Uguns sašķēla arī skulptūru, ko tēlniece bija veidojusi sava dēla Kārļa piemiņai. Pēc notikušā māksliniecei uz laiku nācās šķirties arī no savas mīļās sunītes Šīlas. Tomēr, par spīti visam, Ēvī Upeniece turpina strādāt un galvenais – neieslīgst grūtsirdībā.
Ēvī Upenieci satieku viņas darbnīcā dažas dienas pēc tam, kad viņas pagalmā Baltezerā aizritējusi lielā talka. Tajā piedalījās aptuveni 40 cilvēki. Caur šo nelaimi Ēvī izjutusi arī cilvēku labestību un līdzjūtību. Daži saziedojuši līdzekļus portāla "Ziedot.lv" rīkotajā akcijā, bet citi pieteikušies palīdzēt praktiski, sarīkojot talku, lai gruvešos atrastu viņas mākslas darbus un citas mīļas lietas.
Ēvī Upeniece mūža laikā pieredzējusi skaistas un aizraujošas izstādes, cilvēku apbrīnu un pateicības vārdus, kas ierakstīti piemiņas albumos. To pāršķirstīšana viņu aizved jaukās un tālās atmiņās, kurās patīkami kavēties. Uguns paņēmusi teju visas pagātnes liecības no viņas garā, krāsainā mūža. 90 gadu vecumā zaudēt mājas ir ārkārtīgi smagi, tomēr Ēvī turpina smaidīt un darbojas tālāk. Dzīvo pie saviem kaimiņiem Ingas un Andra Dravniekiem Baltezerā un katru dienu dodas uz savu darbnīcu, lai veidotu jaunas skulptūras.
Ēvī ir cerību pilna, ka uzbūvēs jaunu mājiņu, lai gan pašai, gan viņas mīluļiem – diviem suņiem – atkal būtu sava dzīvesvieta. Labradors Loris pašlaik ir kopā ar Ēvī, bet vilka jauktenītei Šīlai atrastas pagaidu mājas citviet. "Es neeju viņu apraudzīt, lai nelauztu ne savu, ne viņas sirdi. Kad atkal varēsim būt kopā, iešu viņai pakaļ. Negribu Šīlu sāpināt un tracināt," piebilst Ēvī.
Skābie kāposti Baltezera baznīcā
Viena no talkas laikā atrastajām lietām ir apdedzis, slapjš vecs fotoalbums. "Tā ir Ādažu novada vēsture!" Ēvī izsaucas, rādot kādu kāzu foto, kas uzņemts 20. gadsimta 30. gados Baltezera baznīcā. Atknibinot mitrās, salipušās apdegušā albuma lapas, ieraugām Baltezera baznīciņas iekštelpas – pilnas ar dažādiem toveriem.
"Alberta Kaula laikā baznīcā skābēja kāpostus!" stāsta tēlniece. Viņa pati Baltezerā zemi nopirkusi pēc tam, kad 1956. gadā saņēma savu pirmo prēmiju par 3,5 metrus augsto pieminekli Ziepniekkalna Brāļu kapos. Ēvī zina arī savu māju vēsturi: "Kāds krievs sargāja vācu gūstekņus, kas strādāja Baltezera sūkņu stacijā. Apskatījis, ka te ir forši, viņš to visu par smieklu naudu nopirka no ciema padomes. Mēs savukārt nopirkām no viņa. Viņš bija nokurinājis malkā visas saimniecības ēkas, bija palikušas tikai betona siles, kas bija domātas 12 zirgu ēdināšanai. Māja bija tāda baraka, tur tad mēs sākumā arī dzīvojām."
Tēlnieks un tēlniece
Ēvī darbi savulaik bija pieprasīti visā Padomju Savienībā: "Nepaspēju vienu pabeigt, kad jau jāveido nākamais." Padomju laikā ar arodbiedrības, Kultūras ministrijas un Centrālās komitejas atļauju Ēvī Upeniece viesojusies Indijā, Kubā un Ēģiptē. "Neilgi pirms ugunsgrēka atradu papīrus ar Centrālās komitejas atzinumu, ka esmu politiski uzticama un varu braukt," smejas māksliniece.
