Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Ar neizpratni un nepatīkama pārsteiguma sajūtu vērojam letarģiskajam miegam līdzīgo stāvokli, kuru attiecībā uz Latvijas drošības jautājumu ir ieņēmušas par to atbildīgās amatpersonas. Vienīgais, kas, domājot par valsts aizsardzību, izskanējis no augstāko amatpersonu puses, ir pielīdzināms "karaļa kailuma" piesegšanai ar NATO līguma 5. paragrāfa lapu, kā arī abstrakti apgalvojumi par nepieciešamību palielināt aizsardzības budžetu līdz minimālajam līmenim, pie kāda varam cerēt uz sabiedroto atbalstu, līdz 2020. gadam.

Ņemot vērā, ka zem jautājuma zīmes potenciāli atrodas valsts drošība un pastāvēšana, un, salīdzinot ar situāciju, kur privātās "Parex" bankas glābšanai dažu dienu laikā tika sagādāts miljards latu, tas izklausās nožēlojami. Jo īpaši tādēļ, ka ir vairāki aspekti, kuros lielākais kapitālieguldījums, kas nepieciešams, ir politiskā griba un bruņoto struktūru augstāko komandieru spēja uzņemties savam amatam atbilstošu atbildību.

Tādēļ gribam izteikt divējādus priekšlikumus: tādus, kuru īstenošanai nepieciešami ļoti minimāli līdzekļi, un tādus, kurus varētu īstenot, ja tuvākajā laikā valdība un Saeima nopietni pievērstos aizsardzības finansēšanai.

Ko būtu iespējams izdarīt ar pašreiz pieejamiem līdzekļiem Zemessardzē un armijā?
Ukrainas notikumi liek izdarīt vairākus secinājumus, un viens no tiem ir cieši saistīts ar Zemessardzi. Tās izveidošanas mērķis bija radīt teritoriāli izvērstu, bruņotu, Latvijai lojālu spēku, kas spētu operatīvi reaģēt uz dažāda rakstura drošības draudiem. Līdzīgas efektīvas struktūras esamība Ukrainā būtu risinājusi vismaz daļu problēmu, kas radās prokrieviskajos reģionos, kur vienīgais spēka faktors bija milicija, kas visai bieži izrādījās prokrieviska vai pārspēka dēļ pretoties nespējīga.

Tāpat mēs redzam, ka Ukrainā lielākās problēmas sagādā anonīmu un pusanonīmu bruņotu grupu darbība, kuru identificēšana vietējo apstākļu un vietējo iedzīvotāju nepazīšanas dēļ regulārajai Ukrainas armijai sagādā grūtības. Tāpat ilgāks ir reaģēšanas laiks, kas parasti dod priekšrocību nostiprināties pozīcijās prokrieviskajiem spēkiem. Visbeidzot – vietējai Zemessardzes vienībai kā bruņota spēka faktoram būtu arī preventīva nozīme.

Kopš savas dibināšanas sākumiem Zemessardze (ZS) ir piedzīvojusi virkni pārmaiņu. Gan pozitīvā, gan bieži vien arī negatīvā virzienā. No organizācijas, kurā savulaik bija pat 16 000 dalībnieku, ZS ir sarukusi līdz 8000 cilvēku oficiālajā sarakstā, no kuriem daļa ZS rindās ir formāli, mācības neapmeklē vai pat neatrodas Latvijā. Daļa no šī sarukuma cēloņiem meklējama arī neskaitāmajās reformās, kas ievērojami sašaurinājušas ZS pilnvaras, kā arī reālās kaujas spējas. Piemēru ir daudz, bet minēsim tikai dažas problēmas, kuru risināšana pašlaik ir akūti nepieciešama, vērtējot Latvijas drošības situāciju, kā arī to risināšanai primāri nepieciešama atbildīgo personu griba, nevis milzīgi papildu finanšu ieguldījumi.

1) Teritoriālais princips. Apvienojot ZS bataljonus, no brigādēm pārejot uz ZS novadiem kā reģionāliem centriem, lielā mērā tika izjaukta dabiski izveidojusies struktūra ar centriem kādreizējo rajonu pilsētās. Tas veidoja absurdas situācijas – trauksmes gadījumā, lai saņemtu ieroci, piemēram, zemessargam no bijušā Tukuma rajona piekrastes līdz jaunajam bataljona štābam Dobelē jāmēro 65–85 kilometri, no Kandavas novada 85–95 km, turklāt maršruts ved gan caur pilsētām, gan pa valsts nozīmes autoceļiem, kas Ukrainai līdzīga scenārija gadījumā ir papildu risks un, iespējams, pat neizpildāms uzdevums.

