Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kas zina, kādas pagātnes liecības tā slēpj dziļi zem zemes. Par to varbūt vairāk var pastāstīt HES mikrorajona celtnieki. Bet skaidrs, ka birztala cenšas glabāt mieru virs vietas, kas laiku laikos ir pieredzējusi daudz ciešanu un nāves.

Laukā starp Doles dzelzceļa pieturu un HES mikrorajonu 1941.–1944. gadā atradās Sarkanās armijas karagūstekņu nometne "Stalag 350-s". Atšķirībā no koncentrācijas nometnes mežā, šī nometne vietējiem salaspiliešiem bija turpat acu priekšā. Vēsturniece Lilita Vanaga ir apkopojusi apkārtnes iedzīvotāju atmiņas:

"Nometne bija lielajā parkā līdz dzelzceļam. Vecajā (armijas) nometnē 1941. gadā ielika gūstekņus, tie badā noēda kokiem mizu un saknes, daļa koku nonīka. Visiem saimniekiem, kuriem bija zirgi, uz koncentrācijas nometni no Daugavas bija jāved kokmateriāli. Un katram no vietējiem iedzīvotājiem deva palīgos bariņu karagūstekņu, kuriem ratos būtu jākrauj baļķi. Viņi bija tik novārguši, ka neko nevarēja pacelt, taču viņus dzina tajā aukstajā ūdenī vilkt ārā apledojušos baļķus.

Lai gan bija aizliegts barot karagūstekņus, vietējie parasti tomēr gatavoja tādus mazus sainīšus ar maizi un slepus tos viņiem nodeva. Un tā darīja visi! Pašā sākumā, kad gūstekņus atveda, citos vagonos bija gan vēl dzīvie, gan jau mirušie, citos – sasaluši kartupeļi. Un vietējiem šie kartupeļi, kas praktiski nebija vairs ēdami, bija jāved uz karagūstekņu nometni viņu uzturam. Kad ragavas ar tiem kartupeļiem nonāca nometnē, bija jāredz, cik alkatīgi cilvēki grāba tos un rija, viņiem viss jau bija vienalga. Tas bija drausmīgi... Vēlāk gūstekņus deva uz vietējo zemnieku saimniecībām par laukstrādniekiem, kur viņi krietni atkopās."

Bērzu birzs ir latviešu tautas garīguma simbols – "caur sidraba birzi gāju". Tāda tā ir arī citu tautu folklorā, tomēr daļa tuvējā mikrorajona iedzīvotāju pret birztalu izturas ar necieņu. Tā gan ir privātīpašums un pieder SIA "Rīgas vārti", tomēr pat svešs īpašums nav šķērslis birztalā izgāzt atkritumus, rīkot prastus "piknikus" un orģijas.

Divas nedēļas pirms Lielās talkas apvienojās grupa entuziastu, lai sakoptu birztalu, neraugoties uz īpašnieku vienaldzību. Darbs turpinājās arī pašā talkas dienā. Tika savākts milzīgs daudzums atkritumu – tukšās PET pudeles, izlietotas šļirces, automašīnu riepas, sadzīves tehnikas detaļas un pat apakšveļa. "Šobrīd tīrām pamežu – krūmus, kas piesedza birztalas zaimotājus. Protams, ka policija uzrauga šo vietu, bet biezajos krūmos uzdzīvotājus jau nemaz nevar pamanīt. Tagad man garām iet "pudeles kompānijas" un pārmet, ka nebūšot vairs kur "atpūsties"," pastāstīja aktīvākais talcinieks Andrejs Šepeļovs, kurš lepojas ar milzīgu krūmu kaudzi un jau iztīrīto birztalas daļu, un ir apņēmies strādāt, līdz birztala būs pilnīgi sakopta.

"Bērzi ir neparasti koki – baltā stumbra koki. Nav citu tādu. Bērzs ir mīļš, silts un skaists. Bērzs mums katram ir savas mājas un Dzimtenes simbols. Kam Dzimtene sirdī, tam bērzi ir mīļi," raksta dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš.

Bērzs ir arī pacietības, pieticības, izturības un mīlestības simbols, apliecinājums dzīvībai. Salaspils bērzi ir tieši tādi. Lai tie kļūst arī par mūsu atmiņas un cieņas simbolu. Lai zemei, kas ir zem tiem, vairs nav jācieš.

Manas dzimtenes svētie bērzi
stāv pulciņos zilgani bāli
un klusi plaukstošām rokām
svētī dīgstošo zāli.
(Fricis Bārda)