"Pilnīgi nejauši izlasīju sludinājumu, ka Līgatnes dabas takas meklē vadītāju. Aizsūtīju pieteikumu – un nu esmu šeit, Līgatnē. Man šķiet, ka par tādu darbu var tikai sapņot."
Vairāk jāskatās nākotnē
"Varbūt tas ir ļoti zīmīgi, ka mana pirmā darba diena Līgatnē bija 1. aprīlis," saka jaunā Līgatnes dabas taku vadītāja. Kopš tā laika, kad Gaujas nacionālā parka direktors Gunārs Skriba pagājušā gadsimta 70. gadu vidū šeit izveidoja pirmos aplokus, kur brīvā dabā bija iespējams redzēt Latvijā dzīvojošos meža iemītniekus, dabas takas ir piedzīvojušas gan administratīvās pakļautības, gan direktoru maiņas un kādu laiku vispār bijušas bez vadītāja, taču I. Lange pagātnē daudz kavēties nevēlas.
Darba pietiekot, un daudz kas darāms arī nākotnē. Tas, ka viņa Līgatnē ienākusi it kā no malas, varbūt esot ļoti labi, jo ļaujot paskatīties uz lietām ar svaigu skatu: "Protams, nedrīkst pazaudēt to, kas jau izdarīts, jo Līgatnes dabas takas bija un ir viena no tūristu apmeklētākajām vietām Latvijā un viens no retajiem parkiem Baltijas valstīs, kur dzīvniekus var aplūkot apstākļos, kas ir tuvi dabiskajiem."
Vadītāja stāsta, ka visvairāk Līgatnes dabas takas cilvēki apmeklē pavasarī un rudenī – tas ir laiks, kad parasti tiek rīkotas skolēnu ekskursijas. Taču, kā uzskata I. Lange, uz Līgatni ir vērts atbraukt arī vasarā. Šo iespēju vairāk izmanto gan ģimenes, gan ceļinieki no ārvalstīm. Ne velti pie zvēru voljeriem ir uzraksti ne tikai latviešu, bet arī igauņu, lietuviešu, angļu, vācu un zviedru valodā. Tas ir noderīgi ne tikai ārzemniekiem, bet interesanti arī latviešiem, kuri var uzzināt, kā, piemēram, lāci, lūsi, lapsu vai zaķi sauc citā valodā.
Kad praksē uz Līgatnes dabas takām atbraucis students no Francijas, viņš pat pabrīnījies, kāpēc gan neesot pievienots dzīvnieka nosaukums arī franču valodā. "Par to būtu vērts padomāt," atzīst vadītāja. Dabas taku administrācijas ziņā, protams, ir ne tikai informējoši uzraksti. Labiekārtojot takas, tiek domāts arī par to, lai šeit labi justos cilvēki ratiņkrēslos. Vēl viņa piebilst, ka pats īsākais laiks, uz kuru ir vērts piestāt dabas takās, ir divas stundas, lai gan vajagot rēķināties, ka, aizraujoties ar dzīvnieku vērošanu, gadoties, ka laiks vienkārši pazūd. Bet parasti cilvēki šeit ierodas, paņēmuši līdzi piknika groziņu ar sviestmaizēm, un pavada vai visu dienu.
Arī dzīvniekiem liela interese par ciemiņiem
Vispopulārākie Līgatnes dabas taku iemītnieki, protams, ir lāči – lāču puikas Mikus un Puika un lāču meitene Ilzīte. Lāču puišiem tagad ir jauna mītne, un no blakus esošās takas apmeklētāji var vērot, ko savā mājā dara abi ķepaiņi. "Nevaru droši apgalvot, ka tikai cilvēki vēro dzīvniekus. Ļoti iespējams, ka cilvēku vērošana ir viena no Līgatnes dzīvnieku izklaidēm," domā dabas taku vadītāja.
Inta Lange ir priecīga, ka ļoti drīz pēc viņas ierašanās Līgatnē aļņu mātēm Saulcerītei un Mildai atskrējuši teliņi. Turklāt abām – dvīnīši. 28. aprīlī dzimušajiem doti vārdi Gundega un Niks, taču otru, nākamajā dienā dzimušo dvīņu pāri māte ļoti rūpīgi sargā, tāpēc pagaidām nav izdevies noskaidrot, kāda dzimuma ir jaunie alnēni.
Dienā, kad "Rīgas Apriņķa Avīze" pabija Līgatnes dabas takās, neizdevās ieraudzīt nevienu no pieciem lūšiem. I. Lange teic, ka tā kādreiz gadoties, lai gan lūšu māte Leonora parasti painteresējoties, kas viņu apciemojis, un tā pavisam neesot patiesība, ka dzīvnieki no apmeklētājiem baidās. Bet jau drīz lūšu voljers tikšot renovēts, un, kas zina, varbūt tad šie skaistie dzīvnieki vairāk gribēs parādīties apmeklētājiem.
Cita starpā, labākais laiks, lai redzētu, ko dara dzīvnieki, ir rīta stundas un pievakare no kādiem pulksten četriem. "Tas, protams, negarantē, ka dzīvniekus noteikti varēs ieraudzīt, jo Līgatnē viņi tomēr uzturas gandrīz tādos pašos apstākļos kā savvaļā," piebilst I. Lange.
Dzīvniekiem ir vieta dabā
Par dzīvnieku barošanu gādā dabas taku profesionālie zvēru barotāji. Piemēram, lūši reizi nedēļā var apēst pa kādam trusim, lai gan ikdienā dabūs vistas vai liellopa gaļu. Gadoties, ka paši noķerot pa krauklim vai vārnai. Aļņu aplokos par kārumu tiek uzskatīti svaigi blīgznu zari.
Taču arī dabas taku apmeklētāji ņemot līdzi ciema kukulīšus. "Dzīvnieki šajā ziņā ir kā mazi bērni – viņi labprātāk apēdīs to, kas labāk garšo, nevis to, kas ir veselīgs. Nav jābaidās, ka dzīvnieks apēdīs kaut ko sliktu, bet dažkārt mēdz būt tā, ka pirmdienu rītos viens otrs voljeru iemītnieks jūtas tāds kā saguris. Tad ir skaidrs, ka apēsts kaut kas no apmeklētāju piedāvātajiem našķiem," teic I. Lange.
Pavisam cits stāsts ir par cilvēku atrastiem dzīvnieku mazuļiem. Nosprieduši, ka tas ir pamests, viņi nes tos uz dabas takām. Visbiežāk tomēr mazuļi pamesti nav – māte, baidoties no cilvēkiem, turpat kaut kur tuvumā vēro, kas ar tiem notiek. Tā šogad Līgatnē nonākuši divi zaķu mazuļi, kas, par laimi, izdzīvojuši. "Lai dzīvnieki paliek tur, kur bijuši, bet paskatīties, kā tie jūtas savā dabiskajā vidē, labāk ir dabas takās."
Savukārt, runājot par to, kā cilvēki var palīdzēt parkam, viena no iespējām, kas pēdējā laikā kļuvusi samērā populāra, esot, piemēram, darba kolektīvu braucieni uz Līgatni, lai talkotu. Tad iespējams ne tikai aplūkot dabas takas, bet paveikt arī kādu darbiņu, kas saliedē komandu.
Inta Lange: "Esmu Līgatnes dabas takās ienākusi it kā no malas, bet varbūt tas ir ļoti labi, jo ļauj paskatīties uz visu ar svaigu skatienu."
