeit ir ieguldīts darbs, un Rūdis jau savā darbā bija ļoti uzcītīgs," teic S. Graudiņš un raksturo sirmo kungu kā lielu pedantu, par ko pārliecinājies, dažus gadus strādājot līdzās R. Gackim. "Mežsargam taču vienmēr ir vajadzējis rakstīt atskaites, dastot audzes, vadīt mežistrādes darbus, nodot cirsmas. Kādu laiku pat nācās rakstīt pavadzīmes meža transportam. Esmu no Rūda mācījies rūpību, un tas lieti noder," uzsver Sandris.
