Vai šāda sevis atklāšana ir tik nevainīga, un kādu kaitējumu tā var nodarīt pašam cilvēkam, stāsta Baltijas psihologu asociācijas prezidents, psihologs – konsultants Jānis Caics.
– Cilvēki arvien vairāk aizraujas ar tā saucamajiem selfijiem un "check in", kas nozīmē sociālajos tīklos izziņot savu atrašanās vietu. Vai tam ir kāda īpaša psiholoģiska nozīme, kas saistās ar moderno laikmetu?
– Runājot par selfijiem, jāatgriežas fotogrāfijas vēsturē. Selfiji nav nekas jauns, tas radās līdz ar fotogrāfijas attīstīšanos. Tikko parādījās fotogrāfijas, jau bija selfiji. Fotogrāfijas sākums saistās ar 1836. vai 1847. gadu. Var strīdēties, kurš īsti pirmais izdomāja fotogrāfiju un kurā gadā tā radās. Bet jau toreiz bija ļoti daudz cilvēku, kas ceļoja un devās vieni paši ekskursijās, meklēja skaistas ainavas un gribēja iemūžināt arī sevi uz pils vai dabas skata fona, lai parādītu vēlāk draugiem, kur bijis, ko redzējis. Toreiz fotoattēlus nevarēja izvietot internetā, taču jau tad fotoaparātos bija iebūvēta funkcija, kas ļāva uzņemt attēlu ar dažu sekunžu aizturi, lai cilvēks pats sevi varētu nofotogrāfēt. Tātad, tas jau ir iegājies kopš fotogrāfijas pirmsākumiem.
Virtuālo jeb izdomāto pasauli veido katrs interneta lietotājs pats, un tur ir iespēja sevi aizsargāt ar segvārdu, iesauku, kad nav jānosauc savs īstais vārds. Ir cilvēki ar dažādiem raksturiem – spēcīgiem, vājiem, egoistiskiem. Viss atkarīgs no tā, cik cilvēks jūtas vietntuļš dzīvē. Tas nenozīmē, ka viņam nav draugu, bet gan to, ka vienalga cilvēks jūtas vientuļš. Piemēram, meitenei ir skaists matu sakārtojums, auskari, rokassprādzes, zobi. Viņa grib uzslavu, bet neviens nepievērš tam uzmanību. Un viņa iedomājas, ka uzslavu jau saņēmusi, ieliekot fotogrāfijas apskatei internetā.
– Taču bieži vien internetā redzamie selfiji ir tādi, ka būtu kauns vispār tos kādam rādīt, un tie būtu steidzami jāizdzēš.
– Ja bildes ir tādas, ka kauns skatīties, tad runa varētu būt jau par perversiju pret sevi. Cilvēku fantāzijai nav robežu. Jāņem vērā arī, kādā fizioloģiskā stāvoklī atrodas pats cilvēks – vai nav alkohola reibumā un narkotisko vielu ietekmē. Tas viss iespaido uzvedību. Sociālo tīklu moto ir – jo vairāk, jo labāk.
– Vai to arī var traktēt kā atkarību?
– Kāda 32 gadus veca amerikāniete brauca automašīnā, sevi fotografēja un braucot ievietoja internetā savu selfiju ar parakstu "Mana dzīve kā dziesma", un tūlīt pat arī avarēja un gāja bojā. Tādi piemēri drīz būs arvien vairāk. Tā ir viena no interneta atkarībām. Kad notiks vairāk šādu gadījumu, tad tam arī nopietnāk pievērsīsies kā atkarībai.
Ja cilvēkam jāpieņem dzīvē svarīgi lēmumi, viņš ir traumēts, parādās trauksme, uzbudinājums, cilvēks atliek svarīgus dienas darbus, lai tikai ievietotu jaunus fotoattēlus par sevi, un ja vēl viņam ir sekotāji, kas saka, kāpēc tev tikai pieci attēli šodien, man jau ir daudz vairāk, tad cilvēks var palikt traks. Tas ļoti iedarbojas uz garīgo un fizisko veselību. Arī ģimenei tas traucē, jo cilvēks vairs nevarēs risināt ģimenes jautājumus un būs aizņemts ar saviem selfijiem. Tāpat tas iespaido profesionālo izaugsmi, cilvēks nevar attīstīties ne garīgi, ne iziski.
– Tātad tā jau ir psihiska problēma?
– Amerikāņi jau veica pētījumu par selfiju iedarbību uz psihi. Viņi nonāca pie secinājuma, ka, ja cilvēks dienā ievieto trīs savus selfijus, tas vēl nav nekas, bet, ja sešus – tā ir jau trauksme, bet, ja vairāk – cilvēkam ir psihiatriskas problēmas un vajag speciālista palīdzību.
– Tomēr internets nav visa ļaunuma sakne? To var izmantot arī mācībām, izglītībai, inormācijai.
– Internets pats par sevi nav nekas slikts. Tāpat kā alkohols. Jebkurš dakters pateiks, ka glāze vīna ir veselīga, arī glāze šņabja vai konjaka ir medikaments. Bet mēs dzeram uzreiz puspudeli vai pudeli, un tāpat ir ar internetu, ja pavadām tur daudz laika.
– Bet kāpēc cilvēki nepārtraukti ziņo, kur atrodas?
– Cilvēkiem ieslēdzas autopilots, daudzi sāk dzīvot mehāniski, tos pārņēmuši sociālie tīkli. Katrs dara to, ko visi, un uzskata, ka, ja tā nedarīs, būs dīvaini. Tas ir pūļa sindroms jeb pērtiķa fenomens – cilvēks atkārto to, ko citi. Cilvēki sevi grib izcelt citu priekšā. Cilvēks grib parādīt, ka atrodas pie Pizas torņa, līdz ar to pasakot: "Man ir labi, esmu bagāts, tas ir mans veiksmes stāsts." Viņš nedomā par citiem, kuri netiek tādās ekskursijās. Piemēram, pēkšņi kāda draudzene aizbrauc uz Taizemi, publiski par to paziņojot, un tas ļoti psiholoģiski negatīvi iespaido cilvēku. Šādai rīcībai nav pozitīvas personiskas attīstības.
– Bet arī agrāk cilvēki rādīja draugiem fotoalbumus un dalījās ar saviem piedzīvojumiem.
– Taču tas bija rādīt fotogrāfijas saviem tuvākajiem, tiem, kas jūs apciemo mājās. Bet internetā fotogrāfijas ir apskatāmas plašākai sabiedrībai. Un pastāv skaudības fenomens. Tas neveicina pozitīvas savstarpējas attiecības. Ar šādu informāciju vajag dalīties piesardzīgi.
Manā praksē bija gadījums, kad jauna māmiņa ir nesaprašanā, kāpēc mazajam bērniņam pēkšņi strauji pasliktinās veselība, un ārsts nevar noteikt, kas par lietu. Bērns neguļ, kliedz, bet māte šokā, un tikai pēc gada viņa saprata, ka mazuļa bildi internetā redzēja arī draudzene, kura pati gribēja kļūt par viņas vīra sievu. Redzot tās fotogrāfijas, sieviete nedomāja labas domas – bija dusmīga, skaudīga. Vajag uzmanīgi lietot savas fotogrāfijas, pārdomāt, kas tās redzēs, kā tas var atnākt atpakaļ, cik mēs esam aizsargāti garīgi un fiziski.
Jānis Caics: "Cilvēkam nepieciešams sevi turēt grožos un nepakļauties pūļa vadībai."