Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Lielākas, mazākas, brūnākas vai baltākas – tomēr vistu. Lieldienas nav iedomājamas bez krāsainām un košām olām, bet, lai tiktu pie oliņām, vispirms vajag putnu.

Inese Sauliete no Ādažiem savam priekam audzē šķirnes vistas. Viņa stāsta, ka trīs mēnešus gadā vistiņas atpūšas un olas nedēj, tomēr pirms Lieldienām vistām nekādas atpūtas nav – tās čakli strādā, lai saimniekiem būtu, ko krāsot.

"Vai pašu olas ir izturīgākas olu kaujās, gan nemācēšu teikt, bet garša noteikti ir labāka un dzeltenums dzeltenāks," saka I. Sauliete.

Šobrīd saimniecībā ir piecpadsmit putnu, bet pavisam drīz to skaits palielināsies, jo nu jau izšķīlušies pirmie cālēni, kas piebiedrosies putnu pulkam. Kamēr ārā vēl nav pietiekami silts, mazie cāļi dzīvo istabā zem lampas.

Ineses vistām vārdi gan nav doti, tomēr tās savu saimnieci pazīst. "Vistu var pieradināt pie sevis. Ja no cāļa vecuma ņem putnu rokās, tas arī vēlāk aplokā nāk klāt un to var pat apmīļot," par saviem putniem saka Inese. Šajā saimniecībā putnus audzē tikai priekam un olām, ne ēšanai. Arī gaiļiem ir savi pienākumi – sargāt vistas. Briesmu gadījumā gaiļi sāk bļaut, lai vistas slēpjas.

Inese vistas audzē jau sen, taču tagad ir iegādātas šķirnes vistiņas un gailīši, kas ne tikai dod olas, bet arī skaisti izskatās.

Lieldienu olas Ineses ģimene krāso ar sīpolu mizām, bet, lai iegūtu violetas oliņas, – ar melleņu ievārījumu. "Šogad izmēģināšanai nopirku arī krāsainas plēvītes, bet bērniem ļaujam krāsot ar flomāsteriem. Lieldienās parasti braucam uz dažādiem pasākumiem, kur var izšūpoties, bet, kamēr bērni maziņi, šūposimies tepat mājās," saka Inese.