‒ Jau labu laiku dzirdam, ka filma par 14. jūnija traģēdiju ‒ "Melānijas hronika" ‒ ir attīstības stadijā.
‒ Attīstības stadija jau ir laimīgi pārvarēta. Mēs filmēsim vēl šovasar un ziemā, un, lai gan finanšu katastrofāli trūkst, ceru, ka visu izdosies uzfilmēt. Valstij naudas kino uzņemšanai ir maz, tāpēc jau pati iecere uzņemt vēsturisku filmu salīdzināma ar pašnāvību. Nevar jau tā vienkārši iziet uz ielas un sākt kaut ko filmēt. Ir mainījusies darbības vide, piemēram, dzelzceļa stacijas, visur ir elektrības līniju vadi. Taču tas ir jautājums par tehnoloģijām. Bet, lai nu kā, gribētos filmu izlaist jau 2015. gada beigās.
‒ Kāpēc vajadzēja tādām lietām ķerties klāt? Reiz jūs esat sacījis, ka neviens Latvijas vēstures sarežģītais jautājums nav līdz galam izrunāts.
‒ Lai gan mana ģimene nav deportācijās cietusi, mani personīgi Sibīrijas tēma ir pievilkusi vienmēr. Taču, kad es lasīju Melānijas Vanagas "Veļupes krastā", mani satrieca Viljama Šekspīra un antīko grieķu līmeņa cilvēka traģēdijas vēriens rakstnieces dzīvesstāstā, viņas garīgā izdzīvošana izsūtījumā. Viena lieta ir mākslā parādīt nacionālas nozīmes traģēdiju, bet ar to vēl viss nav pateikts. Svarīgs ir tieši šis Melānijas dzīvesstāsts, kas pasaka, ka svarīgākais ir palikt cilvēkam jebkuros apstākļos.
Tāpat mēs joprojām baidāmies lietot vārdu "okupācija", kad runa ir par mūsu pašu cilvēku dabas tumšo pusi ‒ dalību holokaustā, kolaboracionismu, arī situācijas, kad kaimiņš nodeva kaimiņu. Par to ir godīgi jārunā, lai mēs spētu attīstīties kā nācija.
Protams, jebkurā gadījumā tas, kas notika 1941. gada 14. jūnijā, ir citas valsts agresija pret mūsu tautu ar mērķi mūs iznīdēt. Un tur tika lietoti arī tādi līdzekļi kā viena cilvēka sakūdīšana pret citiem.
‒ Mazais cilvēks jau tādus jautājumus, ko iekarot vai iznīcināt, neizlemj un parasti ir upuris, kam traģiskās situācijās jādomā, kā saglabāt cilvēcību un izdzīvot.
‒ Stāsts par deportācijām kļūst patiesi interesants, pētot, kā cilvēki šādos apstākļos rīkojas, kā mainās attieksme vienam pret otru. Turklāt izvešanas fenomens ir tas, ka mūsdienās cilvēki spēj sevi ar šo notikumu identificēt, to saprot un patur prātā, ka šādas lietas vēsturē mēdz atkārtoties.
Toreiz visi daudzmaz zināmie cilvēki, kas savā dzīvē kaut ko bija sasnieguši, varēja tikt izvesti. Tāpēc bez šīs elites Latvijā pēc kara un deportācijām radās tāds vakuums. Mēs "cepamies", ka mums politikā un visur citur nav spējīgu cilvēku. Un nebija jau viņiem, kur rasties, jo bijām krietni iznīdēti.
No otras puses, daudzi tagad saimnieciska izdevīguma dēļ cenšas uzturēt draudzīgas attiecības ar Krieviju un negrib par šādām lietām runāt, jo tas nav izdevīgi biznesam. Taču man nav pieņemama selektīvas vēstures veidošana, kādu mums te reizēm mīl. Diemžēl tāda izskatījās arī lietuviešu filma "Ekskursante", kas man atgādināja selektīvās vēstures fantomu radīšanu, lai, kaut ko pasakot par tautas vēstures skumjajiem brīžiem, visiem būtu labi.
Es arī "Melānijas hronikā" nevēršos ne pret vienu un negribu parādīt kaut kādus ļaunos krievus un upurus latviešus. Bet situācija, kad kāds atnāk, kopā ar bērniem tevi iedzen vagonā un kaut kur aizved, un tu nesaproti, kāpēc tā notiek, manuprāt, joprojām ir šokējoša.
Latvijā par šo tēmu ir publicēts ļoti daudz atmiņu, bet mākslas līmenī tas nav atspoguļots. Tiesa, ir skaidrs, ka bija jāpaiet vismaz divdesmit neatkarības gadiem, lai to apzinātu cilvēki, kas pēta vēsturiskās atmiņas fenomenus, un vēl kādam laikam, lai par to sāktu runā arī mākslā. Un es noteikti varu pateikt, ka filmai nav nekāda ideoloģiska uzstādījuma, tikai cilvēciskais. Un vēsture ir tikai fons.