Vairākus gadus tiek plānots pārcelt ZS 54. Inženiertehniskā bataljona (ITBN) štābu no Ogres uz Gaisa spēku bāzi Lielvārdē, kur zemessargiem būs nepieciešama pielaide, lai piekļūtu štābam, kur turklāt daudziem papildus būs jāšķērso Daugava. Tāpat tam nav militāra pamatojuma, tostarp artilērijas diviziona daļējai likvidēšanai, pārceļot to uz Daugavpili. Līdzīga situācija ir arī citur. Piemēram, daļa Zemgales zemessargu tika iekļauti ZS novadā ar centru Rēzeknē, Balvu novada zemessargiem būtu jāmēro 50 un vairāk kilometru uz Alūksni utt. Otrs teritoriālais aspekts ir apziņošana, sakari. Uz šo brīdi tā tiek īstenota, rotas komandierim sūtot īsziņas no mobilā tālruņa katram savas rotas zemessargam. Kas notiek gadījumā, ja mobilo sakaru nav, vai arī nav vairs paša rotas komandiera?

Visam iepriekš minētajam risinājums nav naudas daudzumā, bet gan galvenokārt sistēmas sakārtošanā, veidojot realitātes prasībām atbilstošu reģionālo struktūru un saziņas sistēmu.

2) Bruņojums. Iepriekšējā piemērā minētā problēma ļoti cieši saistīta ar zemessargu bruņojumu. Šobrīd absolūtais vairākums zemessargu ir atbruņoti, ieroči glabājas noliktavās. Neoficiālā līmenī zināms, ka juridiski zemessargiem ir tiesības ar speciāla iesnieguma palīdzību pieprasīt iespēju saņemt ieroci glabāšanai savā dzīvesvietā. Taču skaidrības par šo kārtību nav pat vidējam komandējošam sastāvam, par zemessargiem nemaz nerunājot.

Rodas jautājums, vai tiešām cilvēki, kuri brīvprātīgi apliecinājuši gatavību ziedot laiku valsts un sabiedrības aizsardzībai, ir neuzticamāki par jebkuru civilpersonu, kam relatīvi vienkāršā veidā ir iespēja iegūt šaujamieroča glabāšanas un nēsāšanas atļauju? Kritērijus, pēc kuriem izvēlēties to zemessargu loku, kam ieročus uzticēt, noteikšana jau ir tehniskas dabas jautājums – tie var būt papildus standarta pārbaudēm šaujamieroča atļaujas saņemšanai, piemēram, 1–2 gadu ilgs pārbaudes laiks. Iespējamās lojalitātes problēmas radušās, jo diemžēl ir gadījumi, kad ZS nodarbībās prasība runāt valsts valodā tiek apzīmēta ar jēdzienu "fašizm", kas ir jautājums Militārās izlūkošanas un drošības dienesta virzienā.

Jebkurā gadījumā, šaujamieroču glabāšanas jautājums ir risināms pretējā virzienā – nevis zemessargam kaut ko īpaši pieprasot, bet gan, līdzīgi formastērpa izsniegšanai, izsniedzams arī ierocis, ja nav kādu īpašu, ārkārtēju apstākļu, kādēļ tas nav iespējams konkrētajā gadījumā. Kritiķiem, kas ik reizi uzsver deviņdesmito gadu nedaudzos gadījumus, kad zemessargi nepamatoti un reizēm ar smagām sekām pielietoja šaujamieročus, varam jautāt, kādēļ neaizliegt automašīnu izmantošanu satiksmē, ņemot vērā nelaimes gadījumu skaitu? Ir jāsaprot, ka Latvijas gadījumā bruņota un apmācīta tauta ir mums pieejamākais un reālākais drošības resurss.

Paliek jautājums: vai par pašreizējo (ne)kārtību ir atbildīgs aizsardzības ministrs, kurš saskaņā ar likumu nosaka kārtību, kādā zemessargiem ir tiesības nēsāt, glabāt un lietot šaujamieroci, ministrijas valsts sekretārs vai tomēr "aizture" meklējama NBS vadībā un ZS augstākajā komandējošajā sastāvā, kas nevēlas uzņemties atbildību par tik jūtīgu tematu?