Ēvī Upenieces vīrs Voldemārs Rapiķis arī bija tēlnieks. Ādažniekiem labi zināmais monuments – vārpa –, kas atradās Ādažu centrā, pretī vecajai pasta ēkai, kā arī meitene ar arfu pie bijušās ēdnīcas, ko ādažnieki sarunvalodā nodēvēja par Mildu, ir viņa veikums. Ēvī Upeniece stāsta: Rapiķis, veidojot skulptūru, bija iecerējis, ka no arfas tecēs ūdens strūklas, imitējot arfas stīgas. Pašas Upenieces darbi pašlaik atrodas Latvijas Mākslas muzejā, Mālpilī, Brāļu kapos Ziepniekkalnā, galerijās Maskavā un vairākos bijušās Padomju Savienības pilsētu muzejos. Eduarda Smiļga Teātra muzejā apskatāmi Astrīdas Kairišas, Ausmas Kantānes, Elzas Radziņas un Māras Ķimeles skulptūru ģipša atlējumi.
Kamēr Ēvī vīrs bija populārs tēlnieks Ādažos, tikmēr viņa pati, kaut darbojās šās mākslas jomā, tikpat kā netika ievērota. Jautāta, vai tolaik nejutās palikusi vīra ēnā, māksliniece atbild: "Jāskatās, kādā līmenī. Ādažu līmenī Rapiķis gāja pa pirmo, bet izstādēm viņš uztaisīja tikai pāris darbu. Katru gadu republikā bija viena izstāde, no kuras darbus pirka Kultūras ministrija, Mākslas fonds vai Maskavas Mākslinieku savienība. Pēdējie nekad neziņoja, kāds bijis darbu tālākais ceļš, nopirka un sūtīja uz muzejiem visā pasaulē. Viena paziņa reiz aizbrauca uz Stokholmu, aizgāja uz Millesa skulptūru dārzu un ieraudzīja tur manu darbu! Sliktus darbus uz ārvalstīm parasti nesūtīja. Kad savulaik biju Čehijā, aizgāju uz izstādi "Pa Ļeņina ceļu". Pēkšņi skatos – mana Kantāne! Maskavieši jau nezināja, vai tā ir aktrise, dziedātāja vai slaucēja. Vienkārši darbs bija labs, tādēļ sūtīja tālāk," stāsta tēlniece.
Saknes Igaunijā
Ēvī ir ļoti skaists un neparasts vārds. No kurienes tāds? "Igauņu. No mammas puses. Mamma bija igauniete, tēvs – latvietis. Tallinā savulaik bija pirmā finiera fabrika Eiropā. Amerikā jau bija, bet Eiropā ne. Toreiz fabrikā darbojās tikai īpašnieks un meistars. Īpašnieks bija Luters uzvārdā, bet mans vectētiņš, mammas tēvs, – meistars. Pēc Pirmā pasaules kara vecais īpašnieks nomira, vietā nāca viņa dēls, bet vectētiņam ar viņu īsti neklapēja. Tad vectētiņam piedāvāja izvēlēties – doties strādāt uz Latviju vai Somiju. Viņš nolēma braukt uz Rīgu ar visu ģimeni.
Kad 1930. gadā vectētiņš nomira, palikām nabagi. Visā pasaulē sākās lielā ekonomiskā krīze, depresija. Mana mamma, pati nezinot latviešu valodu, aizsūtīja mani uz vienu no labākajām pamatskolām valstī – Kronvalda pamatskolu. Klasesbiedram vectētiņš bija valsts prezidents Čakste, bet pēc manas draudzenes Aijas tēta, arhitekta Paula Kundziņa, ierosinājuma izveidoja Brīvdabas muzeju," atceras Ēvī.
Berga kundze un Brencēns
Tēlniece arhīvam nodevusi savus skolas laika materiālus – liecību un raksturojumu, lai nākamās paaudzes varētu ielūkoties 20. gadsimta 30. gadu skolu vēsturē. Tagad Ēvī rāda šo materiālu foto, kur lasāms viņas raksturojums: "Uzmanīga, dzīva, atjautīga, labi runā un stāsta." Ēvī pati gan uzskata, ka bijusi klusa un noslēgta. "Es biju ārkārtīgi kautrīga," viņa piebilst un atceras situācijas no bērnības: "Kaimiņiene Berga kundze nāca pretī pa ielu. Viņa slikti dzirdēja, tādēļ nekādi nesapratu, kurā brīdī kniksēt – pirms viņu sveicinu, pēc tam vai reizē ar sveicienu. Uztraucos, vai neierunāšos par ātru un vai viņa mani vispār dzirdēs... Ja uzaicināja ciemos un ļoti gribēju apēst ko garšīgu, tik un tā vairākas reizes atsacījos: "Nē, paldies, nē, paldies."
