Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vācu nācijas Svētās Romas impērijas reihstāgā (parlamentā) piecu šīs valsts veidojošu novadu un divu pilsētu pārstāvji (izteikts mazākums!) pauda savu Bībelē balstīto kristīgo ticības apliecību. Kopš tā laika luteriskās ticības apliecības kristietība ir atrodama visā pasaulē. Kāpēc arī šodien kāds gribētu piederēt šai tradīcijai?

Minētos apstākļus nevēlos vērtēt par labākiem iepretim citu Kristus sekotāju praksei, jo psalmists pamāca: "Es biedrs visiem, kas bīstas Tevi (Dievu), un tiem, kas pilda Tavus rīkojumus!" (Ps 119:63) Šeit minēšu iemeslus, kāpēc pats piederu luteriskajai tradīcijai.

484 gadu tālā pagātnē Eiropa ticības apliecības ziņā bija diezgan viendabīga. Tomēr tā tas bija tikai virspusēji. Kristus apliecības baznīca arvien ir bijusi ļoti atšķirīga dažādās vietās un dažādu tautu starpā. Un nav iespējams panākt nekādu citādu vienotību, kā iekšēju (Pestītāja personā un darbā), atbilstoši Kunga Kristus lūgšanā Tēvam minētajam (Jņ 17:21).

Manuprāt, bibliskā pamatā sakņojusies daudzveidība ir kristīgās ticības lielā bagātība, jo Dievs cilvēkus radījis tik dažādus. Pretēji šai Dieva dotajai daudzveidībai ir grēks, kas nav izdomāts, lai vakarā bērnus piedabūtu gulēt. Grēks ir vēlme izvairīties no Dieva, pat bēgt. Vēl vairāk, grēks ir vēlme pretoties visam, ko šis Vārds saka, un pretoties šim Vārdam. Grēks skar gan katru individuāli, gan arī grēcinieku veidotas cilvēku grupas.

Pieļauju, es kādu tūlīt pārsteigšu, bet arī Baznīca nav bezgrēcīga. Baznīcu – Kristus līgavu, pat Kristus miesu, mēs, grēcinieki, padarām par grēka pilnu vietu. Pat vissvētākais cilvēks ir grēcinieks, kas, ienākdams baznīcā, grauj Baznīcas svētumu. Tomēr Kristus ir Baznīcu dibinājis tieši grēciniekiem, tāpēc Kristus pilnīgais svētums atsver ticīgo (mūsu) nesvētumu. Tāpēc Baznīcu uzskatīt par vienīgi svētu nozīmē pieļaut kļūdu. Tajā savstarpēji pretdarbojas abi – tās galvas Kristus svētums un mūsu grēcīgums. Kristus svētums Baznīcu nes cauri laikam, kamēr mūsu grēcība to visādi kropļo un gandē.

1530. gadā Dievu pasludināja formāli, rituāli un īpaši dedzīgi, bet ar skaidru Dieva Vārda pasludinājumu bija par maz. Tieši tāpēc kristīgiem vīriem vajadzēja Dieva Vārdu apliecināt vienkārši un skaidri. Vēl vairāk, vajadzēja kristiešus, kuri būtu gatavi uzupurēt savu personisko labklājību un pat dzīvību, lai iestātos par skaidru Dieva Vārda pasludinājumu.

Dīvainā kārtā kristīgā Eiropa viņus neuzņēma ar atplestām rokām. Viņiem draudēja, viņus vajāja. Protams, daudzos gadījumos politika un nauda bija (un arvien vēl ir) patiesie iemesli, ar kuriem maskēja ticības cīņas.

Ar skaidro pasludinājumu atjaunojās baznīca un radās luterāņi, bet, kas tad tie ir? Tie ir kristieši, kas lielāko uzsvaru liek uz skaidru Dieva Vārdu un Kristus krusta nopelnu pasludinājumu. Nav jau tā, ka citas kristīgas kopienas to nekad nav darījušas, bet tikai luterāņiem tā ir bijusi pirmā un galvenā lieta. Viss pārējais var pagaidīt, viss pārējais var vienīgi kalpot Dieva Vārdam un tā skaidrai sludināšanai. Tieši tāpēc, ja vien luteriskā baznīca ir turējusies pie Bībeles un to patiesi apliecinājusi ar luteriskajām ticības paliecībām, no tādas nav veidojušās maldu mācības un novirzieni. No citām kustībām ir.

Protams, pēcnācēji arvien nav sekojuši savu priekšteču pēdās, tāpēc daudzas baznīcas, kas nes luteriskas baznīcas vārdu vai vēsturiski pieder tai, vairs nevēlas iestāties par skaidru Dieva Vārdu.

Te ir jāatceras, ka Baznīcas atkrišana nav Dieva un Kristus vājums, bet gan uzdevums katrai kristiešu paaudzei mācīties no mūsu garīgajām mātēm un ticības tēviem, kas ticību arvien ir turējuši lielā godā un ir bijuši gatavi uzņemties nastas pat smagu pārbaudījumu priekšā. To visu viņi ir darījuši, lai Dieva Vārds un Kristus krusta nopelns būtu arvien skaidri pasludināts. Tieši tāpēc luteriskajai baznīcai 25. jūnijs ir liela diena, jo toreiz mūsu tēvi Augsburgā līdzīgi pirmbaznīcai nostājās uz Kristus ticības apliecināšanas ceļa.

Ir pagājuši daudzi gadsimti un nomainījušas neskaitāmas paaudzes. Vēl mēs atceramies par luteriskās reformācijas tēviem un viņu ticības drosmi. Tieši ar šādu drosmi un nepārtrauktu atgriešanos pie Dieva Vārda un Kristus krusta upura luteriskā tradīcija varēja kalpot kā daudzu mūsdienu baznīcu, draudžu un kustību ticības sirdsapziņa. Vai tā arvien tāda varēs būt? To diez vai mēs pieredzēsim. Tomēr es ceru, ka kaut kāda ticības apliecības stāja un tiekšanās pēc Svēto Rakstu skaidrības paliks, ja vien pie tās turēsimies. Tieši tāpēc luteriskā baznīca arvien ir vajadzīga un es arvien vēlos būt šādas tradīcijas sastāvdaļa.