Baldones "Dūmos" iegadījusies klusāka pēcpusdiena, un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes Baldones daļas komandiera pienākumu izpildītājam Ivaram Driksnam ir brītiņš parunāties gan par Pierīgas ugunsdzēsēju ikdienu, gan Ugunsdzēsēju un glābēju dienu 17. maijā, kad Latvijas ugunsdzēsēji piemin 1865. gada 17. maiju – tad Rīgas brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda pirmo reizi organizēti izbrauca uz ugunsgrēku Vecrīgā.
‒ Nupat, tuvojoties vasarai, sāk iet mazumā ziņas par kūlas ugunsgrēkiem.
‒ Katram jau gribas sakārtot savu teritoriju, bet tie, kuri dedzina kūlu, laikam neaizdomājas, ka, šādi rīkojoties, ļoti ātri var atnākt nelaime. Kādam šķiet: nu kas tur liels, ja pie savas mājas nodedzināšu mazu gabaliņu ar veco zāli. It kā jau visu laiku liesmas tiek pieskatītas, bet tad pēkšņi vēja virziens mainās un uguns tik ātri aizskrien līdz mājai, ka neko vairs nevar paspēt saglābt.
Tā nesen tepat Baldonē pie kādas mājas ģimene dedzināja zarus, un nodega ne tikai žagaru kaudze, bet arī pushektārs zemes pat ne ar kūlu, bet tikai ar pērno zālīti. Kad mēs dažas minūtes pēc izsaukuma ieradāmies, liesmas jau bija klāt pie mājas pamatiem. Šoreiz gan viss beidzās labi.
Es saprotu, ka reizēm jau kaut ko vajag sadedzināt, bet taisnība ir tiem, kuri atgādina, ka uguns ir stihija. Liesmas nav prognozējamas un acumirklī var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Var jau gadīties, ka šādos brīžos kaut kā pašu spēkiem izdodas liesmas apturēt, bet tā ir laimes spēle. Un tā aiziet ne tikai mājas un manta, bet arī cilvēku dzīvības.
Aukstajā laikā ugunsgrēka iemesls visbiežāk ir pārkurināta krāsns vai piekvēpis skurstenis. Tad nāk pavasaris, sarosās kūlas dedzinātāji, un atsākas meža ugunsgrēki. Vasarā jāglābj arī slīcēji. Cauru gadu iznāk braukt uz autoavārijām, kad no sasistām mašīnām jāvelk laukā cietušie. Piemēram, nesen braucām uz vietu, kur bija smagi avarējušas divas vieglās mašīnas un abās bija bojāgājušie. Pagājušā gada nogalē uz Daugmales šosejas bija saskrējušās divas vieglās mašīnas un autobuss. Arī tur bija vairāki cietušie un viens bojāgājušais.
‒ Vai nav smagi redzēt nelaimi, ko cilvēks pats sev sarūpējis?
‒ Protams, mēs braucam arī uz ugunsgrēkiem ar sadegušiem cilvēkiem, kur vaininieks ir alkohols un smēķēšana gultā. Zinu, ka daudzi to sauc par "dabisko atlasi", bet mēs, kad redzam, kas tieši izraisījis nelaimi, varam tikai nopūsties. Vēl var saprast, ja māja aizdegas no netīrīta skursteņa vai elektroinstalācijas bojājumu dēļ, bet daudz biežāk pie vainas tomēr ir cilvēki paši, it īpaši jau alkohola reibumā.
‒ Vai ir gadījies glābt arī, piemēram, kaķus?
‒ Palīdzam pat putniem. Mums, piemēram, zvana un stāsta, ka jau vairākas dienas uz jumta stāv stārķis un nelido prom. Tad braucam, kāpjam uz jumta, ņemam ievainoto stārķi un vedam uz veterināro klīniku. Par kaķiem ir cits stāsts, bet, ja jau mums zvana un sauc palīgā, tad jābrauc. Tiesa, tādos gadījumos ir vairāk jautrības nekā nopietnas darbošanās.
‒ Lai nu paliek kaķi, taču, kā runājām, ugunsgrēkos un autoavāriju vietās nākas sastapties ar nāvi.
