Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

2012. gada Mātes dienā dzejniece Ieva Dāboliņa publicēja rindas: "Es nogalināju savu bērnu atļautā veidā. Cita sieviete ar asu ķeksi sadalīja manu bērnu gabalos un izvilka ārā no dzemdes. Tagad esot jaunas "augļu" sagriešanas un izsūkšanas tehnoloģijas. Tas notiekot ātrāk un nesāpīgāk..." (ievietots arī dzejas krājumā "Lieta LR2").

Viņa Latvijā šobrīd ir vienīgā, kas pati reiz izvēlējusies abortu kā problēmas risinājumu un drosmīgi runā par to pirmajā personā, nostājoties neaizsargātas dzīvības pusē.

– Latvijā kopš neatkarības atgūšanas veikts aptuveni pusmiljons abortu, un ir tik daudzi, kas aizstāv sievietes tiesības "rīkoties ar savu ķermeni" pēc sirds patikas. Kādēļ jūs paužat pilnīgi pretēju nostāju? Un kas deva spēku par to runāt personīgi un publiski, nevairoties atzīt savu reiz izdarīto izvēli?
– Es gribu izdarīt visu, ko spēju, lai pēc iespējas vairāk sieviešu saprastu, kas patiesībā ir aborts. Lai pēc iespējas mazāk sieviešu izvēlētos nogalināt. Es izlēmu, ka runāšu, pareizāk sakot, rakstīšu pirmajā personā, jo tikai tā var izņemt no rokām argumentus abortu piekritējiem. Parasti tie skan: "Nu ko tad jūs saprotiet, jūs jau neesat bijuši tādā situācijā un tamlīdzīgi."

Es biju "tādā situācijā" – man bija tikai 19 gadi, jau divi mazi bērni, mums nebija, kur dzīvot, man nebija profesijas, iespēju strādāt un tā joprojām. Tomēr, tagad atskatoties, skaidri zinu, ka savu bērnu nogalināju tādēļ, ka negribēju grūtības. Un patiesībā nemīlēju savu vīru. Kāpēc citas nerunā par to, ka izdarījušas abortu? Tāpēc, ka kauns un ļoti sāp.

Aktīvākās abortu piekritējas, kas raksta internetā indīgus komentārus, bieži vien pašas ir nesen izdarījušas abortu un cenšas atrast sev attaisnojumu, ka viņām nebija citas izejas, ka viņas ar to sevi ir darījušas laimīgas. Ja viņas tādas būtu, tad nerakstītu neko. Sirdsapziņa runā un uzdod arvien sāpīgākus jautājumus.

Es gribu, lai pēc iespējas mazāk sievietes to izdara, lai bērnībā un jaunībā meitenes saprot un apzinās, kas tas ir. Ja cilvēks bez kādām īpašām dotībām atzīst vismaz sev, ka tas bija ļauni, tad ar to var pietikt. Bet man nepietika, man bija sajūta, ka no manis tiek prasīts kaut kas vairāk. Manu rakstu "Es nogalināju savu bērnu" nopublicēja "Latvijas Avīze", portāls "Ir" un arī ārzemju latviešu laikraksti. Un tad vienu mirkli domāju, ko teiks draugi, ģimene. Taču jau pēc pāris stundām viņi man zvanīja un rakstīja ar vislielāko atbalstu un atzinību. Arī mani trīs nu jau pieaugušie bērni mani pilnībā atbalstīja. Un tad man bija sajūta, ka man piedeva, mana Sofija man piedeva.

– Diemžēl sabiedrībā pieņemts uzskats, ka aborts ir vienīgais risinājums grūtībās nokļuvušai sievietei – bez darba, bez dzīvesvietas, bez vīra.
– Katrai sievietei vajag nodrošināt daudzpusēju informāciju, nevis mudināt uz abortu ar kārdinājumu, ka tas atrisinās visas problēmas un viņa būs laimīga. Aborts īstermiņā atrisina problēmas, taču būtībā tu novāc vienu cilvēku, kas tev apgrūtina dzīvi. Tikpat labi mēs varētu savus vecīšus vest uz mežu nomiršanai vai likvidēt invalīdus vai cilvēkus ar garīga rakstura slimībām. Ar viņiem taču ir tik grūti!

Kā mēs drīkstam lemt, kam ir tiesības dzīvot un kam nav?! Pēc personiskās pieredzes varu teikt, ka ilgtermiņā tas atstāj ļoti smagas sekas uz sievietes dzīvi.

