Sportiskās aktivitātes tūrisma jomā galvenokārt saistās ar kalnu slēpošanu, klinšu kāpšanu, autoorientēšanos un citām aktīvām izklaidēm, tostarp līdz šim daudziem neiepazīto zemūdens pasauli, kas noteikti ir tā vērta, lai uz turieni dotos "tūrisma pārgājienā".
Portālam "Apriņķis.lv" par zemūdens pasauli kā tūrisma veidu, piedāvātajām iespējām, atradumiem un citām ar to saistītām interesantām lietām stāsta zemūdens peldēšanas instruktors, profesionāls ūdenslīdējs, zemūdens hidrotehnisko būvju apsekošanas vadītājs, kā arī vairāku grāmatu autors Andris Vanags.
Tūrisms ar nesenu vēsturi
Padomju Savienībā visiecienītākā niršanas vieta bijusi Melnā jūra, turklāt toreiz Baltijas jūrā vispār nedrīkstēja nirt, jo tā bija pierobežas zona ar stingriem aizliegumiem. Toties 90. gadu sākumā, Latvijai atgūstot brīvību, aizvien vairāk instruktoru sāka apgūt nirēja profesiju ārpus Latvijas un sāka gatavot zemūdens tūristus arī Latvijā.
90. gadu vidū zemūdens tūrisms Latvijā jau sāka attīstīties masveidā. Radās daudzas sabiedriskas organizācijas, klubi, uzņēmumi, kas sagatavoja zemūdens tūristus un organizēja zemūdens piedzīvojumus.
Zemūdens tūrisma cena
Lai kļūtu par zemūdens tūristu jeb nirēju, jāmeklē praktizējošs instruktors, kuram ir tiesības izsniegt sertifikātu un vadīt apmācības. Tās Latvijā piedāvā gan klubi, kas organizē kursus, gan individuāli praktizējošie instruktori.
Uz apmācības periodu niršanas ekipējumu dod instruktors. "Vēlams, protams, ir savs aprīkojums, bet tas nav obligāti. Un arī visos pasaules nostūros, kur pēc tam brauc skatīties zemūdens pasauli – vai tā ir Sarkanā jūra, Karību jūra vai Vidusjūra –, faktiski visi zemūdens peldēšanas centri iznomā aprīkojumu. Bet labāk ir savs, jo cilvēks pierod pie sava ekipējuma, tāpat kā ar auto – pierod tikai pie sava braucamā, kam zina katru knifiņu," uzskata A. Vanags.
Šādi kursi maksā aptuveni 300 eiro. Ir teorētiskās nodarbības un praktiskās – vispirms baseinā, pēc tam dabīgā ūdenskrātuvē. Pēc kursu beigšanas dalībnieks saņem sertifikātu, kas ir starptautiski atzīts. Sertifikātam ir vairākas pakāpes, piemēram, pirmās pakāpes sertifikāts nosaka, ka var nirt līdz 18 metru dziļumam, otrās – ka līdz 40 m, bet trešās – vēl dziļāk. Tas atkarīgs no niršanas aktivitātes. Aktīvi ar to nodarbojoties, arī pats var kļūt par instruktoru.
Praktiskās apmācības notiek apmēram desmit reizes. "Viss ir tāpat kā autovadītāju kursos, taču, kad cilvēks saņem tiesības, ir jautājums, vai viņš uzreiz ir labs braucējs. Bet, kad pabrauc gadu vai divus, tad tikai sajūtas drošs un pieredzējis. Apmēram tāpat ir ar niršanu," salīdzina peldēšanas instruktors.
Nirējam ir speciāla niršanas grāmatiņa, kurā tiek fiksēta katra ieniršana, jo sertifikāts apliecina tikai kursu beigšanu, bet grāmatiņa – praksi un pieredzi. "Tajā liek zīmogus un parakstus partneris, ar ko kopā esi niris," piezīmē A. Vanags.
Aprīkojums niršanai maksā, sākot no 700 eiro un vairāk. Tajā ietilpst pilnīgi viss – tērps, maskas, pleznas, elpošanas aparāts. Zemūdens tūrismam ir arī savas disciplīnas jeb sadalījums. Kā skaidro speciālists, ir tādi nirēji, kuri nirst, lai tikai paskatītos zivtiņas, bet ir tādi, kas nirst dziļāk par 100 m, un tas jau klasificējams kā dziļūdens niršana. Aprīkojuma cena arī atkarīga no izmantošanas mērķa.
