Pašlaik Ingas ikdiena paiet, radot skaistumu. Pērkonu ģimenes māju nemaz tik viegli neizdodas atrast, jo tā noslēpusies mežā, nostāk no citām privātmājām ciematā. Pagalmā ciemiņus sagaida ģimenes mīluļi – kaķi, kuri visi te nonākuši kā dzīves pabērni, jo iepriekšējiem saimniekiem kļuvuši lieki. Ingas un Mārtiņa Pērkonu sirdī un mājās vietas pietiek pat četriem pamestiem minčiem.
Stalts un neparasts, pēc sentēvu metodēm būvēts, sevi aicina iepazīt pagalma centrā izvietojies ceplis. Reizi mēnesī, mīļu roku veidoti, te sagulst skaisti trauki – krūzes, šķīvji, bļodiņas –, svečturi, svilpavnieki, zupas terīnes, tējkannas un dažādi dizaina priekšmeti. Tikai pēc 12 stundu karsēšanas kvēlojošās liesmās 1100°C grādu karstumā, kā arī pēc pamatīgas atdzesēšanas lolotie roku darbi atkal var ieraudzīt dienas gaismu.
Pie podniekiem Ingas un Mārtiņa Pērkoniem jūtos kā paradīzē. Visapkārt mežs un klusums, ne miņas no TV vai radio radītām skaņām, saimnieki cienā ar pašceptu maizi, kūp karsta tēja, un ārā, aiz loga, var vērot zīlīšu pāri, kas no smalkiem žagariņiem darinātajā barotavā visai nesteidzīgi tiesā tiem sarūpēto mielastu. Kad reizi mēnesī notiek cepļa kurināšana, te ierodas podnieki vai no visiem Latvijas nostūriem, jo, lai ceplis būtu pilns, tajā jāliek aptuveni 200 dažādu darbu, tādēļ, ja kādam podniekam to ir mazāk, brauc pie citiem kolēģiem.
No rasēšanas līdz glezniecībai
Inga Pērkons glezno jau sen – kopš sevi atceras. Kas gadījies pa rokai, ar to gleznojusi. Gada vai divu vecumā viņa ar veselu sviesta paciņu esot apgleznojusi sienu. Rezultātā uz padomju laika tapetēm izveidojusies visai skaista tauku pleķīšu ainava. Tagad Inga glezno ar eļļas krāsām.
"Kad dažādos pasākumos mācu gleznot, vienmēr aicinu izmantot eļļas krāsas. Bieži vien no skolas laika priekšstats par zīmēšanu ir nekāds. Darbs ar eļļas krāsām to maina. Ota pār audeklu slīd pavisam citādi. Nekas no tā, ko zini par mākslu, nedarbojas, kad sāc strādāt ar eļļu. Pat ja puslīdz labi zīmē, nav teikts, ka pratīsi darboties ar to. Tekstūras un sajūtu ziņā eļļas krāsai līdzīgs ir arī māls," stāsta Inga. Viņa ir pārliecināta par to, ka darba vērtību veido nevis tā sarežģītības pakāpe, bet gan mākslinieka atklātība un dvēseles patiesums. "Pati par sevi smejos, ka gleznoju tikai kādus pēdējos septiņus gadus, līdz tam tikai rasēju."
Atļauties dzīvot citādi
Inga ir talantīga gan eksaktajās, gan humanitārajās zinātnēs – viņa ne tikai glezno un veido traukus, viņai kabatā ir arī Rīgas Tehniskās universitātes uzņēmējdarbības vadības diploms. Vai šīs divas jomas var tik viegli un bez pūlēm apvienot? "Jā, tādu cilvēku ir ļoti daudz. Tas nav nekas īpašs. Piemēram, Podnieku skolas dibinātājs, meistars, podnieks Evalds Vasilevskis ir mākslinieks, kurš taisa ārkārtīgi skaistus traukus, bet tajā pašā laikā ir ļoti praktisks cilvēks. Pie Evalda notiek ne tikai senā amata apgūšana, bet arī dzīves pārvērtēšana.
