Krimināllikums par smagiem noziegumiem paredz soda mēru vairāku gadu diapazonā. Tātad atstājot iespēju individuālai pieejai – katru lietu izskatīt īpaši, ņemot vērā apstākļus. Bet, kad runa ir par bērniem, kuri arī tiek stingri aizsargāti ar likumu, nereti rodas situācijas, kad uzrodas "sausa" likuma aizstāvji, aizmirstot pašu svarīgāko – lemt tā, lai labāk bērnam.
Vieni brēc, ka nevajag mūsu bērnus atdot adopcijai uz ārzemēm. Citi vaino valsti, kas nav devusi iespēju bērniem uzaugt ģimenē tepat Latvijā. Vieni uzskata, ka amatpersonas neko nedara bērnu labā. Citi – ka "darīšana" ir pārlieku centīga, un no tās cieš bērns un ģimene. Bet neviens neuzklausa "darba darītājus" – audžuģimenes, kuras vislabāk var pateikt, ka katrs gadījums, kas saistīts ar bērnu jebkurā jomā, ir individuāls un atsevišķi vērtējams un analizējams.
Audžumamma ar stāžu
Kandavniece Dzintra Ābola audžuģimenes statusā darbojas kopš 2005. gada. Taču vēl pirms audžuģimenes statusa iegūšanas viņa kļuva par aizbildni trīsgadīgai meitenītei, vēlāk arī trīsgadīgam zēnam. Pašas ģimenē izaudzināti seši bērni, sagaidīti pieci mazbērni, kuriem drīz pievienosies vēl divi mazbērniņi. Kopš 2006. gada Dzintra ir aizbildne arī meitenītei, kura septiņu dienu vecumā tika ievietota ģimenē audžuģimenes statusā.
"Audžuģimenes statusā mūsu ģimenē kopā bijuši 13 bērni, no kuriem divi – māsa un brālis – tagad ir adopcijā Amerikā. Vēl viena meitene ar īpašām vajadzībām arī atrodas ārzemju adopcijā. Tikko tika adoptētas divas māsiņas uz Franciju," stāsta Dzintra. Ar bijušo audžumeitu, kas dzīvo ASV pie jaunajiem vecākiem, Dzintra uztur kontaktus caur interneta portālu "Draugiem.lv", bet ar franču adoptētājiem sazinās caur e-pastu.
"Par diviem maniem bijušajiem audžubērniem man nav nekādas informācijas, jo arī viņi tika gatavoti adopcijai, tikai tepat Latvijā, bet mūsu kontakti pārtrūka. Uzskatu, ka man kā īslaicīgas bērnu aprūpes veicējai nav arī tiesību interesēties, t.i., jaukties citā ģimenē pēc līgumā paredzēto pienākumu izbeigšanas," saka audžumamma.
Pieredze ar bērnu "mētāšanu"
Dzintras bijusī audžumeita, kura tagad dzīvo ASV un ir 15 gadus veca, pirms diviem gadiem tika adoptēta.
"Meitenei ir gara problēmvēsture pagātnē, jo manā audžuģimenē viņa tika ievietota atkārtoti divas reizes – vispirms 2006. gadā septiņu gadu vecumā gandrīz vienlaikus ar viņas māsiņu, kas tagad ir manā aizbildnībā, un ar vienu no vecākajiem brāļiem, pēc tam otrreiz desmit gadu vecumā kopā ar vienu no jaunākajiem brāļiem. Bet vēl pēc tam viņa ar brāli tika ievietota atkal citā audžuģimenē, no kuras vēlāk abi tika adoptēti uz Ameriku. Kad pirmo reizi meitenīte ienāca mūsu ģimenē, viņa apmeklēja pirmsskolas izglītības iestādi. Es sagatavoju meiteni skolai, bet dienu pirms 1. septembra ar bāriņtiesas lēmumu meitenei bija jāatgriežas savā ģimenē, kaut gan, kā vēlāk noskaidroju, pēc pāris nedēļām bērni atkal tika no ģimenes izņemti. Viņus manā ģimenē vairs neielika par spīti tam, ka pie mums palika viņu mazā māsiņa," stāsta Dzintra.
