Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Telefoniski pasmaidījām, ka nu jau atkal būs par ko sulīgi parunāt un interviju uzrakstīt. Tad tiekamies? Jā, vienīgi... "Es vairs neizeju no mājas. Mēs varam intervēties tikai telefoniski," viņš teica, piebilzdams, ka sāpes ir tik nomācošas, ka viņam šķiet – ar tām viņš apgrūtinās visu pasauli, ja vien izies kaut kur ārpus sava mitekļa. Sarunājām sazvanīties šonedēļ.

Taču šodiena [16. jūnijs] atnāca ar traģisku vēsti: advokāts un rakstnieks, tautfrontietis un sabiedriskais darbinieks Andris Grūtups ir labprātīgi aizgājis no dzīves. Uzskatu, ka tā bija vīrišķīga rīcība: pārstāt mocīt gan sevi, gan savus tuvos ar pastāvīgām, neremdināmām sāpēm. Par Andri Grūtupu var spriest un domāt dažādi, viņš ir ārkārtīgi pretrunīga persona, un viņa pēdējais solis to arī apliecina, bet šoreiz gribas pateikt par to labo, ko viņš devis Latvijai.

Andris Grūtups ir dzimis 1949. gada 5. maijā Dobelē. 1966. gadā viņš pabeidza Dobeles 1. vidusskolu, pēc tam dienēja padomju armijā. Andris 1977. gadā ar izcilību absolvēja LVU Juridisko fakultāti, kā arī pabeidza šīs universitātes aspirantūru. Pēc tam viņš strādāja LPSR prokuratūrā par prokuroru. Atmodas laikā Andris Grūtups aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē, bija tās domes un valdes loceklis. Vēl pirms tam Andris darīja svētīgu darbu: kopā ar entuziastu un domubiedru grupu uzsāka Latvijas neatkarības cīņās kritušo un latviešu strēlnieku pieminekļu un piemiņas vietu atjaunošanu un reabilitāciju. Vēl šolaik tie tautfrontieši, kuri kopā ar Grūtupu atjaunoja pieminekļus, regulāri tiekas Inčukalna kapos, lai pieminētu 1941. gada 4. jūlija kauju pret krievu okupantiem. Par godu kritušajiem varoņiem tēlnieks Kārlis Zāle radīja pieminekli, kuru okupantu pakalpiņi kapos nogāza un teju iznīcināja. Andris Grūtups bija viens no tiem, kas organizēja šā skaistā pieminekļa atdzimšanu.

No 1990. līdz 1993. gadam Andris Grūtups darbojās Augstākās Padomes Ekonomikas komisijā un LTF frakcijā. Viņš bija arī AP darba grupas vadītājs likumprojektu izstrādāšanā par namīpašumu denacionalizāciju un to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem. Viens no nedaudzajiem, kas spēja loģiski un juridiski argumentēti pamatot ebreju restitūciju jautājuma atvēršanas bezjēdzību. Viens no tiem, kas prata savu advokāta vārdu neizmainīt sīknaudā, alkatīgi ķeroties pie jebkuras lietas, kas vien sola lielus ienākumus, bet mazu rezultātu. Viens no vārda meistariem, kas radījis spilgtas un atmiņā paliekošas grāmatas – "Tiesāšanās kā māksla", "Beilisāde", "Ešafots", "Observators", "Maniaks" un citas. Tās nostiprinājušas dokumentālās prozas tradīcijas Latvijā, līdztekus arī izraisot ne vienu vien skandālu gan vēsturnieku, gan grāmatu varoņu vidū. Pašu pēdējo – autobiogrāfisko – grāmatu Andris Grūtups izdeva vien pārsimt eksemplāros, uzdāvinot to draugiem un uzticamiem līdzgaitniekiem. Nelielā grāmatiņa ir intīms stāstījums par sevi, bagātināts ar slavenā advokāta mīļoto sieviešu fotogrāfijām, jaunības bildēm, Atmodas un šolaiku atmiņām.

Līdz pat brīdim, kad slimība liedza Andrim Grūtupam aktīvi strādāt, viņš bija zvērināts advokāts, advokātu biroja vadītājs, kas specializējas civiltiesībās. Savulaik Andris Grūtups bija arī Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Ministru prezidenta Andra Šķēles padomnieks. 2000. gadā Andri Grūtupu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš arī saņēma 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Jāatgādina, ka Andris Grūtups balsoja par Latvijas neatkarību 1990. gada 4. maijā.

Andris Grūtups bija ass domātājs, Latvijas patriots, cilvēks, kas neliec muguru, bet iet savu, var pat teikt, spītnieka un savpatņa ceļu. Viņš nevairījās publiski paust savas dažkārt pat ļoti neērtās domas. Un mēs esam gandarīti, ka lielākoties viņš tās pauda mūsu laikrakstā.

Iepriekš:
Atvadu vārdi Andrim Grūtupam