Savukārt cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos visbiežāk tiek lūgts atzinums Tiesībsarga birojam. Pie tiesībsarga vēršas ne tikai privātpersonas, bet arī ministrijas un tiesas, lūdzot atzinumus jautājumos, kas skar cilvēktiesības. Portāls "Apriņķis.lv" uz sarunu aicināja Latvijas Republikas tiesībsargu Juri Jansonu par aktuālākām tēmām, kas pēdējā laikā arvien biežāk izskan sabiedrībā.
– Vai mūsu valsts pietiekami atbalsta Satversmes 110. pantā paustās vērtības?
– Viennozīmīgi varu teikt, ka valsts pietiekami neatbalsta Satversmes 110. panta nostiprinātās vērtības, ko tā ir apņēmusies atbalstīt: ģimeni, vecāku un bērnu tiesības. Valsts pienācīgi nepilda savu apņemšanos īpaši palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, bērniem ar invaliditāti.
Šiem visneaizsargātākajiem bērniem bieži vien nav iespēju īstenot savas pamattiesības, tās tiesības, kas piemīt ikvienam bērnam. Piemēram, iegūt izglītību atbilstoši savām spējām, mācoties dzīvesvietai tuvākajā skolā; īstenot tiesības uz pilnvērtīgu attīstību, piedaloties spēlēs, kultūras dzīvē, nodarbojoties ar mākslu; īstenot tiesības uzaugt ģimenē – dabiskā bērna attīstības un augšanas vidē. Tie ir tikai daži piemēri.
Ja valsts pietiekami atbalstītu Satversmes 110. pantā nostiprinātās vērtības, šie bērni varētu īstenot tiesības, kas piemīt ikvienam bērnam, un saņemtu vēl papildu palīdzību sava īpašā statusa un īpašo vajadzību dēļ.
– Kā, jūsuprāt, mediji atspoguļo ģimenes vērtības?
– Kā norādījuši mediju eksperti, mediji kalpo "Reitingu dievam" – tas izskaidro mediju attieksmi pret ģimenes vērtību atspoguļošanu. Taču ir mediji, kas ļoti profesionāli atspoguļo ģimenes vērtības.
Piemēram, par Jaunjelgavas gadījumu. Tikai, kad iesaistījās mediji, notika kaut kāda kustība. Pirms tam gan skolas vadība, gan pašvaldība gribēja to tā kā noklusināt. Agresīvie bērni skolās ir problēma.
Bet medijiem šie gadījumi jāatspoguļo ļoti uzmanīgi. Piemēram, kādā mazā ciemā tika seksuāli izmantots bērniņš, un, protams, ir skaidrs, kurš ir tas bērniņš. Papildus ciešanas bērnam nav vajadzīgas.
Viss atkarīgs, cik profesionāli žurnālists atspoguļo notikušo. Lielbritānijā ir noteiktas vadlīnijas, ētikas principi, pēc kuriem vadās žurnālisti, atspoguļojot gadījumus par cietušiem bērniem. Mēs arī esam strādājuši ar mediju ekspertiem.
– Vai mūsu skolās bērniem jāmāca par homoseksualitāti?
– Pamatizglītības mācību priekšmeta "Sociālās zinībās 1.–9. klasei" programmas parauga ievadā teikts: "Nedrīkstam pazaudēt ētikas un morāles vērtības, taču tās nevar pasniegt dogmatiski. Sabiedrībai jāveidojas no kritiski domājošiem un sociāli atbildīgiem indivīdiem, kuri spēj un vēlas uzklausīt dažādus viedokļus, prot un grib risināt gan viņiem pašiem, gan sabiedrībai un valstij kopumā nozīmīgus jautājumus."
Seksualitāte ir viena no sociālo zinību tēmām līdzās tādām tēmām kā ētiskās pamatvērtības kristietībā un folklorā, piemēram, tikumi un dievības, ģimenes nozīme personības attīstībā un socializācijā, ģimenes vērtības un sabiedrībā pieņemtās ētiskās normas un principi u.c.
Homoseksualitāte sabiedrībā ir pastāvējusi, tā pastāv un pastāvēs neatkarīgi no sabiedrības attieksmes, kas vēsturiski ir mainīga.