Citēšu viņa vārdus, kuriem es tiešām no sirds piekrītu: "Sabiedrība nemāca, kā cilvēkam izdzīvot un sevi apgādāt, bet gan tikai un vienīgi – kā iekļauties un patērēt." Vai kādā valsts skolā māca, kā iekurt ugunskuru, izcept maizi, izveidot traukus? Visi tikai māca, kā kļūt atkarīgam – no visa: TV, radio, kino, tehnikas un citām lietām. Vai, beidzis skolu, cilvēks prot uzbūvēt sev māju? Evalds šobrīd būvē kleķa pirtiņu no mežā atrastiem izkaltušiem, apdedzinātiem kokiem. Pavasarī no kārkliem sagriež zarus, sapin līdzīgi kā grozu un apmet ar mālu. Tad būvē sienu utt. Rezultātā – ekomāja! Cilvēks pats izvēlas, vai iet uz mežu pēc kārkliem vai katru dienu pārgurt darbā, lai aizbrauktu uz "Depo" un iegādātos materiālus. Kādreiz ikviens pats prata izcept maizi un uzcelt sev māju. Bet šodien?" retoriski jautā Inga.
Uzņēmēja un māksliniece
Inga mācījusies pie dažādiem privātskolotājiem, bet nevienu mākslas skolu nav beigusi. Trīs reizes stājusies Mākslas akadēmijā, bet dažādu, ar mākslu nesaistītu apstākļu dēļ tas galu galā tā arī nav izdevies, par ko Inga nodomājusi: ja reiz tā notiek, tā tam acīmredzot arī jābūt. "Pajautāju sev, kādēļ man to vajag, un pati sev atbildēju: man nav laika gleznot! Ja iestātos akadēmijā, tas būtu iespējams. Tad iedomājos: pag, kas ir laiks? Vai tas nav tas, ko pats plāno? Vai tiešām vajag kādu instanci, kas plānotu manu laiku? Nolēmu, ka vienu dienu ņemšu brīvu gleznošanai, un viss. Pārējās dienās turpināju nodarboties ar savu uzņēmumu vadību.
Kad vairākas galerijas jau sāka interesēties par maniem darbiem, sāku gleznot divas dienas nedēļā. Tikai tagad beidzot esmu pagājusi nost no uzņēmumu vadīšanas," stāsta Inga. No 1997. līdz 2013. gadam viņa strādājusi par stilisti, nodibinot un vadot vairākas frizētavas – skaistumkopšanas salonus.
Arī par šo jomu Ingai ir savs viedoklis: "Kad jautāju sievietei, kas viņai sevī patīk, pēc piecu minūšu klusēšanas un ilgas apdomāšanās saņemu bailīgu atbildi: varbūt mati tā nekas? Līdzko prasu, kas nepatīk, uzreiz nākas uzklausīt, ka kājas līkas, vaigi par resnu un tā tālāk. Savām klientēm piecas reizes dienā liku spoguļa priekšā atkārtot: es esmu skaista! Ja kaut ko ilgi atkārto, zemapziņa šo informāciju sāk pieņemt par patiesu."
Būt kailam citu priekšā
Inga uzskata, ka izlikt apskatei savas gleznas izstādē – tas ir kā izģērbties un būt kailam citu priekšā: "Dvēsele ir vaļā. Ikviens, kurš vēlas, spēj to sajust. Vārdiski vari teikt jebko, taču darbi parāda, kāds savā dvēselē esi patiesībā. Noslēpties vairs nav iespējams." Par savu bargāko skolotāju viņa uzskata Raiti Cinku, privātā Latviešu mākslas muzeja direktoru.
"Viņš mēdz būt tik bargs, ka pēc tam divas nedēļas nevaru pieķerties gleznot, domājot, vai ir nepieciešams pasauli piedrazot ar krāsām. Reiz viņš man jautāja: "Kam tad tās gleznas ir vajadzīgas? Tikai tev pašai. Tu pati gribi gleznot, bet tam nav nekāda sakara ar pārējo pasauli." Ne jau kāda cita dēļ mēs to darām, sevis dēļ. Tas, vai es darbus parādu sabiedrībai vai ne, ir cits jautājums, bet man to vienkārši patīk darīt. Ir jādara ar mīlestību, un viss. Vienmēr būs kāds, kuram tas patīk, un kāds, kuram nepatīk." No latviešu gleznotājiem Ingai tuvākie ir Konrāda Ubāna, Miervalža Pavloviča, Leo Kokles, Staņislava Kreica un Edgara Vintera darbi.