3) Pilnvaras. Gan pirmskara Aizsargu organizācijai, gan ZS tās darbības pirmajos gados bija piešķirtas policejiskās funkcijas. Pašlaik publiski bieži dzirdam pateicības zemessargiem par palīdzību plūdu seku novēršanā, cilvēku meklēšanas darbos, kārtības nodrošināšanā masu pasākumos u. c. Nez kādēļ attieksme pret plašākām policejiskām funkcijām ir noraidoša. ZS sevi ir apliecinājusi gan jau minētajos pasākumos, gan agrākā periodā arī kā robežsardzes funkciju pildītāja un kontrabandas un reketa apkarotāja. Tādēļ būtu tikai loģiski, ja pēc attiecīgas apmācības (labs piemērs – pirms pāris gadiem realizētās ZS apmācības sadarbībā ar Valsts policijas koledžu) tiem, kas vēlas un ir novērtēti kā atbilstoši, tiktu dota iespēja sniegt ieguldījumu sabiedriskās kārtības nodrošināšanā sava pilsētā, novadā. Papildus policijas patruļām zemessargu patruļas varētu tikai un vienīgi uzlabot sabiedriskās kārtības situāciju, kā arī preventīvi dotu skaidru signālu dažādām pretvalstiskām tendencēm.

Un jau atkal – galvenais, kas nepieciešams, ir politiska griba un gatavība uzņemties atbildību, jo likumā arī šobrīd kā viens no ZS uzdevumiem minēta funkcija "iesaistīt Latvijas Republikas pilsoņus valsts aizsardzības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā".

4) Apmācība. Atkarībā no apakšvienības ZS vairāk vai mazāk regulāri tiek rīkotas militāra rakstura mācības. Diemžēl mācību saturs pārsvarā orientēts tikai uz darbību meža vidē. Ņemot vērā Ukrainas piemēru, būtu vairāk nekā svarīgi daļu mācību satura pārorientēt uz kaujām biezi apdzīvotās vietās. Turklāt būtu jāsniedz instruktāža par to, kā rīkoties un kā atpazīt "X stundu", kā arī apgūt iemaņas masu nekārtību novēršanai. Arī šajā jautājumā daudz vairāk vajadzīga prioritāšu maiņa, nevis papildu līdzekļi.

Tāpat, lai cik paradoksāli tas nebūtu, nepieciešams vienādot armijas (apakšvienību līmenī) un ZS apmācību principus pat individuālo lauka kaujas iemaņu līmenī – pēdējā laika lielākās mācības "Namejs" samērā uzskatāmi demonstrēja atšķirības, kas traucēja vienotai darbībai. Un šeit nav runa par sagatavotības līmeni, jo ir pašsaprotami, ka profesionālā dienesta karavīru sagatavotība ir augstāka.

Tāpat nav saprotams, kādēļ nav izveidota sistēma, kas nodrošinātu no armijas atvaļināto virsnieku, instruktoru un kareivju iesaistīšanu ZS, kas būtiski uzlabotu tās kaujas spējas.

5) Latvijas armijā (LA) arī ar pašreizējo finansējumu varētu panākt lielāku efektu, ja tā attīstība tiktu veidota, primāri raugoties caur Latvijas drošības prizmu. Pašlaik diemžēl rodas iespaids, ka LA pastāvēšanas un funkcionēšanas mērķis ir nodrošināt relatīvi nelielu vienību (aptuveni 180 karavīru) dalību starptautiskajās misijās, kamēr budžeta "lauvas tiesu" tērē rakstvežu armijas uzturēšanai dažādās pavēlniecībās, štābos un politikas plānotāju kabinetos. Daži skaitļi, kas vedina tā domāt: 2013. gadā aizsardzības nozarei piešķirti kopumā 158 miljoni latu, no tiem līdz NBS nonāca tikai 102 milj. No pēdējiem vairāk nekā 60 milj. izmantoti atlīdzībai un militārpersonu pensijām, 10 milj. nekustamo īpašumu uzturēšanai.