Bērniem ir tiesības saņemt informāciju par jebkuru sociālo procesu, tajā skaitā homoseksualitāti. Tostarp par sabiedrības attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem dažādos vēstures periodos. Būtiski, kā šī tēma tiek pasniegta – nav pieļaujamas galējības: ne naids pret homoseksuāliem cilvēkiem, ne homoseksuālisma propaganda. Informācijai jābūt neitrālai un objektīvai, bez pedagogu personiskā vērtējuma.
Atstāt tikai ģimenes ziņā šo jautājumu nevajadzētu, jo sabiedrībā ir augsta neiecietība, pat naids pret homoseksuālām personām, un tādējādi bērns, kas aug šādi noskaņotā ģimenē, saņemtu tikai vienpusēju informāciju, kas naidu vairotu.
Nedrīkstam aizmirst Konvencijā par bērna tiesībām noteikto bērna izglītošanas mērķi: "ieaudzināt cieņu pret cilvēka tiesībām un pamatvērtībām, sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā sabiedrībā saprašanas, miera, iecietības, vīriešu un sieviešu līdztiesības un visu tautu, etnisko, nacionālo un konfesionālo grupu, kā arī pamatiedzīvotāju skaitā ietilpstošo personu draudzības garā".
– Dzīvesziņas mācība skolā. Vai tāds priekšmets ir nepieciešams?
– Domāju, ka dzīvesziņas mācībai ir jācaurvij viss izglītības process – gan mācību, gan audzināšanas darbs. Tas izriet arī no pedagogu pienākuma audzināt bērnus – veidot izglītojamā attieksmi pret sevi, citiem, darbu, dabu, kultūru, sabiedrību un valsti, audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus, kas noteikts Izglītības likuma 51. panta pirmās daļas 2. punktā.
Bez dzīvesziņas mācīšanas audzināšanas pienākumu nevar izpildīt. Taču tas nebūtu ieviešams kā atsevišķs mācību priekšmets.
– Runājot par bāriņtiesu darbību – vai nepieciešami uzlabojumi, pārraudzība, atbildība par saviem lēmumiem? Arvien biežāk izskan, ka bāriņtiesas izņem no ģimenēm bērnus, bet tiesa atzīst, ka izņemšanai nav bijis pamata. Vienīgais cietējs ir bērns un ģimene, jo bāriņtiesai nav nekādas atbildības. Otra galējība ir, kad bāriņtiesa vispār nereaģē uz iesniegumiem vai citu instanču ziņojumiem par iespējams cietušiem bērniem.
– Nevaru piekrist viedoklim, ka bāriņtiesas izņem no ģimenes bērnus, bet tiesas atzīst, ka izņemšanai nav bijis pamata. Tieši otrādi, statistika liecina, ka 2013. gadā tiesa atcēlusi tikai divus bāriņtiesas lēmumus par aizgādnības tiesību pārtraukšanu.
Pārraudzība par bāriņtiesas lēmumiem pastāv – lēmumu personai ir tiesības pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Līdz ar to nevar apgalvot, ka bāriņtiesas pilnvaras aizgādnības tiesību pārtraukšanā ir pārāk plašas un nekontrolējamas. Kontroles mehānisms pastāv.
Turklāt personas tiesību aizsardzībai ir izmantojami tādi tiesas pagaidu aizsardzības līdzekļi kā administratīvā akta (bāriņtiesas lēmuma) darbības apturēšana, ko nosaka Administratīvā procesa likuma 195.–202. pants. Ņemot vērā, ka tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību stājas spēkā nekavējoties, secināms, ka pastāv efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms nepamatota tiesību aizskāruma (prettiesiska bāriņtiesas lēmuma) gadījumā.
Ja tiesa konstatē, ka bāriņtiesas lēmums bijis prettiesisks, ikvienam ir tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
Uzlabojumi bāriņtiesu darbā ir nepieciešami galvenokārt saistībā ar pietiekamu materiālo nodrošinājumu, lai bāriņtiesa varētu izpildīt likumā noteikto pienākumu lietas, izskatīt ātri, kvalitatīvi un objektīvi. Praksē sastopam gadījumus, kad ilgi ir jāgaida psihologa atzinums, dažos novados psihologs nav pieejams vispār.