‒ Kad slavenais poļu režisors Andžejs Vajda uzņēma filmu "Katiņa", viņš skaidroja, ka ir gribējis parādīt tikai vienas ģimenes traģēdiju un runāt vienīgi par cilvēciskajām vērtībām, bet no politikas norobežojas. Vai, runājot par vēsturi, tas ir iespējams?
‒ Skaidrs, ka tādai filmai kā "Katiņa" ir spēcīgs politisks vēstījums, jo stāsts jau ir par to, kas notika ar konkrētiem cilvēkiem. Andžejs Vajda ir daudz un bez glaimošanas runājis par savas tautas vēsturi. Viņa filmas stiprināja nacionālo pašapziņu un rosināja demokrātiskas pārmaiņas Polijā, piemēram, arodbiedrību kustības "Solidaritāte" rašanos, kas patiesībā lika pamatu padomju impērijas sabrukumam. Un tās nav tādas "bērnu filmas", kuras, kā es dzirdu, grib taisīt latviešu patrioti.
Redzams, ka Latvijā ap šīm lietām grozās godīgi cilvēki, bet diemžēl netrūkst arī muļķu un neliešu, jo, kā zināms, patriotisms mēdz būt arī neliešu pēdējais patvērums. Ja darīsim tā, kā Putins Krievijā, kur tiek veidota selektīva vēsture, arī patriotisms būs mākslīgs.
‒ Tātad, jūsuprāt, vispirms jāpalīdz tautai godīgi tikt skaidrībā ar savu pagātni, arī caur kino...
‒ Lai varētu virzīties uz priekšu, mums arī mākslā ir jāizrunā vēstures fundamentālās tēmas. Un tur ir arī tādas lietas, kas raisa divējādus pārdzīvojumus. Kad, piemēram, lasu Veras Kacēnas grāmatu "Kājāmgājējs karā", redzu, ko domā cilvēki, kas bija ideāli komunisti, kas atteicās no saviem bērniem un daudz kā cita, lai, riskējot pat ar savu dzīvību, varētu cīnīties pret buržuāzisko Latviju, un tad sāku īsti saprast, ko nozīmē staļinisms. Mums ir daudz šādu plašu tēmu, un nekā viennozīmīga šajos jautājumos nav.
‒ Tagad mēs daudz runājam par vēstures atkārtošanos Ukrainā.
‒ Salīdzinoši neilgā laikā vairākkārt esmu bijis Černobiļā un vienu reizi Kijevā. Man visu laiku šķita, ka tas ir kā ceļojums laika mašīnā atpakaļ uz Padomju Savienību, bet es negribu atpakaļ. Redzot visu to korupciju un haosu sadzīves līmenī, bija skaidrs, ka tā valsts ir kaut kāda neprātīga un acīmredzot grūti savācama.
‒ Mūsu sabiedrība jau arī nav ideāla un viendabīga. Piemēram, vieni sevi uzskata par īstiem patriotiem, citi skatās uz Briseli, trešie – pār plecu uz Maskavu.
‒ Viendabīga ir tikai totalitāra sabiedrība. No tā nekāda liela labuma nav. Protams, nav labi arī tad, ja tā ir pārāk sašķelta, jo par kaut kādām pozīcijām tomēr ir jābūt vienotiem. Ja mēs būtu gudra nācija, izmantotu draudzību gan ar Krieviju, gan tās iespējas, ko dod Brisele. Savulaik, piemēram, lietuvieši stājās kompartijā un savā labā izmantoja visu, ko deva tā laika iespējas, būvējot ceļus un nepieļaujot rusifikāciju. Mēs negribam zaudēt savu latvisko seju, bet mums pietrūkst gan kaimiņu praktiskās viltības, gan stingra mugurkaula.
Interesanta šajā ziņā ir Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko retorika. Viņš ir monopolizējis varu, uztaisījis lielu kolhozu, bet tad rodas jautājums: "Kas tad mēs, baltkrievi, esam – krieviski runājoša Baltkrievija, kas izskatās pēc tādas jocīgas Krievijas?" Tāpēc tagad mākslīgi tiek atdzemdināta baltkrievu kultūra.
Mums jāpapēta, ko domā Latvijas krievi. Viens ieguvums, ja viņi tiek atpakaļ Krievijā, ir valoda. Bet vai visās citās lietās arī viņi būtu ieguvēji? No tiem cilvēkiem, kuri staigā ar Krievijas karogu, Georga lentītēm un kliedz: "Krievija, Krievija!", varbūt kādi desmit procenti grib pievienoties Krievijai, tātad atrasties citas valsts teritorijā. Bet lielākā daļa tādi nav.
Es nelietoju tādas kategorijas, kā naids, bet, redzot, kā šodien uzvedas Krievija, ir skaidrs, ka tas nav stāsts par krievu kultūru, hokeju vai tūrismu. Tā ir uz vienu mērķi vērsta politika, jo kari klasiskajā izpratnē šodien vairs nenotiek.