Var pieņemt, ka nozīmīgu daļu līdzekļu (precīzi skaitļi nav publiski atrodami) nākas tērēt arī ne pārāk modernā transporta (sauszemes, jūras, gaisa) uzturēšanai, kā arī sadzīviskām nepieciešamībām – kancelejas preces, mēbeles, degviela, formastērpi, individuālais ekipējums utt. Rezultātā nepaliek kaut cik vērā ņemami līdzekļi, kas varētu tikt ieguldīti attīstībā, it īpaši bruņojumā. Piemēram, cik tiek iztērēts armijas transporta līdzekļu OCTA (sauszemes transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātajai apdrošināšanai), ņemot vērā, ka liela daļa šī transporta uz ceļa atrodas labi ja reizi gadā?

Sauszemes spēkos dien tikai aptuveni 950 karavīru. Liela daļa to pat neatrodas Latvijā, bet gan misijā vai pirmsmisijas apmācībās. Risinājums ar pašreiz pieejamiem finanšu resursiem noteikti būtu to novirzīšana kaujas vienību attīstībai, kā apmācību pamatvirzienu izmantojot, piemēram, Speciālo uzdevumu vienības formātu.

Vietā piezīmēt, ka pašreizējais LA veidols, struktūra un budžeta sadalījums nenodrošina pat vienas mūsdienu prasībām pilnībā atbilstošas kaujas rotas (aptuveni 120 karavīru) esamību, kas spētu vajadzības gadījumā operatīvi reaģēt.

Problēmjautājums ir arī lojalitāte, jo atsevišķās apakšvienībās saziņai pamatā tiek izmantota krievu valoda, ir zināmi gadījumi, kad dienestā esošs karavīrs tiek pamanīts pretvalstisku spēku akcijās krievu valodas atbalstam. "Komplektā" vēl nāk fakts, ka daļai karavīru pamatmotivācija dienestam ir sociālās garantijas un misiju atalgojums, tādēļ armijas reālo kaujas spēju vērtējumā būtu ieviešamas korekcijas.

Tātad, lai gan ir pamats apgalvojumam, ka aizsardzībai atvēlētie līdzekļi ir neatbilstoši mazi, vienlaikus ir pamats sacīt, ka esošie līdzekļi netiek izmantoti efektīvi.

6) Pārsteidzoši, ka, neraugoties uz situācijas nopietnību, joprojām netiek veidota kaut cik jūtama rekrutēšanas kampaņa ar aicinājumu stāties ZS vai doties dienēt LA. Ko būtu iespējams izdarīt, ja tiktu piešķirti vērā ņemami līdzekļi ZS un LA?

Labs atskaites punkts būtu daudzkārt pieminētie 2 % iekšzemes kopprodukta (IKP), protams, pie nosacījuma par saprātīgi izvēlētām prioritātēm un ar noteikumu, ka aizsardzības budžetā atkal netiek ierēķinātas dažādu sporta zāļu celtniecības izmaksas, Valsts prezidenta prezentācijas izdevumi un tamlīdzīgi.

Prioritātes šobrīd būtu bruņojuma iegāde tādās katastrofāli novārtā pamestās sfērās kā pretgaisa un prettanku aizsardzība. Būtisku pienesumu dotu arī mūsdienīgāks strēlnieku bruņojums un ekipējums gan ZS, gan LA, kur bieži trūkst pat elementāra individuālā ekipējuma.

Ne mazāk svarīga būtu NBS militāro mācību apjoma un kvalitātes palielināšana, ietverot jau iepriekš minēto jauno izaicinājumu scenāriju apguvi, kā arī nostiprinot LA un ZS personālsastāva kopdarbības iemaņas.

Abās iepriekš minētajās sfērās mēs ievērojami atpaliekam no mūsu Baltijas kaimiņiem, tā mazinot arī reģiona drošību kopumā.
Būtu nopietni apspriežams jautājums par formātu, kādā atjaunojams obligātās militārās apmācības princips. Varianti varētu būt dažādi – gan veidojot apmācību sistēmu uz ZS bāzes, gan vairākos dažu mēnešu posmos, 2–3 gadu laikā, izejamu apmācību ciklu, gan kā studentu militāro apmācību (nesenā pagātnē veiksmīgi darbojies projekts), gan klasiskajā veidolā. Vietā piezīmēt, ka Igaunijā obligātais dienests joprojām veiksmīgi darbojas.

