Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Stāstījums, kas kliedē vēl no padomju laikiem saglabājušos mītus, balstīts uz dokumentiem un vienību pavēlēm no Krievijas kara vēstures arhīviem, kur autoram bijusi iespēja vairākkārt pastrādāt.

"Nosaukumu "Nāves sala" sāka lietot karavīri, kuri te cīnījās no 1915. gada rudens līdz 1917. gada vasarai. Oficiāli šī vieta saucās Ikšķiles priekštilta nocietinājums. Tolaik tā bija pussala iepretī Ikšķilei, Daugavas kreisajā krastā. Par salu tā pārvērtās tikai pēc Rīgas HES uzcelšanas," stāsta J. Hartmanis. "Sākumā placdarms bija pavisam neliels, bet tad rudenī ar kaujām to izdevās palielināt trīs kilometru garumā un pusotra kilometra dziļumā, jo tik mazu teritoriju kā sākumā bija grūti aizstāvēt un nācās ciest lielus zaudējumus. Kritušie visu ziemu palika neitrālajā joslā, un tikai pavasarī, kad atnāca latvieši, vairākus desmitus krievu karavīru izdevās pa naktīm apglabāt."

"Ap to laiku, kad sākās cīņas Nāves salā, Možaiskas pulkā bija arī vairāki latviešu puiši. Viens no viņiem bija Arvīds Poga – pirmā latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecākais brālis. Par 1915. gada oktobra kaujām Nāves salā apbalvojumu ‒ ceturtās šķiras Svētā Jura krustu ‒ saņēma latvietis Matīss Minke. Pavisam ir zināmi 77 karavīru uzvārdi, kas cīnījās Nāves salā, bet vēlāk par piedalīšanos Brīvības cīņās jau Latvijas armijas rindās ir apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni," turpina grāmatas autors.

‒ Patiesībā gan ir mīts, ka Nāves salā cīnījušies tikai latviešu strēlnieki.
‒ Tā tas, protams, nebija. Jau apšaubāms ir pieņēmums, ka Nāves salas placdarms iepretī Ikšķilei izveidojās negadījuma rezultātā, jo, armijai par ātru atkāpjoties, tika iznīcināts koka tilts pāri Daugavai. Tāpēc maza krievu karavīru vienība bija spiesta palikt pussalā un cīnīties. Patiesībā tur 1915. gada rudenī bija kauja, kurā krievu karavīri noturējās pretī vācu spiedienam. Latviešu strēlnieku bataljoni tur bija tikai no 1916. gada pavasara līdz vasarai.

Latviešiem, īpaši jau strēlniekiem no Kurzemes, Nāves sala bija kā simbols, kā pleķītis Kurzemes guberņas, ko viņi aizstāvēja. Ja Vācija būtu uzvarējusi, latviešu kā nācijas izdzīvošana būtu ļoti problemātiska. Kurzeme tiktu kolonizēta, bet daļa latviešu pārvācota. Mēs būtu tikai kalpi vai padzīti no savas zemes.

‒ Cik patiess ir fakts, ka ar fosgēna gāzi vācieši apindēja simtiem latviešu strēlnieku?
‒ Tā atkal ir kārtējā padomju laikos izdomāta melnā leģenda, jo padomju laikos Pirmo pasaules karu sauca pa "asiņaino imperiālistisko karu". Tolaik bija svarīgi parādīt, ka bija šausmīgi lieli zaudējumi. Patiesībā 1916. gada 25. septembrī, kad notika gāzu uzbrukums, latviešu strēlnieku Nāves salā vairs nebija. Padomju vēsturnieki patiesajiem zaudējumiem bija pielikuši klāt vienu nulli.

Kaujā, kad tika pielietota fosgēna gāze, krita 300 karavīru, to skaitā no fosgēna gāzes ‒ 250. Izskatot visas 173. kājnieku pulka pavēles, redzams, ka kopumā šajā kaujā krituši, ievainoti un ar gāzēm saindēti 800 karavīri. Tāpat padomju laikā tika melots, ka virsnieki nav devuši karavīriem gāzmaskas. Gāzmaskas bija visiem. Upuru bija tik daudz tāpēc, ka tad, kad agrā rīta stundā vācieši visā frontē pret Nāves salu palaida gāzes un vēl pa tumsu sūtīja uzbrukumā savus karavīrus, krievu armijas kareivji no rezerves pozīcijām gāja palīgā saviem biedriem priekšējās līnijās, bet vairāku rotu virsnieki nedeva komandu uzvilkt gāzmaskas. Fosgēna gāze ir smaga un nogūlās pirmo līniju ierakumos. Karavīri, kas ieņēma šīs pozīcijas, saelpojās gāzi un nomira. Latvieši atnāca palīgā nākamajā dienā, bet viņu zaudējumi bija nelieli.

