Savas dzimtas sakņu un izcelsmes izzināšana un dzimtas koka veidošana mūsdienās kļuvusi par plaši izplatītu aizraušanos – interesi par saviem senčiem izrāda gan gados jauni, gan cilvēki ar lielu dzīves pieredzi. Jo ar saviem priekštečiem esam neredzamām saitēm vienoti ne tikai izskata un rakstura ziņā, bet arī ar līdzīgu dzīves scenāriju. Arī interese par sava uzvārda izcelsmi ir viens no iemesliem, kāpēc tiek meklētas dzimtas saknes un veidots dzimtas koks.
Atzīšos, ka viens no šā raksta iemesliem bija pašas pieredze (precīzāk – pieredzes trūkums) dzimtas koka veidošanā. Vienīgais mans atspēriena punkts bija labi saglabājusies dzimtas Bībele, kurā kāda no vecvecmammām bija rūpīgi fiksējusi savu ģimenes locekļu dzimšanas, iesvētību, laulību un miršanas datus. Tas bija labs sākums. Vismaz man tā likās. Bet – ko tālāk?
Lai uzzinātu, ko mēs paši varam darīt, lai izveidotu savas dzimtas koku, iztaujāju Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošo pētnieci Daci Plīkšu, kura nevilcinādamās sniedza pirmo padomu: "Jauniem cilvēkiem varu pateikt tikai vienu – cik vien iespējams, iztaujājiet savus vecākus un vecvecākus, jo, kad beidzot būs laiks ķerties klāt dzimtas koka veidošanai, jums nebūs vairs, kam prasīt. Tāpēc savas dzimtas izpēte jāsāk ar savu radinieku aptaujām, apkopojot jau zināmo informāciju par visiem dzīvajiem un arī zināmajiem mirušajiem radiniekiem."
Ar ko sākt?
Lai sāktu veidot savu dzimtas koku, ir jāzina, kur un kā meklēt informāciju. Kā jau minēja D. Plīkša, visupirms "jānopratina" savi radinieki, bet var sākt ar internetā piedāvātajām iespējām. "Vajag ļoti daudz laika, lai "sēdētu" internetā, vēl vairāk, ja ir spars pašam meklēt arhīvā. Iespējams pasūtīt meklējumus arhīva speciālistiem, taču izmaksas nav prognozējamas – viss atkarīgs no pētījuma veikšanas laika un sarežģītības.
Tomēr paša meklējumiem ir papildu vērtība – piedzīvojuma garša, iespēja justies kā izmeklētājam un sastapties ar pārsteigumiem. Rakšanās ciltsrakstos var nojaukt arī vienu otru leģendu un dzimtas mītu. Jo netrūkst latviešu, kas joprojām lepojas, ka ir vācu barona ārlaulības meitas, zviedru iekarotāju atvases vai Napoleona karavīru pēcteči," smaida D. Plīkša un atzīst, ka pati ir saskārusies ar situācijām, kad ģimenes, kas domā, ka ir radinieki, tomēr secina, ka meklējumos kaut kas aizgājis šķērsām. Bieži vien dzimtas, kas uzskatījušas, ka cēlušās no vāciešiem, secina, ka pie "vācu saknēm" tikušas, pateicoties mācītāja interpretācijai, pierakstot latviešu uzvārdus.
Nozīme ir katrai detaļai
D. Plīkša iesaka rūpīgi iztaujāt radiniekus un apzināt, kādi materiāli dzimtā atrodami: dzimšanas, laulības un miršanas apliecības, iesvētīšanas zīmes, nekustamā īpašuma un citi dokumenti. Tāpat jānoskaidro vecvecāku, ja iespējams, vecvecvecāku, vārdi, uzvārdi, dzimšanas gadi. Jāzina precīza vieta – konkrēta draudze, kur viņi kristīti, pagasts vai pilsēta, kur dzīvojuši. Jāzina kāds no dzimtas, kurš dzimis pirms 1905. gada vai vismaz pirms 1945. gada. Informāciju var rast arī senču atdusas vietās no kapu plāksnēm ar gadskaitļiem un uzvārdiem.
