Kalējs Andris Ščeglovs ar Turaidas muzejrezervātu ir saistīts kopš 1998. gada, un kalšana, kā pats saka, ir viņa maizes darbs jau gadus divdesmit. Nolasījis no apmeklētāju acīm jautājumu, cik agri tad pievērsies savam amatam, Andris, stāvot pie laktas smēdes viducī, smaidot teic: "Visi kalēji izskatās labāk par saviem gadiem. Man jau ir pāri 40, bet jaunāks izskatos tāpēc, ka žāvēta gaļa ilgi glabājas."
Andrim ir celtnieka izglītība, bet kalt sācis kādu 20 gadu vecumā. "Kad sāku draudzēties ar savu nākamo sievu, pat nenojautu, ka viņas tēvs ir kalējs. Kad tikām līdz kāzām, uzzināju, ka sievastēvs Dainis Mežancis, no kura tagad daudz esmu mācījies, ir tautas daiļamata meistars. Viņam ir pašam sava smēde Straupē."
Vēl, runājot par pašu sākumu, kalējs atceras, ka savulaik cilvēkiem bija nauda, bet nebija, ko nopirkt. "Kāzās vajadzēja apdāvināt savus tuvākos ‒ brāļus, māsas, vecmammas. Nodomāju, ka būtu labi, ja pats kaut ko mēģinātu izkalt, piemēram, kādu svečturi, puķu turētāju. Sievastēvs mazliet parādīja, kā to dara, pārējais bija paša rokās."
Kā jau visiem amatniekiem, atskatoties uz pirmajiem darinājumiem, tagad Andrim esot skaidrs, ka pirmie kucēni jāslīcina. Toties nu viņš zina, ka no melnās dzelzs var izkalt pat mežģīni. Tikai katrai lietai ir sava cena.
Katrs amats savā plauktiņā
Visi amati, kalējaprāt, ir saliekami pa plauktiņiem. Ja cilvēks iemācās slidot, viņš nebūs labs hokejists un izcils ātrslidotājs vienlaikus. Tāpat ir arī ar kalējiem, proti, rotkalis nekad nevarēs izkalt vārtus, bet melnā metāla kalējs ‒ labi apaut zirgu. "Es pats esmu melnā metāla kalējs," precizē Andris, piebilstot, ka pārsvarā kaļ suvenīrus, žogu vārtus, eņģes, interjera elementus un kamīnu lietas, arī pakavus. Taču Andra darinātie pakavi kalpo laimes noķeršanai, ne zirgu apkalšanai. Zirgu pakavus mūsdienas ražo rūpnīcās. Piemēram, baltkrievu ražojums maksājot vienu dolāru gabalā. "Mēs to nevaram dabūt gatavu. Mūsu ziņā ir darinājumi, kam vajadzīgs laiks un prasme."
Latvijā esot arī sava Kalēju brālība, ko pārstāv Edmunds Peslaks no Ikšķiles. "Centāmies kādu laiku turēties kopā un apspriest savas lietas. Taču mūsu ir tik maz, ka reizēm sanākam kopā divi kalēji, pasēžam pie galda, iedzeram kafiju – un ar to viss ir galā. Varbūt ar skursteņslauķiem ir citādi, jo viņu katrā novadā un pilsētās droši vien ir vairāk."
"Skatos, kas cilvēkiem patīk"
"Turaidas muižas smēdē laiks aizskrējis kā viens mirklis – šķiet, ka te esmu atnācis tikai pirms kāda gada, bet, ja darbs patīk, tad laiku nejūt," teic kalējs.
Viņš stāsta, ka uz smēdi nāk dažādu tautību cilvēki, un viņš vēro, kas apmeklētājiem patīk, kas nepatīk, ko pērk un nepērk. Ziemā tiek kalti lielāki pasūtījuma darbi, kur vairāk jāpiestrādā. Vasarā, kad notiek visādi izklaides pasākumi, brauc kāzinieki un notiek vecpuišu ballītes, var kalt pavisam neiedomājamas lietas. Cilvēki mēdzot prasīt visu ko.
"Parasti viņi saka: "Kalēj, tev zelta rokas!" – un tad stāsta, ko nu kuram vajag. Reiz man pat lūdza salīmēt gumijas laivu. Ja galīgi bez darba sēdētu, gan jau salīmētu, bet laika knapi pietiek kalšanai."
Runājot par ikdienu, Andris stāsta, ka saulainās sestdienās viņš kaļ, lai cilvēki redzētu kaut ko acij tīkamu un saprotamu. Kad līst lietus un skaidri zināms, ka neviens uz smēdi nenāks, nokalto slīpējot, ka dzirksteles vien lec pa durvīm ārā. "Protams, pie tēla ir jāpiestrādā, lai nezinātājs nepadomā, ka esmu, piemēram, metinātājs," viņš pasmejas.
Diena sākas ar putekļu tīrīšanu
"Diena parasti sākas ar vakardienas putekļu tīrīšanu. Lai ar savu darbu nopelnītu ne tikai maizi, bet arī sviestu, jāstrādā vairāk nekā astoņas stundas dienā. Nepietiek gluži ar darbu no astoņiem līdz pieciem ar stundu garu pusdienas pārtraukumu. Kad spēki ir galā un arī mūza prom, darbs jābeidz un jābrauc mājās. Tāpēc nākamais rīts sākas ar smēdes uzkopšanu, pa to laiku var padomāt, kas šodien darāms," stāsta Andris.
Savukārt uz jautājumu, kāpēc kalējiem tik stingrs rokas spiediens, viņam ir šāda atbilde: "Ikdienā lietotais kaļamais āmurs sver divus kilogramus. Ja kaut kas ir kārtīgi jākaļ, dienā tas vidēji tiek pacelts desmit tūkstošus reižu. Vakarā karoti rokā var noturēt, bet pēc tam naktī labi nāk miegs."
Skolēni un "čiks"
"Pērn pavasarī, kad notika akcija "Atrodi savu meistaru", pie manis atnāca viens puisis tepat no Siguldas – Edijs Stuklis. Viņš nostrādāja smēdē pāris nedēļu un ne reizi nepaprasīja, cik tad ir nopelnījis. Tas mani pārsteidza, jo parasti runa par naudu iegriežas jau otrajā teikumā. Samaksa viņam bija otrajā plānā, galvenais – iespēja apgūt amatu. Tagad parasti strādājam divatā," stāsta Andris.
"Nesen te bija atnākuši Turaidas skolas skolēni. Es rādīju, kā no metāla var izkalt lapu. Kad sākām darīt kopā, dažam iznāca "čiks", bet daži iecerēto lapu gandrīz vai izkala. Tātad tā acu mirdzēšana jeb amata ķēriens kādam tomēr ir. Bet, ja runājam par "čiku", strādājot smēdē, tāds šad un tad sanāk ne tikai iesācējiem, bet arī meistariem. Maziem bērniem, kas man prasa, kur paliek "čiks", es saku, ka izskrien laukā pa skursteni.
Patiesībā mēs, kalēji, tā saucam sadegušu dzelzi, kas vairs nav izmantojama. Tā visbiežāk gadās tad, kad gribas izdarīt trīs darbus reizē, bet vakarā redzams, ka nekas prātīgs no dienas darba nav sanācis."
