Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Grūti civilizācijas vēsturē atrast kādu kultūru vai reliģiju, kurā necienītu vecākus. Arī latviskā dievatziņa ietver šo skaidro un saprotamo morāles normu. Bet vēl nesenā pagātnē mūsu zemē valdīja tāda valsts iekārta, kuras politika tika balstīta dubultmorālē. Arī attiecībā uz ģimeni.

Piemēram, viduskolās, apgūstot sabiedrības mācību, skolēniem tika mācīts, ka ģimene ir sabiedrības pamats. Bet pamatskolās katrs padomju skolnieks zināja stāstu par Pāvelu Morozovu jeb Pavļiku. Būdams trīspadsmit gadus vecs zēns, viņš nodeva valsts varas iestādēm savu tēvu Trofimu Morozovu, kuru, pēc vienas versijas, valsts drošības komitejas darbinieki nogalināja. Propogandas glorificēts Pavļiks kļuva par padomju mocekli. Šis apsurdais stāsts bija obligātās bērnu literatūras sarakstā. To izmantoja dziesmās, lugās, dzejā, operas izrādē. Stāstā par Pavļiku topošajiem padomju pilsoņiem tika nodota vēsts, ka valsts šajā iekārtā ir augstāka vērtība kā ģimene.

Pazīstamais kino režisors Sergejs Eizenšteins ar šo sižetu pat uzņēma filmu ar nosaukumu "Bežinas pļava". Bet tā līdz skatītājiem neesot nonākusi.

Jā, "godini, savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tai zemē, ko tas Kungs tev dod". Arī Pavļiks pats tika drīz vien nogalināts, atriebjot tēva nodevību. Un pēc vairākiem gadu desmitiem bojā aizgāja arī pati valsts.

Latviešiem bija neizprotami un sveši šāda veida padomju stāsti, jo cieņa pret ģimeni, pret tēvu un māti ir mūsu kultūras viens no pamatakmeņiem. Ir vērtības, kuras nespēj iznīcināt neviens. Tās ir vērtības, kuras mūsu mentalitātē ielicis Dievs.

Pirmās brīvvalsts laikā par nozīmīgiem svētkiem Latvijā kļuva Mātes diena. Kā 18. novembrī godināja valsti, kā 11. novembrī godināja Latvijas varoņus, tā Mātes dienā godā tika celta māte. Tas bija laiks, kad māte bija ideāls, pēc kura tiekties. Tas ir laiks, no kura mēs varam mācīties šodien cieņu pret ģimeni, pret māti.

Kā ilustrāciju teiktajam es vēlos pastāstīt par kādas izcilas latviešu personības mīlestību uz savu māti, ko glabā mūsu literatūras vēsture. Šis cilvēks nav ierakstīts baznīcas svēto kanonā, bet viņš ir ierakstīts latviešu kultūras kanonā. Viņš ir ierakstīts savu laikabiedru atmiņās un ar atstāto daiļrades mantojumu ieaudies paaudžu sirdīs.

Literatūras zinātnieks Kārlis Kārkliņs 20. gs. pirmajā pusē raksta, ka šis cilvēks karsti mīlējis patiesību un pavisam necietis melus. Vārdi un darbi viņam esot saskanējuši. Savukārt Kārlis Skalbe atcerējās viņu sakām: "Kā es varu mīlēt cilvēci, kuru es neesmu redzējis, ja es nemīlu cilvēku, kurš varbūt cieš tepat man blakus. Palīdzi cilvēkam un tu kalposi cilvēcei." Anna Brigadere savās atmiņās par šo cilvēku rakstīja, ka viņš esot bijis savas mātes dēls. No viņas dvēseles viņš ir "lielāko mantojumu cēlis. "Braku mamma" – tā tuvumā un tālumā pazīstot šī cilvēka māti.

Cilvēks, par kuru tik atzinīgi izteicās viņa laikabiedri, ir latviešu izcilais literāts Rūdolfs Blaumanis. Ja nebūtu Rūdolfa Blaumaņa cieņpilnā mīlestība pret savu māti, tad mēs neko daudz nezinātu par Ērgļu muižas istabeni Karlīni Blaumani, kura tik brīnišķīgi prata cept pankūkas un cienāja ar tām Rūdofa viesus Brakos. Blaumanis mīlēja abus vecākus, arī tēvu, muižas pavāru, Matīsu Blaumani, kaut arī apkārtnē mēļoja, ka Rūdolfs, iespējams, esot Ērgļu muižas barona Gustava Rūdolfa fon Tranzeja ārlaulības bērns, "pateicoties" barona pirmtiesībām uz līgavu kāzu naktī. Rūdolfs Blaumanis bija dziļi inteliģents cilvēks, kurš nekad neesot nolaidies līdz tenku līmenim. Kārlis Skalbe par Blaumani raksta: "Man nav gadījies sastapt cilvēku ar tik gaišu un labsirdīgu dvēseli, kāda bija Blaumanim."