‒ Iekšlietu ministrijā ir psiholoģijas centrs, kas sniedz palīdzību, ja kādam pēc darbā piedzīvotā rādās nelabi sapņi vai ir citas grūtības. Taču, jau stājoties darbā ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, ir jāiziet apmācības koledžā. Mācības ir pirmais siets, kur katrs pretendents var saprast, vai viņš būs tas cilvēks, kurš var iet ugunī, dūmos un sagruvušās ēkās, braukt uz ceļu satiksmes negadījumu vietām, palīdzēt cietušajiem un sastapties ar nāvi. Daudziem tas nav pa spēkam, jo, piemēram, piedūmotā telpā sākas panika.
‒ Sabiedrība augstu novērtēja ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbu "Maxima" traģēdijas laikā. Tur strādāja arī Baldones vīri.
‒ Braukt uz "Maximu" ugunsdzēsējiem, kuriem tobrīd nebija jāatrodas dežūrā, drīzāk bija aicinājums vai lūgums, nevis pavēle. Nelaimes vietā četratā, kopā ar savu priekšnieku, virsleitnantu Normundu Dārznieku, bijām jau tūdaļ pēc otrā griestu nogruvuma ap septiņiem vakarā. Nākamajā dienā mums pievienojās vēl trīs glābēji no mūsu daļas. Kopumā no Baldones braucām septiņi cilvēki no 13.
Protams, varēja jau televīzijā paskatīties, kas tur notiek, bet arī uz ugunsgrēku mums neviens neliek skriet pa galvu kaklu. Vienkārši mūsu pienākums un goda lieta ir ātri saģērbties, izbraukt uz notikuma vietu, tur nevainojami paveikt savu darāmo un atgriezties depo. Tāpēc arī tad, kad notika "Maximas" traģēdija, nevarējām palikt mājās.
Vēl šodien atceros kasieri Mārtiņu, kurš ilgi gulēja zem gruvešiem, līdz mēs viņu varējām izglābt. Visu laiku ar Mārtiņu runājām, lai viņš tik daudz nedomātu par briesmām, kamēr tika novāktas paneļu atlūzas. Labi, ka starp upuriem nebija bērnu. Tad veikala drupās strādāt psiholoģiski būtu daudz smagāk.
Ja ir runa par kolēģiem, kuri gāja bojā otrā nogruvuma laikā, uzskatu, ka viņi godprātīgi pildīja savu pienākumu, glābjot cilvēkus, kas bija palikuši veikala drupās. Tā bija nelaimīga sakritība. Neviens jau nevarēja pateikt, ka tūlīt kaut kas vēl nobruks. Turklāt, ko domātu cilvēki, ja ugunsdzēsēji tikai stāvētu malā un skatītos?
‒ Kas ugunsdzēsēju un glābēju darbā dod vislielāko gandarījumu?
‒ Gandarījums bez šaubām ir tad, ja izdevies izglābt kādu dzīvību neatkarīgi no tā, vai nelaimes iemesls ir ugunsgrēks, ūdens vai auto avārija, un īpaši tad, ja to izdevies paveikt gandrīz neiespējamā situācijā. Tad reizēm vēlāk jādomā, kā viss izvērstos, ja notikuma vietā būtu ieradušies kādu minūti vēlāk. Vai tas, ko izdevies izdarīt, vairs būtu iespējams.
Braucot uz notikuma vietu, ir laiks padomāt, kas tur sagaida, bet, kad esi galā, vairs nav laika domāt, ir jādara savs darbs. Turklāt jebkurš notikums sākas ar izlūkošanu un situācijas novērtēšanu, noskaidrojam, cik lielus spēkus vajadzēs, lai likvidētu nelaimi. Tad visi kopā darām savu darbu. Katrā ziņā arī paša glābēja dzīvība ir vērtība. Dzēšot māju, neviens profesionālis jau arī tāpat vien nemetīsies atklātās liesmās, bet vispirms tās centīsies noslāpēt.
‒ Ko darīsiet Ugunsdzēsēju un glābēju dienā?
‒ Dosimies kaut kur dabā, sarīkosim sacensības, lai redzētu, kurš no mums ir apsviedīgāks. Bet tiem, kam būs jāstrādā, svētku diena paies "Dūmos".
Baldones daļas komandiera pienākumu izpildītājs virsniekvietnieks Ivars Driksna: "Ja ir jāizvēlas, glābt mantu vai cilvēku, nešauboties pirmā vienmēr tiks glābta cilvēka dzīvība. Bet kopumā tas, kas cilvēkam no malas var likties varoņdarbs, ir mūsu ikdiena."