Ādažu novads – gleznās
Ingas gleznās iemūžinātas skaistas ainavas no Ādažu novada, ko jau divus gadus viņa dēvē par savām mājām. Vaicāta, kādēļ tieši Ādaži, viņa stāsta: "Gribējās būt dabā, bet saikne ar pilsētu arī vēl bija pārāk stipra – abi ar vīru vēl strādājām Rīgā. Tā vide, kurā esi, arī māca. Dzīvojot galvaspilsētā, nejūti ne to stresu, ne piesārņotības līmeni, bet, ja ļoti ilgi tur neesi bijis, daudz izteiktāk izjūti spiedīgo atmosfēru lielveikalā – tā liekas kā drausmīga un sveša pasaule, kurā nav ko elpot."
"Gadiem ilgi nebiju bijusi tirdzniecības centrā, kad aizbraucu, nodomāju: ārprāts, vai tiešām tas mums, cilvēkiem, ir nepieciešams?" izbrīnīta Inga.
Gleznošana māca dzīvot
Jautāta, vai pašai nekad nav nācies darīt to, kas sirdij nav tuvs, Inga atzīst: "Protams. Pirmos 35 gadus es izmisīgi centos būs laba. Visiem. Taču tas nav iespējams! Ja vienam kāda lēmuma dēļ būšu laba, otram – slikta. Man nešķiet, ka citu dēļ ir vērts darīt to, kas pašam nav tuvs. Sabiedrība – plašsaziņas līdzekļi, vecāki, skolotāji – visu mūžu zāģē, ka mēs neesam gana labi, un kas mums jādara, lai par tādiem kļūtu. Kas jāēd, lai nebūtu resns, kas – lai nebūtu pārāk tievs. Visu laiku kāds mēģina iestāstīt, ka tu neatbilsti kādam standartam.
Izlikšanās neko nedod. Ceļi ir dažādi – viens iet pie psihologa, otrs uz baznīcu. Man dzīvot iemācīja gleznošana. Sākumā gleznoju kā ikviens normāls prāta cilvēks, kas visu grib izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Tas nozīmē, ka es centos gleznot pareizi. Tā, kā vajag. Piemēram, gleznoju ābolu un centos to attēlot perfektu. Centos... un nesanāca. Mēģināju... un nekā. Tā pagāja mani pirmie padsmit gadi gleznošanā. Tad es sāku mācīties no māksliniekiem – paiet gabaliņu nost no sava darba un skatīties, pēc kā tas viss izskatās.
Vienā brīdī sapratu, ka tas ābols taču izskatās pēc vāzes. Tad es sāku domāt, kāpēc ābolu taisīt par vāzi... Sāku ļaut gleznā notikt tam, kas tajā veidojas. Tagad, apsēžoties pie audekla, varu sākt zīmēt ābolus, bet beigt ar pilnīgi ko citu. Sāku redzēt, ka tas, kas nāk no sirds, bija stipri pārāks par to, ko biju radījusi prātā. Aizdomājos par to, sak, ja tā ir ar gleznu, tad dzīvē varbūt ir tāpat?"
Dzīve ir skaista
Sarunas noslēgumā jautāju Ingai, vai visas savas dzīves sāpes viņa spējusi pārveidot pozitīvismā, rodot tām jēgu un izskaidrojumu. "Tās ir mācību stundas, kas mani izveidojušas par tādu cilvēku, kāda esmu," viņa atzīst. "Bez tām es nebūtu es. Ir svarīgi saprast, ko no ikvienas sāpīgās situācijas esi ieguvis. Nav nekādu problēmu, jēdziens "problēma" ir prāta radīts nosaukums uzdevumam, kas jāatrisina. Jebkurš cilvēks vienmēr ir īstajā laikā un vietā.
Savos kursos mācu gleznot ar smadzeņu labo puslodi. Šo metodi ASV sāka izmantot 1978. gadā, lai atvērtu cilvēkos talantus, kas paslēpušies aiz kompleksiem un neticības sev. Tas nozīmē, ka jāatslēdz racionālā domāšanas daļa, iedomas par to, ka es "nemāku", "nevaru", "man nesanāk", un jāķeras klāt. Ikviens cilvēks var visu.
Divās dienās cilvēki pie manis iemācās gleznot, nespējot noticēt, ka to tiešām paveikuši viņi paši. Cilvēks sāk novecot brīdī, kad pasaka: "Ai, ko nu es, es jau neko, es jau par vecu!" Nevajag pieļaut tādas domas! Iedomājieties: aug ābele un ozols... Kurš no šiem kokiem skaistāks? Vienkārši nevajag no ozola gaidīt ābolus!"