Vai bērnībā labi padevās zīmēšana? "Pfu, nē, zīmēt man riebās! Zīmēt man mācīja Eduards Brencēns. Viņš bija ilustrējis brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus", bija grafiķis, dekorators, gleznotājs... Kas tik viņš nebija! Viņam bija tāda zīmēšanas apmācības metode, ka līdz pat šai dienai negribu zīmēt. Viņš izdzina visu patiku."
Zaļkalns, Zemdega, Melderis
Ēvī Upnieces pasniedzēji bija arī leģendārie tēlnieki Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega un Emīls Melderis. "Zaļkalns man iemācīja plastiku, Melderis – būvēt, bet Zemdega iedvesa garu. Piektajā kursā nāca pozēt tāds pliks puika ar dvielīti ap gurniem. Zemdega mācīja, ka labākais veids, kā izveidot skaistu darbu, ir iejusties viņa tēlā – iedomāties, kā viņš jūtas, par ko domā utt. Zemdega lika apjaust, cik svarīgi materiālā ielikt jūtas. Reizēm es redzu perfekti nostrādātu mākslas darbu, bet man tas nepatīk. Lai darbs uzrunātu, tajā jāieliek mīlestība."
"Jūs ar Leo Kokli esat laika biedri, arī viņam šogad būtu apritējuši 90. Vai jūs viņu pazināt?" jautāju. "Kā tad! Jā, Kokle bija ļoti jauks cilvēks. Es gan īpaši nedraudzējos, bet vienu reizi biju viņu mājā. Mēs, tēlnieki, akadēmijā bijām pirmajā stāvā, gleznotāji – otrajā. Atceros, ka viņa mamma bija ļoti jauka, cienāja mūs visus. Kokle bija ļoti talantīgs un mīļš," atminas tēlniece.
"Kāpēc visi jūsu veidotie tēli ir tikai sievietes?" prasu. "Ja jūs pazītu manu vīru Rapiķi, tā nejautātu! Nu, iedomājieties, ja atnāk aktrise un es ap viņu čubinos, tas ir viens, bet, ja pozētu viens izskatīgs, foršs aktieris, Rapiķis vai nu viņam galvu noskrūvētu, vai man. Padomājiet... Viens foršs vīrietis, jūs viņu veidojat vienu dienu, otru, trešo, ceturto... Nu, cik tur daudz vajag, lai iemīlētos... Nē, neesmu taisījusi nevienu vīrieti. Vienīgi akadēmijā reiz bija uzdevums veidot operdziedoņa Artūra Frīnberga portretu. Dievīgs dziedātājs."
Dzīvot tālāk
Optimiste – tāds bija mans pirmais iespaids par Ēvi Upenieci. Kas to ļauj saglabāt? "Dievs uzliek tik, cik vari panest, ne vairāk. 1985. gadā vīrs aizgāja bojā autokatastrofā. No tā laika viena pati cīnos, ne man kāda brūtgāna, nekā. Strādāju, taisu jaunus darbus. Kad dēls bija dzīvs, viņš man palīdzēja ceļot... Esmu daudz kur bijusi.
Protams, tagad, kad viss nodega, no prieka nelēkāju, bet citiem ir daudz grūtāk. Un es visu laiku domāju, ka uz priekšu viss būs labi. Īsi pirms ugunsnelaimes biju Parīzē, ciemojos pie tēlnieces Valentīnas Zeiles. Abas gājām uz "Moulin Rouge", uz kabarē izrādi. Bija tā skaisti jāsaģērbjas. Valentīnai – garā kleita, es iegādājos tādu ekstravagantu šalli... Nu jā. Kā atbraucu, tā tas ugunsgrēks... Ak, viss jau dega un sadega, bet to Parīzes šalli gan žēl, to šalli gan..."