Cieņa pret vecākiem veidojas ģimenē. To mazajā cilvēkā ieaudzina māte un tēvs ar savu piemēru un dzīvesziņu. Līvija Volkova grāmatā "Blaumaņa zelts" velta veselu nodaļu, lai aprakstītu to vidi, kādā veidojusies Blaumaņa personība. Un patiesība ir tāda, ka cilvēks, kas ciena savu māti un tēvu, ciena arī savu dzimteni. Blaumanis tāds bija. Tāpēc dzejolī "Tālavas taurētājs" arī šodien tik spēcīgi skan vārdi, kas ir iegravēti paša autora piemineklī: "Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods".

"Savu māti Blaumanis mīļoja vairāk par visiem cilvēkiem, viņš lasīja darbus jau sacerēšanas laikā viņai priekšā, lai dzirdētu, ko viņa par tiem saka," savās atmiņās raksta Kārlis Štrāls. Un viņa darbi ir tie, kas vislabāk mums palīdz iepazīt Rūdolfa Blaumaņa personību. Kārlis Skalbe ir teicis: "Blaumani mēs atrodam viņa darbos."

Minēšu tikai dažus: noveles "Nāves ēnā" un "Raudupiete", lugas "Ugunī", "Skroderdienas Silmačos", "Indrāni" "Pazudušais dēls". Vairākās lugās viņš risina bērnu un vecāku attiecības. Lugā "Indrāni" Blaumanis parāda, ka cietsirdība pret vecākiem noved nāvē. Taču Indrāntēva vārdos, ko viņš saka Zelmiņai, Blaumanis atklājis medaļas otru pusi, cieņai pret vecākiem: "Es dzīvošu caur to labo, ko es tev mācījis."

Blaumanis bija apveltīts arī ar labu humora izjūtu, un "Skroderdienās Silmačos" viņš pasmaida par bērnu un vecāku attiecībām Kārlēna un Rūda dziedātajā dziesmā "Cik blēdīgi tie vecāki, kas bērnus audzina".

1992. gadā Cēsu apriņķa "Brakos" Rūdolfa Blaumaņa muzejā tika uzstādīta Oļega Skaraiņa veidotā skulptūra jeb piemineklis "Rozes mātei". Šī skulptūra līdz mūsdienām ir saglabājusi kādu stāstu. Kad Rūdolfa mātei palika 70. gadi, dēls bija izdomājis māti īpaši pārsteigt. Veselu dienu Blaumanis Rīgā esot sacerējis dzejoļus, veltītus mātei, un pats komponējis tiem mūziku. Savukārt Rūdolfa brāļa sieva Anna, kas bija izcila kliņģeru meistare, tajā pašā laikā Brakos cepa "dzeltenmaizes kukuli". Kad pienāca mātes dzimšanas diena, bez visām citām dāvanām Rūdolfam līdzi bija arī septiņas rozes. Māte jautājusi, kāpēc tik daudz rožu. Uz to Rūdolfs atbildējis, ka nemaz tik daudz neesot, viena roze par katru nodzīvoto gadu desmitu.

Piemineklis "Rozes mātei" ir kas vairāk nekā tikai šī stāsta iemiesojums, tas ir piemineklis par dēla mīlestību pret savu māti. "Godini savu tēvu un māti, lai ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs tavs Dievs tev dod."

Rūdolfs Blaumanis mūžībā aizgāja 45 gadu vecumā. Bet viņa darbi mūs pavada. Viņš turpina dzīvot savā daiļradē. Blaumanis joprojām ir trešais populārākais latvietis savā zemē aiz Krišjāņa Barona un Kārļa Ulmaņa. Rūdolfa Blaumaņa atstātais mantojums, viņa daiļrade, kalpo arī šodien tam, lai mēs labi, saticīgi un draudzīgi dzīvotu savā zemē. Blaumaņa kādreizējā dzīves un darba vietā, tagadējā Blaumaņa ielā 8, pie nama ir plāksne ar dzejas rindām no viņa paša dzejoļa, kas reiz veltīts kādam no Blaumaņa līdzgaitniekiem, bet tagad rindas no dzejoļa attiecinātas uz viņu pašu: "Tas dzīvais ūdens, ko tu lēji, neizsīks."

Un katru gadu ne viens vien bērns no jauna skaitīs savai māmiņai Mātes dienā Rūdolfa Blaumaņa dzejoli, kuru jau skaitījuši mūsu tēvi un mātes savām mātēm vairākās paaudzēs:
"Māmiņ, mīļo māmiķīt,
Nāc un paskaties tu ar
Dārzā pirmo vijolīti
Uzplaukušu redzēt var.
Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds,
Un no rīta rasas smelta
Virsū skaista zīle mirdz.
Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
Lai tā jaunu medu sūc?"