– Kā jūtaties, auklējot trešo bērniņu?
– Tieši ar mazo Šarloti, kurai vēl ir tikai mēnesis, es visspēcīgāk sajutu, ka sievietes primārais aicinājums ir ģimenes dzīve. Savā profesionālajā darbībā esmu starptautisku projektu vadītāja, un kādreiz man šķita, ka mana īstā būtība izpaužas tad, kad esmu aktīva darbā, daudz braucu apkārt, organizēju konferences, piedalos sociālajā dzīvē. Šajā pavasarī es pa īstam apjautu, ka sievietes īstais plaukums ir tieši tad, kad piedzimst bērniņš.
Patlaban man gribas skatīties, priecāties un tiešām izbaudīt to mazo brīnumu, ko tik daudz nevarēju vai pat drīzāk nemācēju ar diviem vecākajiem bērniņiem. Pirmā meitiņa Asnāte man piedzima pirms vienpadsmit gadiem. Toreiz biju jauna, bija jābeidz universitāte, jāraksta diplomdarbs, jākārto eksāmeni, un tas bija gana satraukts laiks.
Mazās Asnātes ienākšana ģimenē mums ar vīru Andreju bija jauna pieredze, brīnišķīgs pārsteigums. Asnātes dzimšanas dienu un sajūtas šajā dienā joprojām atceros visspilgtāk. Pirms pieciem gadiem, kad nāca pasaulē Eduards, mēs ar vīru bijām ļoti lepni, ka mums ir dēls. Pret Eduardu mums jau no paša sākuma bija attieksme kā pret mazu vīrieti. Viņa uzvedība, attiecību veidošanas manieres un nodarbes arī ir izteikti vīrišķīgas. Tagad, pavasarī, viņš man gandrīz katru dienu nes ziedus, un es nedusmojos, ja puķes izrautas ar visām saknēm.
Nupat piedzimusī meitiņa Šarlote ir visu mīlule, jo ir pati mazākā. Vīrs viņu ucina, mīļo un sauc par princesīti. Dēls pirmās dienas bija mazliet apjucis, bet tagad, tieši tāpat kā tētis un vecākā māsa, ik pa brītiņam mīļo un bučo mazo māsiņu, tā ka mūsu pastarītei ir daudz lutinātāju. Sajūtas, katram bērniņam ienākot ģimenē, ir īpašas, un katrs bērniņš ir īpašs.
– Vai arī jūsu pieredze liecina, ka ar katru mazuli ģimenes labklājība pieaug?
– Ja tā padomā, patiešām – ar katru bērniņu mūsu ģimenes labklājība lēnām ir pieaugusi. Kad gaidījām pirmo meitiņu, mums ar vīru pašiem īsti nekā nebija, bija vecāku atbalsts. Kad meitiņa piedzima, meklējot risinājumu, mēs nopirkām dzīvokli un uzsākām dzīvi Ropažos. Savukārt tieši pirms tam, kad mums pieteicās trešais bērniņš, mēs iegādājāmies māju.
Domāju, ka ģimenes labklājības pamatā ir arī manas un vīra savstarpējās attiecības. Jo vairāk bērnu, jo vairāk arī pienākumu, un, nokrītot laulības dzīves sākuma "rozā brillēm", arvien svarīgāka kļūst cieņa vienam pret otru un atbalsts. Ja jūtu, ka Andrejam biznesā nav viegli, es atbalstu viņu. Ja vīrs redz, ka man ir grūtāk, viņš ir mana stiprā aizmugure. Mans darbs ir saistīts ar komandējumiem. Vīrs to saprot un pieņem, jo zina, ka man to vajag, un labprāt parūpējas par bērniem. Un viņam šajā ziņā ir atbalsts arī no mūsu vecākiem.
Runājot par finansiālo balansu ģimenē, es varu pateikties vīram, jo viņam ar tēriņu plānošanu veicas daudz labāk nekā man. Ja man ko ļoti, ļoti gribas, es nespēju sev to atteikt. Andrejs šo manu sievišķīgo vājību cenšas pieņemt, un, pateicoties viņa saprātīgumam, mēs arī materiālo līdzsvaru atrodam. Atzīšos, es cenšos mācīties no viņa, un nu jau ir labāk nekā kādreiz.
