Fotogrāfs un kriminālistikas eksperts
"Visupirms gribu teikt, ka šī izstāde ir fotoreportāžas, portreti un dabas ainavas, kā jau bijušajam laikraksta "Siguldas Elpa" reportierim pieklājas," stāsta izstādes autors. Lielākā daļa bilžu tapušas ar profesionālo "Canon" kameru, taču Aivars ļauj mazliet ielūkoties arī fototehnikas vēsturē. Piemēram, ir aplūkojams kāds uz koka trijkāja nostiprināts 19. gadsimta 20. gados ražots ceļojumu fotoaparāts "FKD", kas, kā stāsta A. Lapiņš, faktiski ir mūslaiku "ziepju trauka" priekštecis. Protams, citi laiki, citi izmēri. "Ļoti labi, ka viss attīstās. Kādreiz cilvēki brauca ceļojumos, un, lai varētu atļauties nofotografēt divpadsmit kadrus, līdzi stiepa vai veselu čemodānu ar foto rīkiem un vēl pamatīgu statīvu. Šodien to pašu var izdarīt ar mobilo tālruni, īpaši neskaitot, cik kadru varēsi uzņemt."
Te vietā atgādināt, ka fotogrāfs Aivars Lapiņš ir profesionāls kriminālistikas eksperts, kurš zina, ka mēteļa pogā vai cigarešu paciņā paslēpts fotoaparāts nav tikai interesanta detaļa no spiegu filmām. Ir arī tādas fotogrāfijas vēstures lappuses, kas atgādina par slepeno dienestu darbību.
"Pēc dienesta karaflotē sāku strādāt Iekšlietu ministrijas struktūrās kriminālmeklēšanā. 1982. gadā pabeidzu Volgogradas izmeklēšanas skolu, ekspertu kriminālistu fakultāti, esmu bijis eksperts kriminālists un tiesu eksperts. Savulaik biju Valsts policijas kriminālmeklēšanas nodaļas priekšnieks un vadīju ekspertu kriminālistu un operatīvi tehniskā dienesta darbu. Tur bija arī speciālisti, kas nodarbojās ar tehnisko izlūkošanu, tajā skaitā slepeno fotografēšanu. Bet visu laiku arī pats esmu fotografējis, jo mans darbs bez tā nebija iedomājams," teic A. Lapiņš.
Nepietiek ar nofotografētu vēderu
"Lai apgūtu visādus kriminālistikas eksperta darba smalkumus, nepieciešami vismaz pieci, seši gadi. Pat fiksējot notikuma vietu, jāfotografē tā, lai to varētu pazīt arī pēc ilgāka laika. Jāprot bildēt infrasarkanajos staros, kur acij ir pavisam cita attāluma izjūta. Iemaņas ir vajadzīgas pat pirkstu nospiedumu nofotografēšanai uz tumši zaļas pudeles," atzīst fotogrāfs.
Vaicāts, vai darbā lietojis slaveno VEF "Minox", A. Lapiņš stāsta, ka padomju gados bijis jāstrādā ar 25 kadru šaurfilmas aparātiem "Vega", "Kijev-Vega" un "Kijev 30", ko sāka ražot 70. gados. Noņemot korpusa ārējo daļu, tos varēja paslēpt cigarešu paciņā un izmantot slēptajai fotografēšanai. Darbinieks it kā sēdēja un pīpēja, bet patiesībā fotografēja.
"Tiesa, tur bija vajadzīgas labas iemaņas, lai nofotografētu cilvēka seju, nevis vēderu, jo varēja gadīties, ka ir iespēja iegūt tikai vienu vai divus kadrus. Sākumā bija mehāniskie fotoaparāti. Tad parādījās arī tādi, kurus varēja uzvilkt kā pulksteni un nofotografēt astoņus kadrus.
Specdienestiem domātā fotoaparāta "Zenit" objektīvs tiešām bija ievietojams pogā vai siksnas sprādzē. Pats korpuss bija plakans, un to varēja paslēpt zem apģērba. Slēdzi varēja iedarbināt ar trosīti, iebāžot roku kabatā. Aparāts filmu pārvilka ar atsperi, un tā varēja uzņemt kādus 12, pat 16 kadrus. Taču tā bija šaurā filma – attēlu kvalitāte nebija pārāk laba. Pats lielākais, ko varēja iegūt, bija 10x15 cm liela bilde. Bet te atkal bija jāpatrenējas, lai kadrā dabūtu konkrētā cilvēka seju," skaidro A. Lapiņš.
Fotokameru piešmaukt nevar
"Es pats sāku bildēt 6. klasē ar tēva 40. gadu "Kodak Retina" ar parastu 36 kadru filmu. Protams, digitālie aparāti ir ērtāki, tie fotogrāfu neierobežo noteiktā kadru daudzumā, uzreiz var redzēt, vai kadrs ir sanācis vai nav. Tāpēc reizēm nevar paredzēt, vai labāks kadrs sanāks desmitgadīgam puisītim ar "ziepju trauku" vai profesionālam fotogrāfam ar profesionālu fotoaparātu, kurš pirms kadra uzņemšanas mirklīti domā, kā likt lietā savas (un kameras) iespējas, bet tikmēr kadrs kvalitātes vārdā būs pazaudēts, turpretī "ziepju trauciņā" ir ielikts algoritms, kas visu jau laikus ir "izdomājis", atliek tikai laikā nospiest slēdzi," skaidro profesionālis.
Viņaprāt, arī paša fotoaparāta darbības principus nekāda lielā revolūcija nav skārusi. Aparāti gan tiek pieblīvēti ar elektroniku, kas domā fotogrāfa vietā, izvēloties pareizos ekspozīcijas laikus un tamlīdzīgi, bet objektīvs, kas "savāc" gaismu, kāds bija, tāds arī ir palicis, – savulaik tā tika novirzīta uz gaismas jutīgu materiālu, tagad – uz sensoru. Pārējais ir inženieru izdoma.
Mainās arī cilvēku fotografēšanās paradumi. "Esmu sapratis, ka mūsdienās cilvēki nezina, kur fotografējoties likt rokas. Bet, ja palūkojamies 20. un 30. gadu fotogrāfijās, redzams, cik ideāli tās cilvēkiem novietotas, lai uzņēmumā izskatītos glīti.
Fotografējoties cilvēks var censties apšmaukt sevi, varbūt fotogrāfu, bet fotoaparātu apvest ap stūri nevar. Kādu pasaule ir radījusi, tāds viņš būs arī fotogrāfijā, lai gan šā brīža tehnoloģijas ar datora palīdzību ļauj veikt kolosālas izmaiņas, bet tas jau ir pavisam cits stāsts..."