Vēstures lappuses ir raibas
Krievijas muižnieku Kropotkinu dzimtas saknes meklējamas Smoļenskā, bet saistība ar Siguldu – 1866. gadā, kad Siguldas muižas īpašnieka fon Borha-Lubešica meita Olga tiek izdota par sievu ģenerālleitnantam, Harkovas gubernatoram Dmitrijam Kropotkinam (1837‒1879). Kad vīru nošauj nihilisma ideju apmāts students, Olga atgriežas Siguldā. Viņu laulībā dzimuši trīs bērni ‒ divas meitas un dēls Nikolajs (1872‒1937), kurš manto muižu un veido veiksmīgu karjeru Krievijas impērijas pārvaldē. Viņš ir gan Kurzemes un vēlāk arī Vidzemes vicegubernators, gan 1910. gadā Krievijas cara Nikolaja II galvenais ceremonijmeistars.
1905. gada revolūcijas laikā N. Kropotkins ļoti daudz dara, lai aizstāvētu apkārtējo muižnieku un mācītāju intereses, 1917. gadā bēg uz Krieviju, 1918. gadā atgriežas Latvijā, ko okupējuši vācieši, 1919. gadā pieslienas Bermonta-Avalova armijai un cīnās pret Latvijas neatkarību, tādēļ gadu vēlāk Ministru prezidents Kārlis Ulmanis viņu iekļauj valsts nodevēju sarakstā un atsavina daļu Siguldas īpašumu, tostarp – Jauno pili. Kņazs ar ģimeni no Latvijas aizbrauc un mirst Vācijā, kur tiek apglabāts Berlīnē, Tēgeles kapos.
N. Kropotkina dzīves laikā 1889. gadā tiek uzbūvēts dzelzceļš posmā Rīga–Valka ar staciju Siguldā. Vienlaikus ar dzelzceļa līnijas atklāšanu muižas īpašnieki Kropotkini Siguldā uzceļ viesnīcu "Hotel Segewold" un vairākas pansijas vasarniekiem. Ap staciju sāk veidoties tagadējais pilsētas centrs. Bet vēl pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem kņazi uzbūvē Siguldas Jauno pili, kurā tagad atrodas novada dome. Jau 19. gadsimta beigās N. Kropotkins iekārto 900 metrus garu bobsleja trasi ar vienu virāžu, un par tā saukto Bobsleja kalnu zinājuši arī ārzemēs. Pirms Pirmā pasaules kara Sigulda bija populāra Krievijas smalko aprindu vasarnieku vidū.
Jau pēc 2000. gada ceļu uz senču dzimteni atrada N. Kropotkina mazdēls, 1924. gadā Vācijā dzimušais Nikolajs. Hannoveres izstādē "EXPO 2000" viņš Latvijas stendā ieraudzīja Siguldas Jauno pili, kuru redzējis, ciemojoties pie vecmāmiņas. Šā gada 29. aprīlī pēdējais Kropotkinu dzimtas pārstāvis Nikolajs mirst un 10. maijā tiek apglabāts kņazu dzimtas kapos Gaujas krastos Siguldā, bet 4. jūnijā uz šejieni tiek pārvestas arī vectēva mirstīgās atliekas. Tā kā Nikolajam Kropotkinam nav neviena mantinieka, viņš dzimtas kņaza titulu uzdāvinājis uzņēmējam Eduardam Rastoropovam, kurš tādējādi kļuvis par kņazu Rastoropovu fon Kropotkinu. Viņš pats gan atzīst, ka patiesībā jau tituliem mūsdienās lielas nozīmes nav, un, ja tie kaut ko nozīmē, tad visupirms atbildību senču priekšā.
"Pirmais novēlējums, ko esmu izpildījis, bija dzimtas locekļu mirstīgo atlieku pārapbedīšana Siguldas zemē. Savulaik Kropotkini bija pilsētas pamatu licēji, viņi ieguldīja šeit savas zināšanas, pūles, laiku un līdzekļus. Šodien jaunākajam kņazam Nikolajam Kropotkinam ir dzimšanas diena. 4. jūnijā viņam apritētu 90 gadu. Zīmīgi, ka tieši šodien tika izpildīta viņa pēdējā vēlēšanās," saka E. Rastoropvs fon Kropotkins. Sadarbībā ar domi viņš iecerējis iezīmēt Kropotkinu kapenes ar piemiņas zīmi un parūpēties, lai pilsētnieki un tūristi, kas te atbrauks, zinātu, ka šeit kādreiz dzīvojusi Kropotkinu dzimta. Tās varētu būt arī piemiņas plāksnes pie stacijas un Siguldas Jaunās pils.
Dome iet zelta vidusceļu
Siguldas novada domes priekšsēdētāja vietniece Līga Sausiņa, jautāta par domes atbalstu Kropotkinu mantojuma saglabāšanā, teic, ka Siguldas vēsturi caurvij daudzveidīgi vēstures dzīpari, sākot ar bruņinieku pilīm, kas savā veidā devušas stimulu novada attīstībai. Tieši tāpat viena no Siguldas zīmēm ir arī Kropotkinu dzimta. "Neapšaubāmi šī dzimta pagātnē ir daudz devusi pilsētai, bet vienlaikus tā, kā uzsver siguldieši, vēsturē ir ierakstījusi arī ļoti pretrunīgas lappuses. Ir bijis ieguldījums Siguldas attīstībā, bet nule pārapbedītais kņazs Kropotkins ir arī karojis Bermonta armijas pusē.