Runājot par labklājību, gribu pieminēt arī to, ka mēs ar vīru mācāmies un cenšamies pilnveidot sevi – apgūt jaunas prasmes, valodas, iepazīt citas zemes. Tas ļauj saskatīt arvien jaunas iespējas, kā padarīt savu dzīvi pilnvērtīgāku, jautrāku un interesantāku.
– Jūs ļoti respektējat viens otra vajadzības?
– Ļaut otram būt brīvam ir svarīgi, lai, dzīvojot kopā, nepazaudētu katrs pats sevi. Man nav iebildumu, ja vīrs brauc makšķerēt, jo es zinu, ka viņam tas ļoti patīk un, atgriezies no zvejas, viņš būs laimīgs. Un, kad viņš ir laimīgs, arī visa ģimene ir laimīga.
Arī attiecībās ar bērniem mums nav tāds uzstādījums, ka visiem ģimenē visu laiku jābūt kopā. Ir brīži, ko vīrs pavada tikai ar meitu, un ir laiks, ko viņš velta tikai dēlam. Es ar vecāko meitiņu biju skaistā ceļojumā uz Šveici un sapratu, ka viņa ir lieliskākais ceļojumu biedrs. Un nevienam nebija sajūta, ka kaut kā pietrūktu, jo katram bērnam ir laiks, ko mēs veltām tikai viņam un tieši tā, kā viņš to vēlas. Arī mēs ar vīru rodam iespējas būt divatā, atļaujoties kādu ceļojumu, koncertu vai teātra izrādi. Sevi arī ir jāpalutina, jo, ja vecākos nav prieka un enerģijas, tās pietrūkst arī bērniem. Tādi mēs esam – lieli brīvības mīlētāji.
Protams, dzīvojot ģimenē, mēs daudz laika pavadām arī visi kopā. Jau sesto gadu mums mājās nav televizora, kas vakara stundās un brīvdienās zaga laiku, ko nu ģimenē pilnībā veltām cits citam. Mums ir kopīgi hobiji. Ziemā mēs visi esam uz kalna: Andrejs un lielā meita brauc ar sniega dēli, es un dēls – ar slēpēm. Mums ļoti patīk ūdens, un mēs visi peldam.
Dzīvojot privātmājā, mums kopā ir arī daudz kas darāms. Liels palīgs ir vecākā meitiņa. Arī dēls ar patiku iesaistās mājas darbos, bet pagaidām viņš grib darīt to, ko pats izdomā un kas viņam patīk.
– Kā jums izdodas uzturēt tik labas attiecības ar saviem un vīra vecākiem?
– Domāju, pirmkārt, tāpēc, ka mēs nedzīvojam kopā. Otrkārt, tāpēc, ka vecāki mūs mīlēja un daudz laika veltīja mums, kad paši bijām mazi. Trešā labu savstarpējo attiecību atslēga ir cieņa. Kādreiz var nepatikt, kādā formā un ko aizrāda mana vai vīra mamma, bet mēs izvairāmies to dramatizēt. Cenšamies pieņemt, ka mūsu vecāki dzīvē ir daudz vairāk piedzīvojuši. Dzīves pieredze viņus ir darījusi piesardzīgākus, tāpēc dažkārt mēs nesaprotam, kāpēc viņi tā pārspīlē. Domāju, ka tā ir paaudžu atšķirība un pieredzes dažādība, kas brīžiem rada domstarpības.
– Kā rīkojaties, ja bērni kļūst par lieciniekiem pieaugušo domstarpībām?
– Protams, to, ko bērni redz un dzird, viņi analizē un izdara savus secinājumus, it īpaši vecākā meita. Viņa domstarpības pārdzīvo emocionālāk nekā mazākais puika. Bet, tā kā bērni redz, ka viss tiek arī izrunāts un nogludināts, tad, manuprāt, tādu ilgu sāpi vai pārdzīvojumu sevī netur, vismaz man tā gribētos domāt.
