Arī Pierīgā netrūkst azartspēļu izklaides vietu, un, kaut arī ne visiem tās patīk un aizspriedumi pret tām kļūst aizvien kategoriskāki, tās turpina darboties un pilda ne tikai savu "misiju" izklaidēt, bet arī krist atkarībā. Spēļu zāles darbojas sešos no septiņpadsmit Pierīgas novadiem.
Biedrības "Latvijas Spēļu biznesa asociācija" padomnieks Arnis Marcinkēvičs atzīst, ka azartspēles var izraisīt atkarību: "Azartspēles ir jāuztver kā izklaide un atpūta. Ja ar to nodarbojas pārmērīgi, azartspēles rada problēmas, kā jebkura lieta, ko dara pārmērīgi. Ar to ir jārēķinās. Mēs saprotam, ka tā ir problēma, un nevaram iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka tā nav.
Azartspēles Latvijā ienāca 90. gadu sākumā, un sabiedrība tam nebija sagatavota. Eiropā un Amerikā šādas spēles vienmēr ir bijušas, un cilvēki zina, ko tās nozīmē un kādas var būt sekas. Mēs strādājam arī ar skolēniem un jauniešiem. Atbalstām biedrību "Esi brīvs!". Psihologi braukā pa skolām, lasa lekcijas par atkarībām, ne tikai par azartspēlēm. Atkarības problēma būs vienmēr, un jāmēģina to mazināt."
Pietiek ar vienu reizi
Sidgundiete Māra zina, ko nozīmē būt atkarīgam no azartspēlēm, un nenovēl to nevienam. Šobrīd viņa jau astoņus mēnešus nav apmeklējusi spēļu zāli, bet vēl arvien atceras, cik viegli ir kļūt atkarīgam. "Pirmoreiz spēlēju kādu gadu, tad atradu ceļu, kā bēgt, – aizlaidos uz Angliju. Pēc tam atgriezos Latvijā un sāku strādāt par taksometra vadītāju. Un jau pirmajā mēnesī aizgāju līdzi kolēģei uz spēļu zāli iedzert kafiju par brīvu. Protams, nenoturējos un "iemetu" piecus latus – vinnēju trīsdesmit piecus. Ar to pilnīgi pietika – biju atkarīga jau no pirmās reizes. Kolēģe aizgāja, bet es paliku spēlēt. Nospēlēju gan vinnēto naudu, gan savējo. Tā sākās elle ar cerību, ka reiz atspēlēšu. Bet cipari tikai auga un auga ar katru gadu lielāki. Tā mocījos kādus piecus gadus," stāsta Māra.
Saka, ka visas atkarības sākas galvā, ķermenis var atveseļoties, atkopties, bet vajadzības saglabājas domāšanā. Lai tiktu vaļā no atkarības, Māra mēģinājusi daudz ko, bet atturēties no spēļu zāles apmeklēšanas viņai palīdzēja ticība Dievam. "Grūti pateikt, kur var palīdzēt tikt vaļā no šādas atkarības, jo spēlmaņi ir dažādi. Rehabilitācijas iestādēs tas var būt garš process, lai izārstētos. Šo atkarību nevar nemaz tik viegli izārstēt. Man palīdzēja Dievs – viņš deva spēku netuvoties tai ellei. Bet, ja cilvēks nav ticīgs, arī tas nedarbosies. Es lūdzu Dievu piecarpus gadu, lai atbrīvo mani no šīs atkarības. Un nekā. Bet, kad noliku visu savu dzīvi pie Dieva kājām, viss mainījās. Pats cilvēks neko nespēj," uzskata Māra.
Kontrolētā atkarība
Biedrības "Latvijas Spēļu biznesa asociācija" Ētikas kodeksā teikts: "Kazino un spēļu zālēs tiek izvietoti informatīvi materiāli, kas brīdina par iespējamu atkarības izveidošanos. Materiālos pieejama skaidrojoša informācija par to, kā izpaužas atkarība, testi atkarības noteikšanai, kā arī to medicīnisko iestāžu, kurās ir iespējams vērsties pēc palīdzības, telefona numuri un adreses."
"Kā nu kurš uzņēmums to organizē, bet informācija ir visos, arī par to, kur var vērsties pēc palīdzības. Arī cilvēks pats var sev palīdzēt – vērsties Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā ar rakstisku iesniegumu, kurā lūdz nelaist viņu spēļu zālēs. Inspekcija šo iesniegumu nogādā uzņēmumiem, savukārt uzņēmumi izplata šo iesniegumu savos tīklos," skaidro A. Marcinkēvičs. "Tāda sistēma ir, un tā darbojas. Darbinieki ir apmācīti, kā rīkoties šādās situācijās. Viņi arī redz, kurš cilvēks ir aizsēdējies un pārāk ilgi spēlē. Viņi iesaka pārtraukt spēli, ieturēt pauzi."
