Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viņš teic, ka, iespējams, esot "senākais pašvaldību deputāts valstī", regulāri ceļo arī uz Briseli, jo darbojas Reģionu komitejas Dabas resursu komisijā, un viņš ir pārliecināts, ka Eiropa vien visas novadu problēmas neatrisinās.

‒ Pagājuši desmit gadi, kopš Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Cilvēki šo desmitgadi vērtē dažādi: vieni slavē, citiem radies kārtējais vaininieks visās neveiksmēs – ES.
‒ Cilvēkiem ir iespējas salīdzināt to, kā bija tajos mazliet vairāk nekā desmit gados, kad nebijām nevienā savienībā, un kā ir tagad, pēc desmit gadiem, kad esam ES.
Todien, kad Latvija iestājās ES, pie savas mājas iestādīju ozolu. Ozols, tēlaini izsakoties, aug tāds nedaudz kropls, bet drīzāk no tāda viedokļa, ka gaidījām vairāk, jo daudz tika solīts. Tika teikts, ka paies tikai daži gadi un mums būs tāds pats dzīves līmenis kā pārējo Eiropas valstu lauksaimniekiem.

Diemžēl tagad Eiropas lauksaimnieku vidējo līmeni mums sola tikai 2030. gadā, lai gan ar saviem ražojumiem ir jākonkurē vienotā ES tirgū. Un tas nav vienlīdzīgs. Pat 2020. gadā atbalsts zemniekiem būs zem 75 procentiem no ES vidējā. Tajā pašā laikā mūsu klimatiskie apstākļi ir daudz skarbāki nekā Polijā, Francijā, Nīderlandē vai Dānijā. Eiropā jau tagad daudzviet kartupeļi zied, bet mums vēl nav pat iestādīti. Mums pirmā raža ienāksies tad, kad kartupeļi maksās tikai 20 vai 30 eirocentus, bet bija laiks, kad latviešu zemnieku izaudzētie agrie kartupeļi tirgū maksāja vismaz pusotru latu kilogramā.

Patērētājam gan pašreizējā situācija ir pieņemama, jo tirgus ir pilns ar svaigiem dārzeņiem, bet ko darīt mūsu ražotājiem?

‒ Jābrauc uz Briseli un jācīnās. Kurš cits mūsu vietā to darīs?
‒ Es jau astoņus gadus strādāju Reģionu komitejas Dabas resursu komisijā, kuras pārziņā ir lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības politika. Viena no atziņām, ko esmu guvis Briselē, ir tāda, ka jādara viss, lai noturētu cilvēkus uz vietas, ka jābūt atbalsta programmām vietējai pārtikai, kas nav nedz tālu vesta, nedz saldēta. Briselē kopā ar Baltijas valstu zemniekiem ar karogiem rokās piketējām par vienādiem tiešmaksājumiem. Un kaut kas jau ir izdevies.

Bet, kā jau teicu, cerības, ka izlīdzināšanās notiks ātrāk, bija lielas, tāpēc vienam otram zināmas mieles ir uzkrājušās. Protams, lielie lauksaimnieki jau ir nostājušies uz kājām, daļa tikusi galā ar kredītsaistībām, bet viņu ir maz, un tas neveicinās lauku apdzīvotību. Daudz plašākai laukos jābūt apkalpojošajai sfērai, amatniecībai, pārtikas pārstrādei.

Bagātās Eiropas pārstāvji apgalvo, ka iedzīvotāju migrācija izmaksā ļoti dārgi, mēs savukārt runājam par kaut kādiem mobilitātes pabalstiem, par 30 attīstības centru veidošanu, kur it kā sāksies liela labklājība. Tie ir maldi. Piemēram, Mālpils nav iekļauta nekādos plānos. Kad es kā pragmatiķis jautāju, cik tad Mālpils iedzīvotājiem tiks no Eiropas pīrāga, kāda, jūsuprāt, ir atbilde?

Visticamāk, tā nav Eiropas, bet pašu vaina un neprasme sabalansēt savas intereses. Jāatceras arī, ka no 28 ES valstīm tikai astoņas ir tā sauktās donores, pārējās – saņēmējas. Protams, visi ir par solidaritāti, izlīdzināšanos, bet, kad nauda jādala, arī tie, kam tās ir vairāk, kaut ko grib paturēt paši sev.

Lai nu kā, bet es nepiekrītu tiem, kuri teic, ka no Eiropas nav nekāda labuma. Viņi vienkārši nav mēģinājuši iedziļināties šajos jautājumos. Vienmēr jau gribētos vairāk, bet septiņi miljardi eiro, kas mums no ES būs nākamajā programmēšanas periodā, arī ir nauda. Tikai pašiem jāizdomā, kā to gudri izmantot, un centrālajai varai vajadzētu vairāk uzticēties vietējiem cilvēkiem, kas to apsaimniekotu.