"Lai pētījums interesantāks, pierakstiet leģendas, nostāstus – kā senči ienāca konkrētajā vietā, kas zināms par uzvārdu, kādi talanti piemituši dzimtā, kas kopīgs pamanāms ārējās pazīmēs un raksturā," iesaka pētniece un rosina veidot albumus ar stāstiem par katru ģimeni dzimtā.
Var un pat vajag izmantot arī mūsdienās pieejamās plašās iespējas fotografēt un krāt dzimtas relikvijas – priekšmetus, ko pārmanto no paaudzes paaudzē, pievienojot aprakstus par tām. Vērts saglabāt vēstules no radiniekiem, pievienojot tās kā rokraksta paraugus un konkrētā laikmeta atainojumu. "Tās ir lietas, ko vēlāk nevarēs atjaunot, tie būs unikāli jūsu dzimtas pierādījumi," saka D. Plīkša.
Kur meklēt informāciju?
Visplašākais avots ir raduraksti internetā – visas saglabājušās baznīcu grāmatu kopijas un citi avoti, galvenokārt no 18.–19. gadsimta, ir pieejami vietnē www.lvva-raduraksti.lv, kas ir virtuāla arhīva lasītava jeb digitalizēta daļa no arhīva fonda dokumentiem. To saturs ir attēlu veidā. Meklēšana var prasīt ievērojamu laiku, jo ieraksti veikti ar roku, turklāt arī vācu, krievu, poļu valodā. Tos var lasīt, tikai šķirot lapu pēc lapas. Jāapbruņojas ar pacietību, jo lapu ir tūkstošiem. Turklāt senās ziņas jāprot atšifrēt, jo tikai kopš 1826. gada latvieši Dvēseļu revīzijās tiek pierakstīti ar uzvārdiem, bet latviešu zemnieki ar uzvārdiem baznīcu grāmatās reģistrēti tikai no 1834. gada, pilsētās – no 1833. gada. Pirms tam katrai ģimenei un saimei tika piešķirts numurs.
Tomēr identificēt ir iespējams, ja rūpīgi seko līdzi ierakstiem par vecākiem, bērniem vai sievu. Tāpat jārēķinās, ka ieraksti veikti citās valodās. "Brīžiem tas ir tikpat grūti, kā lasīt ķīniešu valodā. Turklāt jāatšifrē, kāda bija ierakstu veikšanas sistēma. Arī rokraksti bieži vien ir ķeburaini, nesalasāmi. Kā nu mācītāji ierakstīja, tā arī ir. Jāņem vērā, ka šad un tad viņi sajauca vārdus, datumus. Bez tam var atšķirties arī vārdu latviskais vai vāciskais pieraksts," piebilst D. Plīkša.
Turpat www.lvva-raduraksti.lv ir digitalizētas Dvēseļu revīzijas, kas ir kaut kas līdzīgs mūsdienu tautas skaitīšanai. Krievijas impērijā katrā muižā tika veikta iedzīvotāju uzskaite, jo tā vieglāk varēja aprēķināt nodokļus. Senākā revīzija ir no 1782. gada, pēdējie ieraksti veikti 1858. gadā. Tāpat pieejami digitalizēti dokumenti no Viskrievijas pirmās tautas skaitīšanas 1897. gadā, kur daudz var atrast tie, kuru senči ir no Latgales.
Visplašākais avots meklējumiem ir metriku ieraksti – baznīcu grāmatas vismaz no 1834. līdz 1905. gadam (dažās baznīcās – līdz aptuveni 1930. gadam). Draudzes locekļu sarakstos var uzzināt, kad cilvēks dzimis, laulājies, miris. "Tomēr jārēķinās, ka pēc baznīcu grāmatu ierakstiem reizēm ir neiespējami saprast, kurš ir īstais meklētais Bērziņš vai Vītoliņš, jo tolaik šādi uzvārdi bija ļoti izplatīti, turklāt bieži vien vienā miestā vienlaikus dzīvoja vairāki Bērziņi, kuri varēja apprecēt vienādu vārdu sievas vai, piemēram, vecākais dēls, kuram ir tāds pats vārds kā tēvam, apprecēt sievu ar tādu pašu vārdu kā mātei," par biežāk novērotajiem sarežģījumiem meklējumos stāsta D. Plīkša.