Kopumā no astoņiem punktiem pa Nāves salu tika izšauti 60 000 gāzes šāviņu. Bet pirms tam vācieši uzbrukumam gatavojās vairākas nedēļas un gaidīja labvēlīgu vēja virzienu, jo tik daudz resursu bija izmantots, bet Nāves salas aizstāvju varonības dēļ nekas nebija panākts. Tad viņi mainīja taktiku, un gāzes tika pildītas artilērijas granātās un šautas no lielgabaliem. Varēja precīzāk trāpīt, bet granātā nevarēja iepildīt pietiekami daudz gāzes. Katrā ziņā gāzu uzbrukums nebija nekas pēkšņs un negaidīts, par ko izlūki nebūtu jau laikus ziņojuši.

‒ No Remarka romāniem par bezjēdzīgo karu Rietumu frontē ir zināmi ienaidnieku brāļošanās paraksti. Kas notika Rīgas frontē?
‒ Tādu gadījumu, ka 1916. gadā latvieši brāļotos ar vāciešiem, Nāves salā nav bijis. Ir zināms cits gadījums: kāds vācu karavīrs naktī sargpostenī aizmidzis, un latvieši nozaguši daudz dzeloņdrāšu "āžu". Tad savējie viņu piesēja pie arkla un izlika uz ierakuma malas, lai latvieši viņu nošauj. Strēlnieki saprata, kas tur notiek, un nešāva. Kad vācieši "grēkāzi" ievilka atpakaļ ierakumā, viņi aplaudēja un kliedza: "Bravo letten!" Bet te ir runa par karavīra godu, ne brāļošanos.

Nāves sala 1917. gada jūlijā tika atstāta bez neviena šāviena, jo Rīgas fronte tika saīsināta, trūka pārtikas, daudzi dezertēja, un arī visā Krievijas impērijā sākās lielas nekārtības. Kopumā Nāves sala tika noturēta no 1915. gada rudens līdz 1917. gada 16. jūlijam ‒ tātad divarpus gadu. Kopējais upuru skaits Krievijas pusē bija nedaudz virs 1000, ceturtā daļa – no gāzēm. Vāciešiem zaudējumi bija mazāki.

Zaudējumi tik nelielai teritorijai bija diezgan lieli, turklāt katru dienu bija kritušie un ievainotie. Vācieši bija reljefa augstākajās vietās iepretī Nāves salai, un viņi visu redzēja kā uz delnas – jebkura kustība tika apšaudīta. Šādu placdarmu krievu karaspēks mēģināja noturēt arī pie Lielvārdes, bet tas neizdevās.

1924. gadā Nāves salā pēc Eižena Laubes meta tika uzcelts Latvijā pirmais piemineklis, kas veltīts Pirmā pasaules kara un Atbrīvošanās cīņām, un to pirms 90 gadiem atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste.

‒ Cik svarīga jums pašam ir latviešu strēlnieku vēsture?
‒ Pēc pamatizglītības esmu pedagogs. Biju Ikšķiles vidusskolas direktors un mūsu valsts neatkarības sākumā arī pirmais Ikšķiles pašvaldības vadītājs. Taču no 1991. gada septembra sāku dienēt Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos un biju Latvijā pirmā zemessargu bataljona, kas tika izveidots Ogrē, komandieris. NBS esmu nodienējis 20 gadus. Tagad esmu civilais ierēdnis, kas atbildīgs par militāro vēsturi un karavīru patriotisko audzināšanu.

Pirmais pasaules karš mums ir ļoti svarīgs laiks, jo bez tā nebūtu Latvijas valsts. Tie virsnieki un seržanti, kuri guva pieredzi Pirmā pasaules kara cīņu laukos, pulcināja ap sevi jaunus puišus, kas nebija oduši pulveri, izveidoja Latvijas armiju, bet tā izcīnīja republiku. Tolaik jau neatkarību neviens tāpat nedeva. Protams, bija upuri. Krita 3000 strēlnieku, un krievu vienībās kritušo bija vēl vairāk, bet galvenais, ka mūsu karavīri saprata, kas ir karš, ka tā nav pastaiga, un ka par brīvību ir jācīnās.

Ja Rietumos tagad runā par Pirmo pasaules karu, tad Krievijā tas ir aizmirsts. Viņiem pietiek ar Otro pasaules jeb Lielo Tēvijas karu. Ja mums tas bija laiks, kad ieguvām savu valsti, Krievijas impērija zaudēja Poliju, Somiju, Baltijas valstis.

‒ Bet Sv. Jura ordeņa lentītes gan nav aizmirstas...
‒ Savulaik Krievijā šādas lentītes varēja nēsāt tikai apbalvojuma kavalieris. Tā patiesībā ir ņirgāšanās par saviem varoņiem, jo Sv. Jura krusts, ko deva kareivjiem un seržantiem, un ordenis, ko deva virsniekiem, tika izcīnīts ar asinīm par augstāko varonību.

Arī tūkstošiem latviešu strēlnieku saņēma Sv. Jura krustu un medaļas. Es īsti nesaprotu tos cilvēkus, kas tagad rotājas ar šīm lentītēm. Tad jau var pie krūts piekarināt sazin ko un staigāt lepni izgrieztām krūtīm.

Iepriekš:
FOTO: Grāmata par latviešu strēlniekiem Nāves salā dodas pie lasītājiem