Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ar ezīti šim stāstam sakara ir tik daudz, ka savas domas ilustrēšanai izmantošu anekdoti par šo un vēl vienu dzīvnieku. Uz šādu izteiksmes veidu mani mudināja mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus pedagoģiskā pieeja, jo Viņš daudzus cilvēkam grūti vai nemaz nesaprotamus jautājumus skaidroja ar vienkāršām un cilvēciski viegli uztveramām līdzībam. Tā kā Viņš ir patiess Dievs, šai metodei ir jābūt gana labai. Ceru, man izdosies kaut nedaudz to izmantot sava mērķa sasniegšanai.

Vispirms pati anekdote. Ezītis, sēdēdams mežā uz celma, skaļi un pārliecinoši pats sev saka: "Ezītis ir spēcīgs!" Un tā daudzas reizes. Garām iet lācis. Izdzirdējis ezīša sacīto, lācis ar knipi iesit ezīti netālu esošajā krūmā. Klusums, lācis aiziet. Pēc maza brīža no krūma atskan skaļa un pārliecinoša ezīša balss: "Ezītis ir spēcīgs! Ezītis ir spēcīgs, tikai viegls!"

Manām pārdomām šī anekdote noder, jo tajā ezītis ataino cilvēku un lācis realitāti. Proti, lai arī ko mēs nemēģinātu sev iestāstīt, realitāte visu saliek pa savām vietām. Svarīgākais, ko mēs ar to visu darām?

Cilvēks, līdzīgi anekdotiskajam ezītim, bieži vien sevi uzmundrina un pārliecina par kaut ko, lai varētu celt savu pašapziņu un sasniegt kādus mērķus. Šķiet, to sauc par pašsuģestiju. Līdz zināmai robežai, manuprāt, tā ir ļoti laba un nepieciešama lieta. Tas vien, ka kādam citam kaut kas liekas manā dzīvē slikts, nenozīmē, ka mana dzīve ir kardināli jāpārkārto. Pat, ja kritika ir pamatota, izmaiņas ir vajadzīgas pēc nepieciešamības. Cilvēkam ir ļoti labi izvērtēt savas spējas, godprātīgi uzlūkot savas kvalitātes un nospraust mērķus. Reizēm šādi mērķi var būt pat ļoti ambiciozi, bet, ja esam objektīvi novērtējuši savas zināšanas, prasmes un iemaņas, precīzi apzinājuši apstākļus, arī ambiciozi mērķi ir sasniedzami.

Tomēr ir kādas robežas, kur, manuprāt, šāda pašsuģestija sāk cilvēkam kaitēt. Kā kristietis galveno kļūdu ievēroju tad, kad cilvēks noraida Dieva esamību. Šāds cilvēks, līdzīgi ezītim, sev un arī citiem gan klusu, gan skaļi, gan arī pārliecinoši apgalvo: "Dieva nav!" Protams, šāda ilūzija cilvēkam var rasties, it īpaši, kad cilvēks ir paēdis, visumā vesels, pelna pietiekoši daudz, un citādi neizjūt nevienu akūtu vajadzību. Šāds pašpietiekams cilvēks savu dzīvi uztver kā pašsaprotamu, sevi redz šīs dzīves reliģiskajā centrā un visu savu eksistenci atvasina no sevis. Šādam cilvēkam vārdi "Dieva nav!", "Es esmu stiprs" un līdzīgi šķiet racionāli pamatoti, moderni un viedi.

Cilvēks, līdzīgi anekdotē sastaptajam ezītim, var diezgan ilgi sevi pašsuģestēt, jo, kamēr vien nenāk lācis, tikmēr nav uzskatāmu pretargumentu. Kas tad ir šis lācis? Manuprāt, šis lācis ir dzīves realitāte, kuru vislabāk būtu salīdzināt ar ļoti vienkāršu lietu – gravitāciju. Mums patīk vai nē, tā pastāv. Mēs varam stundām, mēnešiem un gadiem sev iegalvot, ka zemes pievilkšanas spēka nav (šo domu saukt par modernu un to pat kaut kā zinātniski pamatot), bet, tiklīdz mēs paklupsim, mēs tiksim atkal vilkti pie šīs pašas zemes.

Pieļauju, katram cilvēkam ir savs "lācis". Ir cilvēki, kuri pārdzīvo drausmīgas traģēdijas, līdz attopas pie atklāsmes, ka viņi tomēr nav tik spēcīgi un tik noteicoši, kā iepriekš domājuši. Ir cilvēki, kuri saskata šādu lāci daudz ātrāk un mazākās lietās. Katram savs, tā sakot. Protams, "lācis" var šķietami arī nenākt vai pielavīties nemanāmi. Tomēr viņš ir un, pēc maniem vērojumiem, viņš darbojas gana ātri un pamanāmi.

Ko tad, kad lācis ir klāt? Cilvēka rīcībā ir divas iespējas. Viena, cilvēks kā anekdotē minētais ezītis var principā palikt pie saviem uzskatiem un ieviest tajos tikai tik daudz korekciju, lai varētu turpināt iepriekš apgalvoto. Tad priekos tiek sacīts: "Dieva nav! Dieva tiešām nav, bet man paveicās/es to izdarīju...", bet bēdās: "Dieva nav! Dieva tiešām nav, kaut kā nepaveicās/es nepietiekami centos..." Protams, runa jau nav par cenšanos vai necenšanos. Strādāt vajag, bet cilvēka darbību un visu dzīvi regulē kāds cits. Turklāt šī regulēšana (jeb cilvēka nosacītība un atkarība) sākas ar gaužām vienkāršām lietām – nepieciešams skābeklis elpai, spēja piecelties un iztaisnoties utt. To visu ir labi paturēt prātā.

Vēl ir otra iespēja, ko var darīt, kad paša spēki ir satriekti. Tā vietā, lai veiktu nebūtiskas izmaiņas savā līdzšinējā pasaules uzskatā, ir iespēja pašos pamatos sakārtot savas attiecības ar Dievu. Viņš ir devis cilvēkam apsolījumu, ka cilvēks vienmēr var atgriezties pie sava Debesu Tēva. Šo apsolījumu Dievs ir pierādījis, pie cilvēkiem Jēzū Kristū nākot pats un uzņemoties krusta nāvi. Vai Viņš ir par maz devis pierādījumus savai uzticībai?

Visbeidzot, kā tad ir ar ezīti un viņa lielo (lielāko) problēmu? Protams, problēma ir tā, ka katru cilvēku satiek "lācis", vēl precīzāk – mūsu dzīve čum un mudž no šādiem "lāčiem". Tā ir dzīves realitāte. Jautājums ir un paliek, ko mēs darām? Vai ezītis atrisināja savu lielāko problēmu, mācījās no dzīves realitātes? Kā ir ar mūsu lielāko problēmu, jo, ja mēs paliekam pie jau pieņemtās, bet realitāti neizturošās pieejas dzīvei, vai mēs esam mācījušies? Vai nav tā, ka vienam lācim seko nākamais? Vai nav daudz drošāk un pašiem labāk, ja mācamies no lāčiem un apzināmies, ka ir vērts sakārtot pašus mūsu esības pamatus?

Uz jautājumu, vai ezītis pats savu lielo problēmu saprata un izdarīja pareizos secinājumus, būs jāatbild lasītajam pašam. Izvēle, tā sakot, paliek katra paša ziņā.