Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tur viņi gāja gar svarīgu vīru pilnu tribīni un, sekodami pasākuma vadītāju norādēm, sauca: "Lai dzīvo 1. maijs!", kā arī citus saukļus latviski un krieviski. Šis kalpoja par iemeslu manai pāris gadu desmitu garuma nepatikai pret darba svētkiem. Tā bija, līdz mani sāka nodarbināt jautājums par kristīgo ikdienas dzīvi.

Brīdī, kad dziļāk ieskatījos jautājumos par kristīgām vērtībām, mani pārsteidza fakts, ka darbs ir Dieva dāvana. Paturot prātā, ka lielākā daļa darbu prasa fizisku un/vai garīgu piepūli, pat uzupurēšanos, darbs varētu likties kāda mīlestības un žēlastības Dieva nolūkam sveša lieta. Tomēr tā nav.

Vispirms, par darba izcelsmi. Pretēji kādiem maldīgiem uzskatiem par darba rašanos, darbu Dievs deva pirmajiem cilvēkiem brīdī, kad bija viņus radījis. Man var kāds iebilst, bet, tieši tā es saprotu Bībeles stāstījumu, kad Dievs rada cilvēku un saka: "Lai tas (cilvēks – V.L.) valda" (1Moz 1:26) un "pakļaujiet to (zemi – V.L.) – valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs" (1:28), kā arī "Un Kungs Dievs ņēma cilvēku un iemitināja viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to sargā un apstrādā" (2:15).

Līdz ar to darbs cilvēkam ir Dieva dots, pat pavēlēts. Caur cilvēkam pavēlētu un cilvēka veiktu darbu Dievs strādā pie Savas radības uzturēšanas un iespējamas pilnveidošanas (tā Dievs darbojas kā maskā, maskēts caur Savu radību). Cik šodien šis apraksts saskan ar apkārt redzamo?

Protams, ir darbi, kuri, tā sakot, "kaulus nelauž". Tādi mēdz būt pat labi un noderīgi darbi. Tomēr vieglie darbi nereti ir saistīti ar kādu apšaubāmu veiklību un situācijas izmantošanu. Piemēram, atbilstoši kādu valstu likumiem, ārvalstu kompānijas var ienākt tajās tikai tad, ja tām ir vietējais priekšnieks vai atbildīgais. Šāds cilvēks var arī nebūt ar vajadzīgo kvalifikāciju un spējām, vai pat interesi, bet viņš saņem savu algu tikai par to, ka uz papīra ir konkrētā amatā. Šādu darbu nav daudz. Un, manuprāt, pārējos šādus vieglos darbus varētu pieskaitīt pie daļēji likumīgiem vai pat amorāliem rūpaliem.

Piemēram, piegādāt (ražot?) un izplatīt apreibinošas vielas, par lielu naudu pārdod zemas kvalitātes lētus vai nekam nederīgus niekus neliekas pārlieku grūts uzdevums, ka tik ir pircējs. Savukārt pagatavot veselīgu, labu un garšīgu maltīti jau prasa krietni ilgāku "pasvīšanu", vai uzprojektēt un uzcelt kvalitatīvu māju ir atbildības pilns un spēku un laiku patērējošs projekts. Citiem vārdiem, manuprāt, lielākā daļa labu, Dievam tīkamu un cilvēkiem palīdzošu darbu prasa daudz vairāk, nekā apšaubāmas kvalitātes un godīguma pasākumi. Kāpēc tas ir tā?

Kā jau iepriekš minēts, darbs cilvēkam ir Dieva dāvana jau kopš Ēdenes dārza laikiem. Tātad tā bija viena no lietām, kuras cilvēks saņēma pilnīgas, līdzīgi laulības dāvainai viena pretējā dzimuma personā. Vai tā bija maza lieta, it īpaši tāpēc, ka to cilvēki saņēma pilnīgu? Mārtiņš Luters skaidroja šo ideālo pārvaldes situāciju tā, ka cilvēka vārdam, gandrīz kā Dieva Vārdam, bija liels spēks, kurš noteica pārējās radības attīstību, piemēram, zāles augšanas robežas. Tomēr starp to brīdi un šodienu atrodas grēkā krišana, kas sabojāja un samaitāja ne vien cilvēku, bet visu pasauli. Darba kontekstā arī tas ir atrodams Dieva soda vārdos Ādamam, ka kopš grēka ienākšanas darbs kļūst sūrs un grūts: "Nolādēta lai tevis dēļ zeme, mokās tu no tās ēdīsi visas dienas, kamēr dzīvosi! Tev sadīgs no tās ērkšķi un dadži, un tu ēdīsi lauka stādus! Sava vaiga sviedros tu ēdīsi maizi" (3:17b – 19a).

Tātad, starp brīdi, kad Dievs deva cilvēkam ideālu dāvanu – darbu – un šodienu ir ienācis grēks. Tieši tāpēc, līdzīgi visam citam pēc grēkā krišanas, darbs vairs nav šajā pasaulē savā ideālajā formā. Darbs tagad ir grūts un prasību pilns. Vai tāpēc tas vairs nav Dieva dāvana? Nebūt nē! Dieva pasaules kārtības uzturēšanas un cilvēku dzīves sakārtošanas un uzturēšanas pūliņi arvien ir Dieva dāvana, lai arī nāk caur sviedriem un asarām. Turklāt katram labam darbam ir arī sava svētība. Un tieši tāds ir kristīga cilvēka uzdevums – par spīti grēkam un paša nepilnībai strādāt Dievam tīkamus darbus un ar to pildīt Dieva pavēli. Ar šādu rīcību cilvēks novērtē patiesi milzīgo Dieva dāvanu – darbu – un slavē Dievu, darba dāvinātāju.

Tā kā cilvēks ir grēcīgs, tad reti sabiedrībā var saskarties ar patiesi augstvērtīgu un nesavtīgu darbu. Savukārt tas atkal ir uzdevums mums, kristiešiem, par to arvien lūgt un rūpēties, lai darba novērtējums un tā izpildīšana sniegtos pēc ideāla, kuru reiz Dievs deva un uz ko Viņš mūs aizvien aicina.