Ziņas par tādiem gadījumiem, kad bāriņtiesa vispār nereaģē uz iesniegumiem vai citu instanču ziņojumiem par iespējams cietušiem bērniem, Tiesībsarga biroja rīcībā nav.
– Kāds ir jūsu viedoklis par bērnunamiem un mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm?
– Bērnu tiesību jomā kaut kas ir sakustējies, bet pateikt, ka mums viss ir labi, tomēr nevar. Mums vēl joprojām ir bērnunami. Bērni tiek tur ievietoti, bet darbs ar bioloģiskām ģimenēm ir nepietiekams. Daudz intensīvāk jāstrādā ar ģimenēm. Līdz pēdējam jāmēģina sakārtot bioloģiskā ģimene, jo bērnam tas ir vislabākais, lai arī kāda tā mamma ir, lai kādi ir sadzīves apstākļi.
Ja vecāki netiek galā, nav apguvuši ģimenes vērtības, varbūt pat paši ir bērni no bērnunama, mums kā sabiedrībai vajag palīdzēt, nevis sodīt viņus vēlreiz, atņemot bērnus.
Mēs jau nācām klajā ar paziņojumu, ka bērnunami ir jāslēdz. Tie tika izveidoti Otrā pasaules kara laikā, kad vecāki bija frontē, un valstij loģiski bija jāuzņemas rūpes par bērniem. Tad tika izveidots kara laikam atbilstošs modelis, bet šodien ir 21. gadsimts un mēs vēl runājam par bērnunamiem. Vieglākais ceļš ir bērnu izņemt no ģimenes, nekā strādāt ar tām ģimeni.
Es neesmu pret adopciju uz ārzemēm, ja bērnam tiek nodrošināta ģimeniska vide, ja tie cilvēki ir izteikuši vēlmi un apliecinājuši sevi darbībā, un mums ir pārliecība, ka viņi tiešām to bērniņu grib audzināt, tad kāpēc nē. Tas ir galējs līdzeklis, bet tā ir ģimeniska vide.
– Taču daudzos gadījumos šī adopcija notiek no audžuģimenēm, nevis bērnunamiem.
– Izņemt bērnu no audžuģimenes nebūtu pareizi un es tam nepiekrītu. Bet katrs gadījums ir individuāls. Ir audžuģimenes, kas jau tiešām izveidojušās kā ģimene, bet ir audžuģimenes, kas varbūt ir pārvērtējušas savas spējas, netiek galā ar savu pienākumu. Tad nevajag eksperimentēt un sūtīt bērnu atpakaļ uz bērnunamu. Bet, ja viss ir kārtībā, un bērns audžumammu sauc par mammu, tad nevajadzētu izņemt bērnu un atdot adopcijai. Bērns nav prece.
Protams, ir jābūt kontrolei, bāriņtiesām jāseko līdzi šīm ārzemju ģimenēm. Kā tas sekmējas, jāskatās individuāli gadījumi. Mums šķiet, jo tālāk no Latvijas, jo grūtāk kontrolēt, bet te būtu pašvaldību politiķiem jāatrod iespējas un līdzekļi, lai šo kontroli efektīvi varētu nodrošināt. Vienalga, pat ja tā ir Amerika, mums jābūt pārliecinātiem, ka ar bērnu viss ir labi.
– Par kādu jomu visvairāk tiesībsargs saņem iesniegumus ar lūgumu atbalstam?
– Gadu no gada Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļā visvairāk iesniegumu tiek saņemts par bērna tiesībām izaugt ģimenē, t.i., tiesībām netikt šķirtam no saviem vecākiem bez tiesiska pamata. Ik gadu par šo tēmu saņemam ap 100 iesniegumiem.
Par to, cik ļoti šī tēma dominē, salīdzinot ar citām, var pārliecināties ikgadējos ziņojumos par Tiesībsarga biroja darbu. Ņemot vērā, ka bērna šķiršana no ģimenes ierobežo gan bērna tiesības uzaugt ģimenē, gan vecāku tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi un var liecināt par cilvēktiesību pārkāpumu, izskatot iesniegumus, apstākļu noskaidrošanai tiek ierosinātas pārbaudes lietas un to ietvaros tiek veikts bāriņtiesas vērtējums.
