Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Zaļā Ceturtdiena kristīgajai pasaulei ir dāvājusi Svēto Vakarēdienu, šajā dienā cilvēki aktīvāk nekā citkārt iet pie Dievgalda, bet par zaļu to dēvē tāpēc, ka tā ir cerību krāsa.

Lielā Piektdiena ir diena, kad Jēzus, draugu nodots, tautas nozākāts, netaisni notiesāts ar ērkšķu vainagu galvā tiek piesists pie krusta. Viņam ir jāiet Golgātas ceļš, jānes pašam savs krusts uz pleciem.

Lielajai Piektdienai piederas violetā kā ciešanu krāsa. Ir pagājuši gandrīz 2000 gadu, kopš Jēzus mira un augšāmcēlās, bet šo notikumu pieminam aizvien. Kāpēc? Protams, tas ir kristietības pamats, taču vai cilvēks ir mainījies, vai, liekot roku uz sirds, ikviens no mums var pateikt, ka nebūtu nodevis savu draugu, skolotāju vai vienkārši līdzcilvēku šai kaunpilnajai nāvei, ja zinātu, ka tādām pašām mokām un ciešanām var pakļaut arī sevi un savus tuvākos? Diez vai! Vispirms ir jāpaskatās apkārt un tad – ko tie citi, to es ar'. Ja visa tauta būtu cēlusies un protestējusi, Jēzus būtu glābts. Bet necēlās neviens.

Visklusākā no Klusās nedēļas dienām ir Klusā Sestdiena, tad neskan zvani, tad klusē ērģeles, baznīcās dominē melnā krāsa un beidzot pirms pusnakts baznīcēni tumsā sagaida Lieldienu svētdienu. Šajā dienā Jēzus gulēja kapā, kam priekšā aizvelts liels akmens, bet viņa draugi bailēs bija aizbēguši.

Lieldienu Svētdiena nāk ar prieka vēsti – Tas Kungs ir augšāmcēlies! Akmens ir vēlies un Jēzus Kristus uzrunā ļaudis visā savā godībā. Tā ir piedošanas un izpirkuma diena. Ar savu nāvi Viņš ir izpircis mūs visus, tikai – vai pat visi kopā esam Viņa nāves vērti?

Salaspils Evaņģēliski – luteriskās draudzes mācītāja Jāņa Cepurīša Lieldienu uzruna: „Lai arī ko mēs domātu par šo pasauli, paši par sevi, un Dievu, Lieldienu svētku kontekstā, mums būtu jājautā, nevis kā augšāmcelšanās notika, redzēja to kāds vai nē, bet mums būtu jājautā, ko Dievs mums ar to gribēja pateikt. Ko tukšais kaps nozīmē pie manas dzīves! Kā viena no atbildēm varētu būt, Lieldienas nozīmē sastapšanos ar Kristu, lai atkal redzēt Viņu dzīvu. Varētu jautāt, nu kāpēc gan tas būtu man tik svarīgi vai izšķiroši? Atbilde būtu pavisam vienkārša: Dievs neļauj nāvei paturēt pēdējo vārdu. Tas nozīmē, ka mana dzīve nu ir ieguvusi pavisam jaunu jēgu. Es varu dzīvot dzīvi nevis pretī nāvei, bet dzīvi pretī dzīvībai.

Šī pasaule saka – netici lietām ko nevari aptvert, nekas nav īsts, par ko tu neesi pilnīgi drošs. Šādi domāja arī paši tuvākie Kristus mācekļi, Lūkas evaņģēlija 24 nodaļā  mēs lasām "Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris cēlās un aizskrēja pie kapa. Tur viņš noliecies paskatījās iekšā un redzēja noliktus tik autus vien un aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija noticis."

Mums būtu uz savu dzīvi jāparaugās mazliet savādāk, ārpus visa pieņemtā un noteiktā. Dieva klātbūtne šajā pasaulē nav kāda formula vai vienādojums, tā ir mūsu dzīve, kurā Viņš pats iet kopā ar mums. Lieldienas mums parāda, cik gan tuvu Dievs vispār cilvēkam var pienākt. Ar augšāmcelšanos mūsu loģika un prāts ir  izbiedēti, bet sirds gavilē, jo tagad, cilvēka jēga šajā pasaulē un atskaites punkts nav nāve, uz kuru mēs visi ejam, bet tā ir augšāmcelšanās dzīvība. Nāve vairs nav tā pati nāve - kopš akmens ir novelts, tā ir uzvarēta nāve.

Ko mēs darītu ja augšāmcelšanās rītā būtu pie Kristus kapa? Kā mainītos mūsu dzīve ja mēs dzirdētu vārdus, Viņa šeit nav, Viņš ir augšāmcēlies.

Mācekļi tam neticēja, un no Lieldienu notikuma redzam, ka neviens tā īsti līdz galam nemaz negaidīja, ka Kristus augšāmcelsies. Kāpēc? Jo tāpat kā viņi, tā arī mēs dzīvojam, kā fiziskās tā garīgās robežās, domājot, kas ir iespējams un kas nav. Šoreiz izrādījās citādi, tukšais kaps it ticības, nevis prāta loģikas un pasaules jautājums.

Tāpēc tuvosimies Lieldienām pa ticības ceļu, kurā pats augšāmceltais Kristus mūs sagaida un uzrunā ar Vārdiem: "Miers ar jums!".