Tāpat nepieciešama apjomīga izlūkošanas bruņutehnikas iegāde, kas izskanējusi kā viens no iespējamiem plāniem, kas tiktu realizēts 2016. gadā. Šobrīd tā būtu "ekstra", kuras pienācīgai iekļaušanai aizsardzības sistēmā vajadzētu gan ļoti nopietnu laika (kura mums var arī nebūt), gan finansiālu ieguldījumu. Tam papildus reālu pienesumu dotu kājnieku kaujas bruņutehnikas vienības (BMP tipa), nevis izlūkošanas kaujas mašīnas, kuras paredzēts iepirkt. Turklāt, ja šajā vēstulē iepriekš minētās problēmas netiek atrisinātas, šādas iegādes praktiskais devums būtu tuvu nullei. Pakāpeniska iegāde un apgūšana ilgtermiņā, protams, uzlabotu kaujas spējas.

Ko īsti garantē NATO līguma 5. paragrāfs?
Biežā atsaukšanās uz šo vienošanās punktu rada iespaidu, ka par aizsardzību atbildīgās struktūras un valsts vadība to uzskata teju par brīnumlīdzekli. Uzmanīgi lasot minēto paragrāfu, rodas daudz piezemētāki secinājumi.

NATO līguma 5. pants:
"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."

Kā redzams, bruņota spēka lietošana ir tikai viens no iespējamiem scenārijiem, ja to uzskata par nepieciešamu. Turklāt, lai saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību, var vienoties par interešu sfēru sadali. Bet pieņemot, ka NATO līguma valstis būtu gatavas sniegt militāru atbalstu, ir jāsaprot, ka tas lielā mērā atkarīgs arī no mums. Palīdzēt kādā darbā var tikai tam, kurš pats to dara. Ja mums pašiem valsts aizsardzība ir zemāka prioritāte par privātu banku biznesa glābšanu, ja milzīga daļa aizsardzības budžeta tiek iztērēta veidā, kas nepalielina valsts aizsardzības spējas, ja pat reāli draudīgā situācijā nenotiek intensīva un atbilstoša gatavošanās un potenciālo draudu scenāriju izspēle, mēs varam vien cerēt, ka potenciālie sabiedrotie atradīs citus argumentus (piemēram, problemātisku Skandināvijas teritorijas aizsargāšanas iespēju, ja Latviju kontrolētu Krievijas karaspēks), kuru dēļ Latvijas teritorija nav atdodama iespējamai Krievijas agresijai.

Vai beigsim izlikties?
Nav jābūt ne militāram, nedz ārpolitikas ekspertam, lai saprastu, ka potenciālie draudi ir reāli. To apliecina un atgādina intensīvā Krievijas iznīcinātāju darbība, karakuģu veiktie pasākumi pret Lietuvu, mācības Latvijas un Igaunijas pierobežā, jaunu aviācijas bāžu izbūve Latvijas pierobežā un, visbeidzot, notikumi Ukrainā. Tāpat ir skaidrs, ka NATO karakuģu, tanku, aviācijas un sauszemes spēku dislocēšanai Latvijā un Baltijā ir racionāli, reālajā nepieciešamībā balstīti iemesli.

Mēs apzināti nerunājam par tādām ilgtermiņa un sabiedrības iesaistīšanos maz prasošām, bet ļoti būtiskām nozarēm kā specdienestu darbība un informatīvais karš, bet gan par to aizsardzības daļu, kurā vēl ir iespējams veikt būtiskus uzlabojumus.
Mēs, Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanas atbalsta grupa, kuras sastāvā ir gan zemessargi, gan karavīri, gan stāvokļa nopietnību atzīstošas civilpersonas, apliecinām gatavību savu iespēju robežās gatavoties valsts aizsardzībai, kā arī aicinām uz to pārējos Latvijas iedzīvotājus.

Tādēļ pieprasām un aicinām valsts un bruņoto spēku vadību beidzot sākt pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas! Mums rūp mūsu ģimeņu, līdzcilvēku un valsts drošība! Individuālā līmenī veikta gatavošanās iespējamai valsts aizsardzībai nekad nebūs tik efektīva kā tāda, kas veikta ar valsts atbalstu, tāpēc ceram saņemt atbildes uz šajā vēstulē ietvertajiem jautājumiem, vislabāk – reālas, mērķtiecīgas darbības formā."

Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanas atbalsta grupa, saziņai: Biedrība "Tēvijas sargi", e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.;">Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.; http://www.draugiem.lv/tevijassargi.