Dienu iepriekš PSRS Latvijas Republikai uzstādīja ultimātu: nomainīt valdību un ielaist Latvijas teritorijā neierobežotu Sarkanās armijas vienību skaitu. Dažu stundu laikā Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim bija jāizšķiras par valsts likteni. Viņš izšķīrās par padošanos.
1940. gada 17. jūnijā Latvijā no Krievijas un Lietuvas ienāca PSRS karaspēks. Sākās okupācijas laikmets, kas ilga pusgadsimtu un atnesa Latvijas tautai neizsakāmus zaudējumus. Tajā pašā dienā Padomju Savienība okupēja arī Igauniju.
Sarkanās armijas vienības, ienākot Latvijas teritorijā, devās uz visām lielākajām pilsētām un militāri svarīgākajām vietām. Bija redzams, ka karaspēka izvietošana ir bijusi rūpīgi izplānota. Rīgā padomju bruņutanku vienības ienāca ap pusdienlaiku un nekavējoties novietojās pie dzelzceļa stacijas, pasta un telegrāfa centrāles, Prezidenta pils un citām valsts pārvaldes ēkām. Tajā pašā laikā padomju lidmašīnas nolaidās galvenajos Latvijas lidlaukos. Tūlīt pēc tanku novietošanās pie pasta un telegrāfa ēkas, kur atradās arī Rīgas radio raidītājs, padomju virsnieki aizliedza radiofona vadībai pārraidīt jebkādus paziņojumus vai citu informāciju, atļaujot vienīgi muzikālus raidījumus.
1940. gada 17. jūnija vakarā Latvijas sūtnis Maskavā F. Kociņš pavadīja stacijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieku, ārlietu tautas komisāra vietnieku Andreju Višinski, kas Kremļa uzdevumā devās uz Rīgu, lai vestu sarunas ar K. Ulmani par jaunā Ministru kabineta sastādīšanu. A. Višinska virsvadībā valdību sastādīja PSRS sūtniecībā. Uz turieni gāja paši vai tika aicināti cilvēki, kuriem, pēc vietējo krievu diplomātu un Maskavas pārstāvja domām, varēja droši uzticēt ministra portfeļus.
Autors: Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs – "Latvijas Vēstnesim".