Kad Siguldas novada dome sprieda par dzimtas locekļu pārapbedīšanu, tika atzīts, ka šie cilvēki ir pelnījuši saņemt pēdējo godu tikt apglabātiem Siguldas zemē. To pēdējais Kropotkinu dzimtas pārstāvis lūdza gan pašreizējam domes priekšsēdētājam, gan viņa priekštecim. Un tagad Nikolaja Kropotkina vēlēšanās ir piepildījusies."
Savulaik, kā stāsta L. Sausiņa, aktuāls bijis visai pretrunīgs jautājums par sociālā dzīvokļa piešķiršanu nu jau mirušajam N. Kropotkinam. "Tāpat vien iedot dzīvokli pirmajā stāvā, kur iespējams iebraukt ar invalīdu ratiņiem, cilvēkam, kurš ir Vācijas pensionārs, pašvaldība nevarēja tīri juridisku iemeslu dēļ. Iespēju dzīvot privātā sociālās aprūpes mājā kņazs noraidīja, jo saprata, ka Latvijas valsts veselības aprūpi Vācijas pensionāram nodrošināt nevarēs. Tāpat bez latviešu valodas zināšanām te dzīvot būtu pagrūti.
Taču mums laikus izdevās sakopt Kropotkinu dzimtas kapavietu, kurai patiesībā pirms tam nemaz kapavietas statusa nebija. Tas bija vienkārši ar mūri ierobežots laukumiņš Gaujas nacionālā parka teritorijā, kur bijusi kapsēta. Padomju gados šī vieta bija izdemolēta, jo pēc kara vandāļi tur meklēja muižnieku dzimtas dārgumus. Mēs esam runājuši arī ar kultūras biedrības "Zegewold" locekļiem, ka ir noderīgi dziļāk papētīt Kropotkinu dzimtas Latvijas zara vēsturi. Lai kādi būtu fakti, aina būs tikai pilnīgāka."
Tas, ka Siguldā pret Kropotkinu dzimtas mantojumu attieksme ir visai atšķirīga, bet pašvaldība šajā ziņā mēģina iet zelta vidusceļu, noprotams arī no novada Izglītības pārvaldes vadītājas vietnieces Sandras Ķirules teiktā: "Man bija tas gods kņazu pazīt personīgi. Es piedalījos N. Kropotkina 80. dzimšanas dienas svinībās Hannoverē un pierakstīju viņa atmiņas. Kņazs bija cilvēks ar labu humora izjūtu, daudz pieredzējis desmit gadu gūstā Krievijā, mācījies grāmatvedību. Biznesā gan viņam pārāk neveicās. Kā pensionārs vecumdienas pavadījis Hannoverē, bet tur viņu kā kņazu neviens nepazina.
Siguldā N. Kropotkins divas reizes bērnībā apciemoja vecmāmiņu, kura dzīvoja "Villa Zaļā", un repatriējās tikai 1939. gadā. Šis cilvēks bija lojāls Latvijai. Tāpēc, redzot, ka viens otrs ar viņa ģimenes vārdu tagad vēlas taisīt politiku, ir mazliet skumji. Dome N. Kropotkinu vienmēr sirsnīgi uzņēma, kad viņš katru otro gadu apmeklēja Siguldu un reiz Siguldai atdāvināja savas dzimtas ikonu. Tagad tā ir nodota Svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā Siguldas pareizticīgo baznīcai."
Pārapbedīšanas ceremonijas laikā siguldiete un kultūras biedrības "Zegewold" valdes priekšsēdētāja Anna Grosberga, kura Kropotkinu piemiņas saglabāšanas frontē "karo" kopā ar rakstnieci Astrīdu Beināri, sacīja lielu paldies kņaziem, kuri te dzīvojuši. Vēlāk īsā sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" viņa piebilda: "Es esmu Siguldas iedzīvotāja jau sestajā paaudzē. Mana ģimene ir bijusi saistīta ar Kropotkiniem. Nevienu apvainojumu par šo dzimtu kā tautas nodevējiem es nepieņemu. Var jau būt, ka vecās avīzēs tā ir rakstīts, bet avīzes jau ir visādas. Savukārt Kropotkinu devumu Siguldai var noliegt tikai tie, kuri nebaidās no mirušo kņazu gariem," – un nospļāvās.
Nikolaja Kropotkina mazdēls Nikolajs Kropotkins (1924– 2014) (no kreisās), blakus vecmāmiņa Marija Kropotkina (Rihtere) un citi radinieki Vācijā./ Foto: no izdevuma "Kņazi Kropotkini un Sigulda"
Nikolajs Kropotkins (1872–1937).
Iepriekš:
Aizsaulē aizgājis pēdējais Siguldas muižas īpašnieku Kropotkinu ģimenes pārstāvis