"Jārēķinās, ka, meklējot tikai interneta resursos, pavediens kādā brīdī var aprauties. Ja visos trīs posmos – Dvēseļu revīzijās, draudzes locekļu sarakstos, tautas skaitīšanā – visi jūsu puses dokumenti ir saglabājušies, uzskatiet, ka paveicies. Ja iztrūks kādi gadi, uzzināto bieži vien nebūs iespējams savienot," brīdina pētniece un atklāj, ka daudzu baznīcu grāmatu oriģinālus vācieši aizveda sev līdzi II pasaules kara laikā.
"Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir arī citi avoti, kas var palīdzēt ciltskoka veidošanā. Piemēram, draudzes tiesu materiāli, iedzīvotāju saraksti pa mājām, kurus ik gadu rakstīja gan cara laikā, gan pirmajā Latvijas brīvvalstī, arī adrešu kartītes un pavalstniecībā uzņemto anketas. Tāpat pieejams pagastā dzīvojošo ārzemnieku reģistrs (par poļiem, leišiem, igauņiem un citiem), Krievijas un Polijas bēgļu saraksti 1920., 1921., 1939. un 1940. gadā," stāsta D. Plīkša un min, ka labs avots ir 1935. gada tautas skaitīšanas materiāli. Tajos ir divu veidu veidlapas: viena par ģimeni jeb saimi, otra uzskaites kartīte par katru no ģimenes – vairāki jautājumi par dzīves faktiem.
"Ja ir vēlme pašam veikt pētījumu, izmantojot arhīva materiālus, jārēķinās, ka meklēšana nav ne ātra, ne vienkārša. Vispirms jāraksta iesniegums Vēstures arhīvam un jāpasūta lietas (dokumenti, mājas grāmatas, pases utt.). Ziņas var atrast arī reģionālajos arhīvos, draudžu materiālos, muzejos," stāsta D. Plīkša.
Uz papīra vai datorā?
Kad informācija savākta, atliek to fiksēt. Dzimtas koku var zīmēt uz papīra loksnēm un līmēt uz sienas, bet var veidot arī ar datora palīdzību, datubāzē ievadot ziņas par personām, gadskaitļus, fotogrāfijas, pēc tam šos datus iespējams savietot dažādās tabulās. Tas dod iespēju dalīties dzimtas vēsturē arī ar radiem – interneta vietnē rads ielūdz radu, labo cits cita kļūdas, komentē bildes, apstiprina vai noliedz ģimeņu leģendas. Var izmantot, piemēram, www.geni.com, www.ciltskoks.lv, www.myheritage.lv un citas vietnes.
Ciltskoks var kļūt pat par dizaina priekšmetu – to var glīti noformēt un pielikt pie sienas visredzamākajā vietā gluži kā gleznu, kas var kļūt par dzimtas saietu un viesību centrālo apskates un diskusiju vietu.
Nobeigumā brīdinājums: tas ir bīstami!
Pēc sarunas ar pētnieci Daci Plīkšu viss tikai sākās! Ar entuziasmu metos savas dzimtas sakņu meklēšanā un tā aizrāvos, ka dažus mēnešus viss mans brīvais laiks pagāja, rokoties pa digitalizētajām baznīcu grāmatām, aptaujājot un iesaistot arī radus. Nenoliedzami, tas bija vērtīgs meklējumu laiks, jo atklāju arvien jaunus, līdz šim nezināmus radus un sapratu sistēmu, kā varu atrast vēl un vēl. Piemēram, šķirstot 19. gadsimta Siguldas draudzes baznīcas grāmatas, uzdūros varākiem šobrīd populāriem siguldiešu uzvārdiem.
Mani meklējumi aprāvās, kad biju aizrakusies līdz 19. gadsimta sākumam, kad latviešiem vēl nebija uzvārdu. Nu man bija jāsāk domāt par to, kā atrast savējos, ja nav zināma mūsdienās tik pašsaprotama un svarīga lieta – uzvārds. Bet par to un citiem izaicinājumiem citreiz.