Ja mums ir bijis strīds, cenšamies, lai bērni redz, kā tas tiek atrisināts. Lai nav tā, ka vakarā, mazajiem aizmiegot, mēs ar vīru esam dusmīgi viens uz otru, bet no rīta pamostoties mīļi smaidām. Man liekas, ja reiz bērns netiešā veidā ir iesaistījies vecāku konfliktā, ir svarīgi, lai viņš arī redz, kā mēs nonākam pie tā labā rezultāta. Tas bērniem palīdz atrisināt domstarpības arī savā starpā.
Vecākajai meitai tuvojas pusaudžu vecums, un jautājumi par attiecībām ar klasesbiedriem – gan zēniem, gan meitenēm – no viņas atskan arvien nopietnāki. Tad atceros, kā pati jutos viņas gados, un mēģinu paspoguļot situācijas jeb izspēlēt no dažādām pusēm. Arī ar vīru aprunājos, kā meitai labāk rīkoties.
Mammas, kurām ir pusaudži, droši vien piekritīs, ka šajā vecumā jāatrod līdzsvars, kurā brīdī bērnam var būt draugs, kurā ir jābūt stingrākai mammai. Šo balansu noturēt ir liels izaicinājums. Tam ir vajadzīga gan intuīcija, gan laiks. Kamēr strādāju, Asnātei šo sarunu noteikti pietrūka, bet patlaban, kopš esmu mājās ar mazo Šarloti, mēs esam izrunājušās, un viss vairāk vai mazāk ir kārtībā. Es ļoti priecājos par to, ka vecākā meitiņa man uztic savus pārdzīvojumus.
– Jūs bieži braucat komandējumos uz ārzemēm, jūsu vīrs ir uzņēmējs un sadarbojas ar ārvalstu partneriem. Vai jums nav pavīdējusi doma pārcelties uz dzīvi citur?
– Nekad neesam apsvēruši to, ka varētu pamest valsti. Ir bijusi doma, ka varētu aizbraukt uz kādu laiku mācīties vai pastrādāt, bet tas nav bijis nopietni. Atzīšos, ka, domājot par šo tēmu, mani pārņem divējādas jūtas. No vienas puses, var saprast cilvēku vēlmi meklēt labākas dzīves iespējas. Skatoties uz vīru, cik smagi viņam brīžiem klājas biznesā, es pieļauju, ka citā, sakārtotākā valstī, ar to enerģiju, ko viņš iegulda darbā, viņam daudz ātrāk nāktu atdeve, un mēs dzīvotu mierīgāk. Taču man ir svarīgs arī kas cits. Šeit es daru cienījamu darbu, kurā gadiem sevi esmu pilnveidojusi. Daudzi svešumā veic mazkvalificētus darbus. Pamest to, uz ko mērķtiecīgi esmu gājusi un ko esmu sasniegusi, man būtu pats grūtākais. Pašlepnums laikam to neatļautu, jo pašapziņai tomēr arī ir jābūt.
Šā jautājuma kontekstā man jādomā arī par piederības sajūtu Latvijai. Pie vakariņu galda mēs ar bērniem nebaidāmies pārrunāt to, kas notiek mūsu un kaimiņu valstīs. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai bērni saprastu, ka demokrātiska valsts, kāda ir mums, ir vērtība. Ja bērniem sirds dziļumā būs piederības sajūta Latvijai kā mājām plašākā nozīmē, tā arī viņus dzīvē atturēs no vieglākā soļa – doties turp, kur sakārtotāka, labāka un ērtāka dzīve. Uzskatu, ka Latvijā ir ļoti daudz iespēju. Mums jāmāk tās ieraudzīt, novērtēt un izmantot!
"Tagad, pavasarī, dēls Eduards man gandrīz katru dienu nes ziedus, un es nedusmojos, ja puķes izrautas ar visām saknēm," smaidot saka māmiņa.