A. Vanags iedrošina, sakot, ka visi tērpi ir kvalitatīvi un cena nav atkarīga no kvalitātes, bet tikai no niršanas dziļuma: "Slikts, protams, nav neviens niršanas aprīkojums, jo tie vienkārši nevar būt slikti. Visi tiek ražoti Eiropā, pat Ķīnā tos neražo. Visi ir ar numuru, sertificēti un stingri uzraudzīti un kontrolēti."
Ko redzēt un ko neredzēt
Profesionālais ūdenslīdējs stāsta, ka katra klimatiskā josla zem ūdens ir skaista un niršanas vērta: "Daudziem radies priekšstats, ka skaisti zem ūdens ir tikai siltajās zemēs, taču katrā klimatiskajā joslā ir savi zemūdens jaukumi. Lai to labāk izprastu, var salīdzināt, piemēram, arktisko vai subarktisko joslu, kur ir tikai sniegi un tundras, bet arī ir savs jaukums. Tāpat savs skaistums ir subtropiskās vai tropiskās joslās, kur ir džungļi. Un mums, mērenajā joslā, arī ir savi jaukumi.
Zem ūdens ir tāda pati situācija – kā mainās klimatiskā josla, tā mainās flora un fauna. Protams, tur, kur ir tropi, subtropi, viss ir ļoti skaisti – krāsainas zivtiņas un koraļļi. Pie mums atkal ir citāda flora un fauna, bet mums ir arī cita temperatūra ūdenim, līdz ar to mums nav tās zemūdens pasaules, kas ir tropu joslā. Bet tas nenozīmē, ka mums tā būtu neinteresanta. Viņiem būtu interesanti mūsu meži, mums – viņu džungļi. Tieši tāpat ir zemūdens pasaulē. Arī tepat blakus Igaunijā zemūdens pasaule ir citādāka – krasti ir akmeņaini, un tur ir citādi augi un zivis. Latvijas piekraste ir smilšaina, nav tik bagāta ar floru un faunu, bet tik un tā ir ko redzēt."
Jādomā gan, ka Latvijas teritorijā Baltijas jūrā ir ko redzēt, jo, kā stāsta A. Vanags, tieši mūs valsts piekrastē ir visvairāk nogrimušu kuģu un to esot patiešām daudz, tāpēc vien nirēji ir gatavi mērenajā klimata joslā apskatīt Baltijas jūras dzīles. Diemžēl Rīgas jūras līcī dažādu apstākļu dēļ ir diezgan apgrūtināta redzamība.
Ideāla redzamība ir aprīlī, maijā, bet tad ūdens sāk ziedēt, tāpat kā daba virs ūdens, norāda instruktors. Laba zemūdens redzamība atgriežas tikai augustā. Otrs iemesls apgrūtinātai redzamībai ir tas, ka Rīgas jūras līcī ietek vairākas upes, ieskaitot Daugavu un Gauju, kas sanes sanešus, un rezultātā redzamība ir slikta jebkurā periodā, tādēļ zemūdens tūrisms ir apgrūtinošs.
Nirsti, kur vien gribi
Zemūdens tūrisms neattiecas tikai uz jūru, tas iespējams arī iekšzemes ūdenskrātuvēs. Ar zemūdens tūrismu var nodarboties jebkurā ūdenstilpē – ezeros, upēs, karjeros. Piemēram, visas apmācības pārsvarā notiek Slokas un Saulriešu karjeros. Un arī tur var nirt un baudīt zemūdens pasauli. Nirt var arī Gaujā un Daugavā un izbaudīt to, ko piedāvā upes, kur ir citāda redzamība, flora un fauna.
Ja ir vēlme braukt ārpus Latvijas, piemēram, uz tropu zemēm, tad vislabāk meklēt klubu vai organizāciju, kas to visu noorganizēs, iesaka A. Vanags. Ir arī ceļojumu aģentūras, kas nodarbojas ar zemūdens tūrisma organizēšanu. "Uz Ēģipti tāds brauciens varētu maksāt aptuveni 700–800 eiro," lēš zemūdens peldēšanas instruktors.
