Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Diemžēl daudzi cilvēki, kas iestājas par dzīvību, ir arī pieņēmuši domu, ka sievietei iznēsāt šādi ieņemtu bērniņu ir pārāk traumatiska pieredze. Viņi neievēro to, ka arī bērna dzīvības atņemšana ir ļoti traumatisks notikums ar ilgstošām negatīvām sekām.

Tipiski jau iesākumā tiek pieņemts, ka sieviete, kura palikusi stāvoklī seksuāla uzbrukuma rezultātā, noteikti izvēlēsies abortu, lai atgūtos no traumas ātrāk, nekā iznēsājot bērnu.

Tomēr tas nav lēmums, ko pieņem lielākā daļa izvarošanas upuru. Vienīgajā visaptverošajā pētījumā, kas jebkad izdarīts par šo tēmu, Dr. Sandra Makorna (Dr. Sandra Mahkorn) atklāja, ka 75–85 % neizvēlas abortu. Šīm sievietēm, kuras izvēlas bērnam saglabāt dzīvību, grūtākais lēmums ir bērnu paturēt vai nodot adopcijai.

Tas nav apstrīdams, ka izvarošana ir neaprakstāms ļaunums un upuri smagi cieš no dusmām, vainas sajūtas un bailēm. Ikreiz, kad notiek izvarošana, tiek nodarīts smags ievainojums. Savienojot vienu nežēlību ar nākamo, pirmās iespaids netiek mazināts. Aborts nepadarīs izvarošanu nenotikušu. Tas tikai sodīs nedzimušo bērnu par izvarotāja noziegumu. Daudzas no sievietēm, kuras mums zvanījušas, ir teikušas: "Pēc aborta man bija sajūta, ka es sevi nespēju vairs pieņemt. Jutos, it kā būtu izvarota divreiz, pirmoreiz to izdarīja izvarotājs, otrreiz aborta veicējs. Ne diena nepaiet, kad es nedomātu par savu bērniņu. Kāpēc neviens man nepateica, ka iespējama arī adopcija?"

"Word of Hope" (ASV) kalpošanā lielāka daļa zvanītāju ir sievietes pēc aborta vai seksuālu noziegumu upuri. Mums zvana arī vecāki, kas mēģina saprast, kā palīdzēt savai meitai pēc izvarošanas. Daudzi vecāki jūtas bezpalīdzīgi un vienkārši nezina, ko darīt. Mēs mēģinām strādāt ar visu ģimeni, jo uzbrukums satriec katru ģimenes locekli – vecākus, brāļus un māsas. Katrs no viņiem tiek aizskarts citādi, un tas var nest ilgstošas emocionālas un garīgas problēmas. Bez atbilstošas padomdošanas vairums jūtas dusmīgi, nobijušies un izmantoti. Daudzi pēc tam izmisīgi cīnās, veidojot attiecības un nespēj nevienam uzticēties. Kad izvarošanas upuri un viņu ģimenes nāk pēc palīdzības, viņi meklē drošu vidi, kurā par viņiem rūpētos, – vietu, kur Kungs var dot viņiem mieru un sapratni.

Viena šāda meitene lūdza man pastāstīt viņas stāstu: "Man bija tikai sešpadsmit. Es domāju, ka doties uz viņa māju bija droši... Viņš teica, ka viņa vecāki būs mājās. Es viņam uzticējos. Es pat iedomāties nevarēju, ka viņš man uzmāksies. Kad ārsts man pateica, ka esmu jau piektajā grūtniecības mēnesī no šīs izvarošanas, es jutos tā, it kā mana dzīve būtu nupat beigusies. Man bija tik liels kauns, ka es nevarēju to nevienam pateikt – pat ne saviem vecākiem. Es turpināju domāt, ka tas kaut kā nokārtosies pats. Man bija bail, ka cilvēki jautās, kurš ir bērna tēvs. Kā es viņiem pateikšu, ka tiku izvarota? Kurš gan man ticēs? Tas viss bija tik sāpīgi.

Es raudāju un slēpos savā istabā mēnešiem ilgi... Jutos tā, it kā mana dzīve būtu pilnībā sagrauta. Man bija tik bail. Kad es beidzot to pateicu saviem vecākiem, mans tēvs vēlējās kaut ko nodarīt tam puisim, bet mamma raudāja. Pēc dažām dienām mani vecāki saprata, ka mums visiem ir vajadzīga palīdzība. Tieši tad mans tēvs piezvanīja "Word of Hope" un runāja ar Greisu Kernu (Grace Kern). Viņa tūlīt noorganizēja tikšanos. Viņa palīdzēja man, maniem vecākiem un manām divām jaunākajām māsām. Es ar viņu tikos katru nedēļu, kamēr biju stāvoklī. Es neticēju, ka spēšu to izturēt, bet Greisa vienmēr bija blakus, kad man vajadzēja izraudāties vai parunāt. Viņa lūdza ar mani kopā un pārliecināja mani, ka Dievs nav mani pametis.

Es nekad nebiju gribējusi abortu, bet arī lieliski sapratu, ka nevaru būt māte. Savas ticības dēļ vienmēr biju zinājusi, ka aborts nav pareizā izvēle, bet kāpēc tieši tagad mani draugi man apgalvoja, ka šis esot izņēmuma gadījums? Es nekad neaizmirsīšu, kā pateicu to savai labākajai draudzenei, bet viņa man sacīja, ka man jātaisa aborts. Man bija tik daudz pretrunīgu sajūtu. Greisa palīdzēja man iepazīt tādas iespējas, kā audzināt bērnu vienai vai nodot adopcijai. Es sapratu, ka tas nav nekas nepareizs, ja es apzinos, ka nespēju parūpēties par bērnu savos sešpadsmit. Kad es izlēmu savu bērniņu nodot adopcijā, mana ģimene par adoptētājiem izvēlējās lielisku kristīgu pāri. Es vēlējos, lai manam bērnam ir divi mīloši vecāki. Es negribēju, lai viņš jebkad uzzina, ka es viņu ieņēmu izvarošanā. Protams, ka tas bija smagi, bet es pieņēmu pareizo lēmumu.

Man pašai lēmums nodot bērnu adopcijā bija viens no smagākajiem manā mūžā. Taču tas bija arī viens no labākajiem. Ģimene, kurā aug mans bērns, reizi mēnesī man atsūta viņa fotogrāfijas. Es vienmēr nēsāju sev līdzi mana mazā puikas fotogrāfiju un, kad uzlūkoju viņa smaidīgo sejiņu, es vēršos pie Dieva un pateicos Viņam, ka man bija ļauts dot šim mazajam dzīvību. Liels paldies tev par palīdzību, Greisa. Mīlestībā. Melinda."

"Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi." (Efeziešiem 4:31-32a)

Rakstam izmantots "Lutherans for Life" materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.

"Par dzīvību": Dzīvība sākas no ieņemšanas brīža