"Saulgriežu laiks ir brīdis, kad Latvijas dabā viss zied. Visas varenās stihijas – zeme, debesis, uguns, ūdens un gaiss – piedalās šajā rituālā, un arī mēs sajūtamies kā dabas daļa," saka mūziķe, populārās un pasaulē atzītās postfolkloras grupas "Iļģi" dibinātāja Ilga Reizniece.
Jāņu vakarā ir jādzied, jo šo svētku rituālā liela nozīme ir tieši vārda un skaņas maģijai. "Visas mūsu senču dziesmas ir veltītas Jāņu vakaram, vārda "saulgrieži" tajās nav. Vārds "līgo", kas ir vispopulārākais Jāņu dziesmu piedziedājums, ir arī šo svētku būtības atklāsme. Līgošana ir dzīvības spēku atjaunošanas un pastiprināšanas rituāls," stāsta I. Reizniece. "Saimnieka, saimnieces, viņu saimes un mājas aplīgošana ir gan aizsargdarbība, gan kopējā dzīves ritma iekustināšana.
Jāņu laiks nav viens mirklis, kurā precīzi, kā pēc pulksteņa, pēkšņi sajūtam, ka saule pagriežas. Tautas dziesmās bieži ir teikts, ka "trīs rītiņi saule lēca" un "trīs dieniņas, trīs naksniņas", kas stāsta par laiku no saulgriežiem līdz Jāņu vakaram.
Katrs cilvēks Jāņus var svinēt, kā vēlas. Man ir svarīgi to darīt tā, kā darīja mana mamma un vecmāmiņa. Vēl senāku pieredzi glabā mūsu dainas. Mēs esam vienīgā tauta pasaulē, kura ir saglabājusi gandrīz 1200 melodiju, ko sauc par līgotnēm, un 28 tūkstošus tekstu – dainu, kas veltītas Jāņu laikam, kaut gan vasaras saulgriežus svin daudzas Eiropas tautas. Mums ir pamats ar to lepoties un iespēja turēties pie senču pārbaudītām vērtībām. Tāpēc pirms vairāk nekā desmit gadiem kopā ar domubiedriem uzsākām kustību "Piedzīvosim Jāņus!", lai par to vēstītu visiem, kam būtu interese un ne tik ciešas attiecības ar tradicionālo kultūru."
"Lai nosvinētu Jāņus pa īstam, tiem ir jāgatavojas vairākas dienas, jo vienā to nevar iespēt. Ir jāiztīra māja, jāizravē dārzs, jāsakopj apkārtne, jāsagādā svētku mielasts. Kad visi darbi pabeigti, jāiet pirtiņā un ar slotiņām, kurās iesietas jāņuzāles, jāsakopj pašiem sevi.
Gatavojoties Jāņiem, ir jāpaveic vīru un sievu darbi, kas vieno ģimeni un vairākas paaudzes. Vīri gādā malku ugunskuriem, meijas, ozolu un pīlādžu zarus, kurina pirti un rūpējas, lai svētku galdā netrūktu alus. Sievas vāc augus tējām, jāņuzāles vainagiem un vītnēm, rotā māju un sētu, gatavo mielastu, kurā vēlami pīrāgi, apaļi rauši un plācenīši, siers, medus, zemenes. Ēdienus pasniedz māla traukos, ko liek uz linu galdautiem un sedziņām. Paši uzpošas – velk mugurā krāšņo tautas tērpu.
Līgo dienas vakarā līdz saulrietam ir jāsapulcina kopā visi Jāņa bērni, saimniecei jāuzliek galvā visīpašākais zāļu vainags, bet saimniekam un Jāņiem – pa ozolzaru vainagam. Bez vainaga līgošana nav iespējama arī nevienam Jāņa bērnam, jo šajā laikā visi augi ir saules enerģijas pilni, un, sapīti aplī, tie ir skaistuma, spēka un mūžības simbols.
Jāņu nakts rituālā galvenais ir saules godināšana, kas nodrošina auglību. Saulei norietot, mājas saimnieks aizdedzina jāņuguni, un rūpējas, lai tā degtu līdz saullēktam. Jo augstāk uguns iedegta, jo labāk tā izgaismo apkārtni. Sēžot pie Jāņu ugunskura, apdziedāšana sākas pati no sevis. Lai uzmundrinātu pagurušos līgotājus, ļauts dziedāt arī nerātnās un nešpetnās dainas. Bet, līdzko Jāņa bērnus sāk vilkt uz miegu, ir īstais brīdis uzsākt dančus, kas pamodina gan jaunu, gan vecu līgotāju.
Ar dziesmām un dejām pie Jāņu ugunskura tiek pavadīta gada īsākā nakts un sagaidīta saule. Jāņu dienas rīta rasai piedēvē dziedinošu spēku, tāpēc tajā mazgā seju, brien pa rasu vai viļājas ar visu augumu. Vainagus, kas pīti Jāņu naktij, saglabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai sadedzinātu Jāņu ugunskurā," Jāņu sagaidīšanas un svinēšanas tradīcijās dalās Ilga Reizniece.
"Savulaik mēs ierakstījām mūzikas albumu "Īsākās nakts dziesmas". Laiks pirms Jāņiem ir vienīgais gadā, kad varam tās izdziedāt," teic grupas "Iļģi” dibinātāja Ilga Reizniece./Foto: foto.delfi.lv/ASFoto