Apstiprinātās leģendas
Viena no zemūdens tūrisma blakus nodarbēm ir ūdenī nogrimušo objektu pētniecība. Vispirms nirēji meklē informāciju par iespējamiem nogrimušiem objektiem, uzklausot neskaitāmas leģendas, pavadot daudzas stundas arhīvos, runājot ar cilvēkiem. Starp citu, tieši zemūdens objektu pētnieki izstrādā zemūdens tūrisma maršrutus Latvijā, vadājot interesentus uz pašu atrastiem objektiem, kas pārsvarā ir kuģi.
"Kuģi ir ļoti brīnišķīgi apskates objekti ar interesantiem skatiem," piebilst A. Vanags, kurš, pateicoties tieši cilvēku nostāstiem, kas vijušies cauri gadsimtiem, Daugavā atrada Napoleona laika liecības – munīciju.
"Tautā runāja, ka Napoleona laikā, kad tilta pār Daugavu vēl nebija, munīcija Napoleona karaspēkam pāri tika vesta ar baržām vai plostiem, taču it kā esot notikusi vietējo iedzīvotāju sabotāža, un reiz visa krava nogremdēta. Vai tā bija vai nebija, mēs nezinām un nekad neuzzināsim, jo arī vēstures dokumenti un materiāli, ko atradu, tieši tādu faktu neapstiprināja. Tomēr interese man bija. Un konkrētajā vietā, kas minēta nostāstos, tiešām atradām lielu daudzumu Napoleona laika lielgabalu ložu. Leģenda apstiprinājās," par savu atradumu stāsta ūdenslīdējs, kurš piedalījies arī daudzos citos pētīšanas projektos.
Savukārt kāds cits zemūdens objektu pētnieks, pateicoties zvejnieku stāstiem, Rīgas jūras līcī atradis II pasaules kara lidmašīnu. "Entuziastu grupa saņēma informāciju no zvejniekiem, ka jūrā kādā vietā bieži ķeras, notrūkst vai saplīst zvejas tīkli. Zvejnieki, protams, labi orientējas jūrā, un varēja norādīt vietu, kur tas parasti notiek. Tā tika atrasta lidmašīna," stāsta A. Vanags. "Pēc tam pieslēdzās citi cilvēki, kuri noskaidroja, kas bija bojāgājušais pilots un kad tas noticis. Atrada pat viņa radiniekus Krievijā. Krievijas vēstniecība pateicās ūdenslīdējiem, bet mirušā radinieki uzdāvināja datoru. Sabiedrība no šādiem pētnieciskiem projektiem arī gūst labumu."
Daži fakti zināšanai
Pēc statistikas datiem par zemūdens tūrisma drošību, pierādīts, ka uz 100 nirējiem un 100 autobraucējiem pēdējie negadījumos ciešs daudz biežāk. Tāpat traumas gūst arī tepat Latvijā, aizbraucot uz kalnu slēpot. Protams, visur ir jāievēro zināmi drošības noteikumi, tomēr niršana nav traumatiskāka par citiem sporta veidiem.
Turklāt nirt var jebkurš, sasniedzot 12 gadu vecumu. Augumam un svaram arī nav nozīmes, tāpat dzimumam ne. Vajadzētu tikai pirms apmācības apmeklēt ģimenes ārstu un pārliecināties, ka veselība atļauj nodarboties ar niršanu.
Tajā paša laikā jāatceras, ka drošības noteikumi paredz, ka cilvēks viens pats nirt nedrīkst, jābūt vismaz diviem nirējiem. Taču, kā novērojis A. Vanags, ir arī nirēji, kas šos noteikumus neievēro.
Lai izvairītos no nepatīkamiem brīžiem, aizraujoties ar jauno vaļasprieku, jāzina, ka Latvijas Republikas likumdošana aizliedz ar autonomiem elpošanas aparātiem nodarboties ar zivju medībām, arī vēžus ķert šādi nedrīkst. Ar zivju medībām zem ūdens ir atļauts nodarboties bez elpošanas aparātiem – tikai ar elpas aizturēšanu. Taču ir valstis, kurās atļauts medīt ar nirēja aprīkojumu, piemēram, Norvēģijā un Aļaskā. "Viņi laikam uzskata, ka viņu fauna ir neizsmeļama," gan piebilst zemūdens peldēšanas instruktors.
"Tie, kas ar to nodarbojas nopietni, ir stāvā sajūsmā, jo parādās azarts un sāk likties, ka vari sacensties pat ar zivīm," piebilst A. Vanags.
Medūza Barenca jūrā.
Biržu karjerā.
Nirējs profesionālā aprīkojumā Daugavā.
Niršana ziemā Radžu karjerā.