"Otrreiz pie mums viņa nonāca no krīžu centra, kad kārtējo reizi bija izņemta no aizbildņu – radinieku – ģimenes. Arī tad pie mums ilgi nepalika. Pietrūka veiksmīgi organizētas starpinstitucionālās sadarbības ar mūsu audžuģimeni, un tika izmantots, manuprāt, vienkāršākais un tobrīd vieglākais ceļš – bērni atkal tika izņemti no mūsu audžuģimenes un līdz nākamās audžuģimenes sameklēšanai ievietoti krīžu centrā. Arī tur neiztika bez konfliksituācijām, tāpēc kā nākamais solis sekoja bērnu adopcija uz Ameriku, kur viņi pirms tam bija viesojušies kādā viesģimenē. Jau no Amerikas meitene man rakstīja, ka tikai tagad tur, svešumā saprot, cik ļoti ilgojas pēc dzīves Latvijā, bet arī apzinās, ka līdz pilngadībai vairs neko mainīt nevarēs. Man gan šķiet, ka nu jau meitene ir apradusi un pielāgojusies dzīvei Amerikā, jo arī ar māsiņu sazinās aizvien retāk," stāsta uz Ameriku adoptētas meitenes bijusī audžumamma.
Adopcija no audžuģimenes – par un pret
Dzintra uzskata, ka no audžuģimenēm bērnus nevajadzētu adoptēt, ja vien tie nav atsevišķi gadījumi, kad audžuģimene jau uzreiz apzinās un pasaka, ka var palīdzēt tikai īslaicīgi.
"Gadījumos, kas līdzinās manai pieredzei ar meitenīti, kuru paņēmām audžuģimenes statusā tikko dzimušu un nokārtojām aizbildnību, nedz bāriņtiesa, nedz kāds cits nedrīkstētu piespiest aizbildnim šo bērnu adoptēt vai arī atdot adopcijā citā ģimenē, ja aizbildnis ir devis solījumu bērnu audzināt savā ģimenē līdz pilngadībai un arī vēlāk nodrošināt palīdzību un atbalstu," uzskata Dzintra. "Tikai bērns pats apzinīgā vecumā var izlemt – piekrist vai nepiekrist adopcijai. Meitenīte mūsu ģimenē dzīvo jau devīto gadu."
Taču Kandavas audžuģimenei ir arī kāds pozitīvs stāsts par bērnu adopciju uz ārzemēm. Kā apgalvo audžumamma, šajā gadījumā vislielāko labumu tiešām guvuši bērni, un adopcija veikta, ievērojot bērnu intereses.
"Lai gan jau pasen virmo diezgan negatīva attieksme pret mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm, tomēr varu apgalvot, ka pieredze rāda: "lai pagatavotu garšīgu putru, ne visi putraimi berami vienā katliņā". Tāpat arī ar bērnu adopciju – tas, kas neder vienā gadījumā, noder citā. Manā audžuģimenē pirms gada ienāca divas mazas māsiņas no sociālās aprūpes centra. Jau pēc pāris nedēļām es noskaidroju, ka meitenes pieredzējušas visa veida vardarbību, tajā skaitā seksuālo. Mūsu ģimenē sākās grūti laiki, jo mēs kaut kā nesaderējām kopā – manas ģimenes pārējiem locekļiem nebija pieņemamas šo mazo meitenīšu tieksmes un rīcība saskarsmē vienai ar otru un ar citiem bērniem. Tāpat jutu, ka meitenes nekādi nespēja pieņemt mūsu ģimenes ikdienā iestrādātās uzvedības normas un citus noteikumus. Taču šogad pavasarī pienāca lēmums gatavot meitenes ārzemju adopcijai ģimenē, kurā jau pirms vairākiem gadiem bija adoptēti šo meitenīšu brālis un māsa. Manuprāt, tieši tāpēc man bija ļoti viegli veikt bērnu sagatavošanu adopcijas procesam. Bērniem varēju stāstīt, ka drīz atbrauks jūsu mamma un tētis, un tad jūs brauksiet dzīvot pie viņiem un pie sava brālīša un māsiņas. Kad adoptētāji atsūtīja ģimenes foto, rādīju bildes meitenēm, un ne tikai es, bet arī viņas saskatīja acīmredzamu līdzību ar savu lielo brāli un māsu. Tas arī bija kā tilts uz šo adoptētāju ģimeni."