– Jūs esat daudz par to domājusi un sapratusi, ka tas nav risinājums, bet gan nodarījums, ko nekad nespēsiet aizmirst. Vai jums ir redzējums, ko darīt tām sievietēm un jaunām meitenēm, kas gatavojas izvēlēties abortu?
– Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sievietes izvēlas abortu, ir arguments "tādi apstākļi". Taču es gribu to atspēkot. Ir situācijas, kad cilvēks neredz izeju – nav dzīvesvietas, darba, nav tuvinieku atbalsta, bet pat Latvijā ir organizācijas, kas atbalsta jaunās māmiņas.

Nerunājot nemaz par to, ka katrs bērns nāk ar savu laimi, un daudzas ģimenes var apliecināt, ka tieši bērna pieteikšanās pasaulē ir motivējusi jaunu iespēju meklēšanai un dzīves apstākļu uzlabošanai. Ja ģimenē valda mīlestība, tad atradīsies vieta vēl vienam šīs mīlestības auglim. Tomēr tā ir arī valsts atbildība, ja proporcionāli daudz sieviešu izvēlas abortu.

Latvijā ir neskaitāmas ģimenes, kas stāv rindā uz jaundzimušiem bērniem, lai adoptētu tos, bet katru dienu tiek izdarīti vairāki desmiti abortu. Man ļoti sāp par to, ka viss tiek vienpusīgi pasniegts. Tiek teikts, ka aborts atrisinās problēmas. Bet tas nāk atpakaļ vēlāk – ar problēmām ģimenē, ar veselības problēmām, un, ja abortu izdara jauna meitene pirmajā grūtniecībā, ap 40 % gadījumu viņa kļūst neauglīga. Vēlāk viņa atradīs vislabāko puisi pasaulē, vislabāko finansiālo nodrošinājumu, bet viss būs ar baltiem diegiem šūts, jo izrādīsies, ka pie vissvarīgākā savā dzīvē nevarēs tikt. Tas ir kā iespļaut Dievam acīs.

Lielāko daļu no pirmās grūtniecības abortiem izdara jaunas meitenes, kuras var dzemdēt veselus, talantīgus, skaistus mazuļus. Kāpēc tos nelaist pasaulē, kad mums Latvijā trūkst bērnu? Ir programmas ar milzīgu finansējumu neauglības ārstēšanai. Vairāki tūkstoši tiek tērēti, lai dabūtu vienu bērnu. Bet cik bērnus nogalina katru dienu? Visticamāk, ka starp tām, kuras ārstē, ir arī sievietes, kas izdarījušas abortu. Es uzskatu, ka viņām nedrīkstētu dot šo finansējumu, ka tas ekskluzīvi pienākas sievietēm un ģimenēm, kas nav nogalinājušas savus pirmos bērnus.

– Ko, jūsuprāt, valsts varētu darīt, lai Latvijā veiktu mazāk abortu?
– Es uzskatu – ja ieviestu programmu, kas paredz koordinatoru starp šo jauno meiteni, kurai bērna nākšana pasaulē būtu neatrisināma problēma, un vecākiem, kas vēlas adoptēt jaundzimušo, valstij tas būtu daudz lētāk, nekā programma neauglības ārstēšanai.

Mums vajadzētu dot iespēju tai jaunajai meitenei, kas vēl mācās vidusskolā vai studē, iznēsāt bērnu. Un sniegt vispirms jau vispusīgu informāciju, arī par to, kādas sekas atstāj aborts gan uz dvēseli, gan veselību. Ļaut saprast, ko viņas dara. Pārdomu laikam jābūt ilgākam. Fiziskas grūtības reāli ir piecus mēnešus. Pieci mēneši nav tik daudz, lai nevarētu atrisināt gan mācību problēmas, gan visu citu.

– Atdot savu bērnu citiem, atteikties no sava bērna – uz to sabiedrība skatās vēl nosodošāk nekā uz abortu.
– Šobrīd tiešām ir izveidojusies savāda situācija, kad uz sievietēm, kas no saviem jaundzimušajiem atsakās dzemdību namos vai glābējsilītēs, sabiedrība skatās nosodoši, taču sievietēm, kas izdara abortu, nepievērš ne mazāko uzmanību, jo tas taču ir atļauts.