Protams, cilvēki ir mūsu bagātība. Mēs cīnīsimies par katru un kulsimies, kā mākam. Panākums būtu, ja izdotos izcīnīt lielākus atbalstus lauksaimniekiem, jo tie atnāk pie konkrētiem cilvēkiem konkrētu maksājumu veidā.

Bet varbūt mums jāmaina domāšana. Ja kāds man sūdzas, ka viņam nav, ko darīt, es atbildu: paskatieties apkārt un salīdziniet, kāda izskatās Latvija un, piemēram, Austrija. Sakārtotība un ceļu stāvoklis ir pirmais, kas krīt acīs. Cik daudz vajadzētu strādāt, lai savestu kārtībā tikai Latvijas ceļus vien.

‒ Kā ilggadējs pašvaldību darbinieks droši vien esat saskāries ar partiju interesēm, pozīcijas un opozīcijas deputātu cīņām...
‒ Es nekad neesmu dalījis pašvaldību deputātus pozīcijā un opozīcijā. Tā ir mākslīgi uzpūsta lieta. Tā var būt tikai lielajā politikā, un pat tur bieži notiek matu skaldīšana, jo sabiedrības attīstības ceļu jau nemaz tik daudz nav. Un kādus tad partijas tos attīstības ceļus mums piedāvā? Turklāt vienu laiku jau bija "sacepts" pāri par 70 partijām, tad kādas trīsdesmit ar visiem saviem piedāvājumiem pazuda, bet klāt jau atkal jaunas.

Es vēlētos, lai beidzot latviešu vēlētājiem tiek piedāvāta izvēle starp kādām divām vai trim partijām. Pēc mēneša, 30. maijā, būs Pašvaldību savienības kongress. Aicināšu reģionālās partijas mesties kopā. Ja jau četru lielo novadu un divu pilsētu partijas ir noslēgušas līgumu ar "Vienotību", tad arī pārējiem nav jāstartē ar atsevišķiem sarakstiem, bet mēģināt rast kopīgu politiku, citādi tiešām būsim pie sasistas siles. Skatos, kā Sudraba, Šlesers, Repše un vēl citi pošas uz vēlēšanām. Ko latviešu vēlētājs lai domā? "Saskaņas centram" elektorāts ir stabils, bet latvieši, redzot kašķi, būs vīlušies. Un tad atkal sāksies runas par valodu un zemi, kas ir tautas pamatvērtības.

Bet kāda politika ir pašvaldībās? Manuprāt, ja tiek minēts šis vārds, tad bieži vien runa ir par cilvēciskām vājībām. Ir konkrēti saimnieciskie darbi un dažas nianses, ko nosacīti var saukt par politiku, ja vien, protams, nepieņem, kas viss ir politika. Varbūt pastāv lielākas politikas nianses vai prioritāte ir sociālie jautājumi, infrastruktūras attīstība vai uzņēmējdarbība. Bet arī Saeimā partijas ir domubiedru grupas, kas nonāk pie varas, un es tās nesaukšu par konsekventu, klasisku vērtību partijām.

‒ Tūlīt būs 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Vai atzīmēsiet kā īpaši?
‒ Jūtu, ka 18. novembris cilvēkiem jau ir iesēdies gēnos. Savukārt 4. maijs vairāk tiek uztverts kā vēl viena brīva diena garajās maija brīvdienās. Esam mēģinājuši piedāvāt cilvēkiem šajā dienā svētku programmu kultūras centrā, bet apmeklētība nav bijusi liela. Acīmredzot tad, kad daba ir pamodusies, ļaudīm laukos darba pietiek, neatliek laika svētku svinēšanai, bet es to nesaistu ar neuzticēšanos valstij.

Varbūt nozīme ir tam, ka 1990. gada 4. maijā, pieņemot Neatkarības deklarāciju, neatkarība tika pasludināta tikai de jure, bet de facto – tikai 1991. gada 21. augustā. Balsojums un pacilātība bija, bet valstiskās apziņas līmenī tas kaut kā nav iegājies. Es personīgi lielāku uzsvaru liktu uz 21. aprīli, kad "Daugavas" stadionā pulcējās vairāk nekā astoņi tūkstoši tautas vēlētu priekšstāvju un deva mandātu Augstākajai Padomei balsot par neatkarību. Tā situācija jau tolaik nebija tik vienkārša, kā tagad šķiet. Kādam pat varēja būt bail balsot par neatkarību.

Mūsu ģimenei 4. maijs bija darba svētki. Dēls rīkoja talku, un mēs kārtīgi pastrādājām. Kā jau katrs godīgi padarīts darbs, vides sakopšana ir devums arī Latvijai.