Dzintra stāsta, ka meitenes ar prieku un nepacietību gaidīja pirmo tikšanos, kas pagājusi pozitīvi emocionālā gaisotnē. "Pārsteiguma pilns apjukuma mirklis bija ļoti īss, kad meitenes tikai nedaudz apjuka, izdzirdot franču valodu. Bet tūlīt jau piekļāvās mammai un tētim, kas viņas apskāva cieši jo cieši, uzrunāja vārdos latviešu valodā. Šie cilvēki bija ļoti nopietni sagatavojušies tikšanās brīdim ar meitenītēm, iegādājušies vārdnīcu, apguvuši saziņai nepieciešamākos vārdus, paņēmuši līdzi albumus ar ģimenes fotogrāfijām, kurās redzama arī meitenītēm sagatavotā istaba ar gultiņām, rotaļlietām."
Jaunie vecāki arī jutušies priecīgi un pārsteigti par līdzību ar vecākajiem bērniem. "Māte teica, ka pat gaita un sejas mīmika esot ļoti līdzīga lielajai māsai. Šie adoptētāji nesatraucās, kad es stāstīju par meitenīšu veselības problēmām, par problēmām, kas ir sekas pēc vardarbības. Arī māsu un brāli viņi esot paņēmuši ar attīstības problēmām, taču divu gadu laikā bērni panākuši vienaudžus gan intelektuālajā, gan fiziskajā attīstībā. Šie vecāki patiesi izskatījās laimīgi, ka viņu ģimenē ienāks vēl divi bērniņi. Arī pirmsadopcijas aprūpes laikā, ko meitenes pavadīja kopā ar šo ģimeni Rīgā, bērniem ar vecākiem bija vērojama pilnīga saskaņa. Manuprāt, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad šiem konkrētajiem bērniem šis ir vislabākais risinājums, un patiesi var teikt, ka adopcija ir notikusi bērnu interesēs. Pēc manām domām, arī emocionālais pārdzīvojums, kas saistīsies ar tālo aizceļošanu un dzīvi pavisam citā zemē, citā mentalitātē, palīdzēs psiholoģiski dziedēt tās vardarbības seku rētas, ko bērni guva tieši šeit, Latvijā," savā pieredzē dalās audžumamma.
Audžuģimenes misija nekad nebeidzas
Pašlaik Dzintras ģimene gatavojas savā mājā uzņemt divas māsiņas, kas dos atkal jaunu pieredzi audžuģimenes statusā.
"Man ir bijusi pieredze uzņemt savā ģimenē no bioloģiskajām ģimenēm ar bāriņtiesas lēmumu izņemtus bērnus, vecāku pamestus bērnus, arī bērnus no bērnunamiem. Tagad manā ģimenē ienāks bērni, kas iepriekš jau pāris gadus dzīvojuši jaukā audžuģimenē, taču šobrīd ģimene atsakās no audžuģimenes statusa. Jāatzīst, baidos par to, ka bērni tiks emocionāli traumēti, jo ir pārāk mazi, lai izprastu visas nianses, kas saistās ar ģimenes maiņu.
Tāpat domāju, ka šādā situācijā bērnu interesēs bija nepieciešams vispirms steigšus meklēt adoptētājus, nevis nomainīt audžuģimeni. Taču es tur neko nevaru ietekmēt, tāpēc mēģināšu darīt visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu bērniem pārvarēt šo ģimenes maiņas brīdi pēc iespējas nesāpīgi," sola audžumamma no Kandavas Dzintra Ābola.
Audžumamma Dzintra Ābola bieži ved meitiņu Samantu, kas ir viņas aizbildnībā, pie ārstiem uz Rīgu un vienmēr izmanto iespēju parādīt bērnam kādu ievērojamu vai bērnam interesantu vietu galvaspilsētā.
No personīgā arhīva
Sabiedrībā viss ir stingri reglamentēts – noteikts ar likumu, noteikumiem, morāles normām vai ētikas kodeksiem.