Sieviete, pat ja viņa pamet bērniņu, ir izdarījusi milzīgu labumu sabiedrībai. Rietumu pasaulē cilvēki ir atbildīgāki, viņi saprot, ko dara, un palīdz jaunajām māmiņām, kas palikušas bez tuvinieku atbalsta morāli, fiziski, materiāli. Priecāties vajag par to, ka jauna meitene laiž pasaulē bērniņu, viņa izdara labu darbu. Un dod Dievs, lai viņa turpina atkal savas mācības, atrod sev īsto puisi, apprecas un laiž pasaulē vēl bērnus. Ir jādomā, kā nonākt līdz tam, lai abortu nav. Lai cilvēki saprot, ko viņi dara. Sabiedrībai ir jāizaug un aborts jāaizliedz, jo tā ir slepkavība. Es ticu, ka līdz tam nonāks.

– Vai iespējams, ka mūsdienu vieglprātīgā attieksme pret dzīvību vēl sakņojas padomju laiku tradīcijās, kad svarīgāks par visu bija komunisms?
– Padomju laikos bija tik naidīga attieksme pret ģimeni, pret grūtnieci, ka tas ir aizgājis inercē. Toreiz viss bija tik barbariski. Kā tolaik izturējās pret grūtniecēm un dzemdētājām! Protams, ne jau viss bija slikti, bet daudzas vecākās paaudzes ginekoloģes tā arī turpina vēl šodien, viņām nepastāv tāds termins kā dvēsele.

Man pazīstamai četru bērnu mātei pēc ginekologa vizītes, kurā viņai konstatēja trešo grūtniecību, pirmie dakteres vārdi bija: "Nu tad ko – taisīsim abortu?" Viņa no šoka vēl ilgi nespēja attapties, jo trešais un ceturtais bērniņš tajā ģimenē bija ilgi lolots un gaidīts.

Mūsu sabiedrībā vispār bērns nav vērtība. Mūsu valstij būs nākotne, ja kapiņu kopšanas un apstādīšanas vietā cilvēki leposies ar bērnu mīlēšanu.

– Jūs aktīvi piedalījās arī kampaņā "Par dzīvību", kas, izvērtējot statistiku, izglāba gandrīz tūkstoti dzīvību.
– Jā, es rakstīju mūsu mājaslapai tekstus. To toreiz paveica maza saujiņa cilvēku praktiski bez finansējuma, un, tikai apzinoties un paceļot abortus kā sabiedrības problēmu, bija tik labs rezultāts. Tad kāds rezultāts būtu, ja valsts uzņemtos grūtnieču aprūpi un starpnieka lomu adopcijai!?

Man šķiet, ka rezultāts būtu desmitkārtīgs. Jaunās meitenes ir daudz vairāk garīgi attīstītas nekā mana paaudze, vairāk redzējušas, lasījušos, un, ja viņām kaut nedaudz būtu šis atbalsts, mēs paglābtu meiteņu veselības un bērnu dzīvības. Mēs paglābtu nākotnes ģimenes, jo viņām taču ir jāprecas un jāveido laimīgas ģimenes. Es gribētu aicināt kaut ko tādu veidot valstī.

Un mums vajag mainīt savu attieksmi. Lūdzu – nenosodīsim nevienu, kas atdod savu bērniņu adopcijai! Mīlēsim gan tās nelaimīgās mātes, gan mīlēsim un priecāsimies par bērniem! Mēs esam tik drausmīgi postīta zeme un tauta, ka mums nav ieliktas pareizās vērtības. Tas, ko es varu sataustīt, tas ir, bet tas, ko nevaru, – nav, un valsts atbalsta to, ka jaunas sievietes sagrauj savu dzīvi. Taču varu apliecināt, ka uz mūža sliekšņa tās sievietes vēl domās par nodarīto.

Šķiet jau – nu cik par to var runāt! Bet, ja paskatāmies realitātei acīs, mēs tikai sākam par to runāt. Un, ja es ar savu stāstījumu būšu izglābusi kaut vienu bērnu no bojāejas (par ko gan es nekad neuzzināšu), es ticu, ka tas tiks ierakstīts kaut kur mākoņos. Es ticu, ka Latvijā ir daudz stipru un drosmīgu sieviešu, kas to spēj.

Iepriekš:
Mācītājs: "Viendzimuma laulību pandēmija ir spridzeklis ar laika degli"
Andra Manfelde: "Iespējami ir tikai divi mierinājuma avoti – Dievs vai grēks"