Iesniegumus saņemam no visiem Latvijas reģioniem, nav konstatēts, ka iesniegumi būtu par kādas konkrētas bāriņtiesas darbību. Arī situācijas ir līdzīgas – bērns ar bāriņtiesas lēmumu šķirts no ģimenes, un vecāki ilgstoši nevar atjaunot pārtrauktās bērna aizgādnības tiesības, vecāki vaino bāriņtiesu, lūdz izvērtēt bāriņtiesas rīcību. Lielākajā daļā pārbaudes lietu pārkāpums bāriņtiesas rīcībā nav konstatēts – konkrētajos apstākļos ir bijis tiesisks pamats bērna šķiršanai no ģimenes.
Taču tas, ka nav pārkāpuma bāriņtiesas rīcībā, nenozīmē, ka nav konstatējams cilvēktiesību pārkāpums. Pašvaldības pienācīgi neveic sociālo darbu ar ģimeni, laikus nesniedz atbalstu vecākiem bērnu audzināšanā. Bāriņtiesas lēmums ir sekas ilgstoši neveiktam sociālajam darbam ar ģimeni, nesniegtam atbalstam. Tas attiecas arī uz vecākiem, kuri bērna aprūpi pilnvērtīgi nespēj veikt savas garīgās vai fiziskās veselības stāvokļa dēļ, bet spētu bērnu aprūpēt, ja saņemtu palīdzību no pašvaldības, piemēram, ģimenes asistentu, atbalsta ģimeni bērnam u. tml..
– Pēdējā laikā ļoti aktivizējies jautājums par tradicionālu ģimeni un bāriņtiesām, bet varbūt tiesībsargs savā darbā saskaras ar vēl citām aktualitātēm, par kurām tik klaji nerunā. Kas vēl šobrīd valstī ir aktuāls, kam pievērsta tiesībsarga uzmanība?
– Bērnu tiesību jomā minēšu trīs aktuālākos jautājumus. Pirmkārt, vardarbība izglītības iestādēs. Jaunjelgavas gadījuma pārbaudes lietas atzinums ir publicēts Tiesībsarga biroja mājaslapā, aicinu ar to iepazīties gan vecākus, gan izglītības iestāžu pārstāvjus. Tikko aicināju izglītības ministri izveidot darba grupu, lai uzlabotu regulējumu cietušo bērnu tiesību aizsardzībai, pasargājot no tikšanās ar varmāku, kamēr viņa uzvedībā sociālā darba rezultātā nav vērojamas pozitīvas pārmaiņas.
Otrkārt, bērnu ar īpašām vajadzībām tiesības mācīties dzīvesvietai tuvākajā skolā atbilstoši savām spējām. Skolas nelicenzē speciālās izglītības programmas, tādēļ bērns ar invaliditāti ir spiests mācīties internātskolā, kas īsteno attiecīgo programmu. Internātskola ir tālu no mājām, un bērns ne tikai nevar īstenot tiesības mācīties dzīvesvietai tuvākajā skolā, bet arī tiek pārkāptas viņa tiesības uzaugt ģimenē. Situācija ir pretrunā ar Satversmes 110. pantā noteiktajam, ka valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti.
Treškārt, bērnu tiesības uzaugt ģimenē vai, ja tas nav iespējams, ģimeniskā vidē – pie aizbildņa vai audžuģimenē. Jāveicina valsts un pašvaldību atbalstu alternatīvās aprūpes sniedzējiem – pašlaik ne aizbildnis, ne audžuģimene nevar uzturēt bērnu par valsts maksāto pabalstu. Piemēram, audžuģimene bērna uzturam saņem pabalstu tikai vienu minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Kā minimums būtu nepieciešams pabalsts divu minimālo uzturlīdzekļu apmērā, jo ikvienam bērnam ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no tēva un mātes, tātad dubultā apmērā. Bērns, kurš palicis bez vecāku gādības un kuram valsts apņēmusies īpaši palīdzēt, kā nosaka Satversmes 110. pants, saņem tikai pusi no tā, kas būtu jāpienākas ikvienam bērnam.