"Spēļu zālēs pie kasierēm ir informācija par atkarību. Viņām ir arī mape, kurā ir anketas ar fotogrāfijām par personām, kuras nevajag ielaist spēļu zālēs," apstiprina Māra.
Sabiedrības līdzdalība
Iemesli, kāpēc dažās pašvaldībās spēļu zāles ir, bet dažās nav, var būt dažādi. Azartspēļu attīstītājiem, iespējams, mazās pašvaldības nešķiet īpaši vilinošas nelielā iedzīvotāju skaita, darbavietu vai piemērotu telpu trūkuma dēļ. Taču, ja uzņēmēji tomēr ir noskatījuši novadu, kur bizness varētu darboties, iedzīvotāji paši var ietekmēt šo procesu.
Tā 2008. gadā viens no vadošajiem azartspēļu uzņēmumiem spēļu zāli vēlējās atvērt Carnikavas centrā. Tika rīkota sabiedriskā apspriešana, un iedzīvotāji noraidīja spēļu zāles atvēršanu. Lai arī uzņēmēju pārstāvis solījās vērsties tiesā, dome ņēma vērā iedzīvotāju nostāju, un vēl šodien Carnikavā spēļu zāles nav.
"Likums skaidri nosaka, kā jārīkojas vienai un otrai pusei – kas jādara pašvaldībai, kas uzņēmējiem. Skaidrs, ka pašvaldības deputātiem jāņem vērā iedzīvotāju viedoklis. Reizēm tas ir negatīvs, reizēm neitrāls, par pozitīvu, visticamāk, nevaram runāt. Tas ir atkarīgs arī no pašvaldības nostājas," stāsta A. Marcinkēvičs.
"Nav jau tā, ka vienā pašvaldībā vērtos vaļā viena spēļu zāle pēc otras, radot kaut kādu kaitējumu. Tas ir tāds pats bizness kā visi citi. Izklaides forma, kuru izmanto daļa cilvēku. Būsim reāli – tie arī ir kaut kādi nodokļi, kas nonāk pašvaldības budžetā. Bieži vien spēļu zāles un to tuvējā apkārtne ir visdrošākās vietas, jo ar likumu noteikts, ka jābūt videonovērošanai gan iekšpusē, gan ārpusē. Teritorija visu laiku ir apgaismota. Ir pašvaldības, ar kurām ir ļoti laba sadarbība, ir tādas, ar kurām sadarbība nav tik laba."
Atkarība ne tikai zālē
Lai kļūtu atkarīgs no azartspēlēm, nav vajadzīga pat spēļu zāle, pietiek ar datoru un interneta pieslēgumu, norāda A. Marcinkēvičs: "Pieņemsim, ka neļaus kādā novadā atvērt spēļu zāli, bet tie, kuri vēlēsies spēlēt, tik un tā to darīs mājās, internetā. Savukārt to, kas notiek tur, pašlaik ir grūti izkontrolēt un saprast, jo likumdošanā tas nav paredzēts. Bet mēs pie tā strādājam, lai panāktu, ka valsts kontrolē šādas spēles.
Esam runājuši ar psihologiem, psihoterapeitiem par to, ka spēļu zālē notiekošo var kontrolēt, jo tie cilvēki ir acu priekšā sociālajiem darbiniekiem, bet tos, kuri spēlē internetā, neviens nezina. Un, izrādās, problēma tik liela, ka ir jau par vēlu. Vienmēr ir jāizvērtē un jāsaprot, kas ir lielāka problēma."
Kur spēļu zāle, tur lombards: vai sakritība?
Interesanti, ka novados, kur darbojas spēļu zāle, ir arī lombards. Un, jo vairāk spēļu zāļu, jo vairāk lombardu, kā tas vērojams, piemēram, Salaspilī un Siguldā.
Lai gan "Lombards24.lv" (SIA "ExpressCredit") filiāles atvērtas netālu no spēļu zālēm Ādažos, Ķekavā, Olainē, Siguldā un Salaspilī, "Lombards24" komercdirektors Didzis Ādmīdiņš kategoriski noliedz, ka lombardiem būtu kāda saistība ar spēļu zālēm: "Spēļu zāles nav un nekad arī nav bijis faktors, kas ietekmē lombardu teritoriālo izvietojumu. Lombarda kredītu un patēriņa kredītu, kas ir galvenie mūsu pakalpojumi, ikdienā izmanto daudzi Latvijas iedzīvotāji, galvenokārt, lai saņemtu ātru un izdevīgu īstermiņa naudas aizdevumu."
""Lombards24.lv" ir vairāk nekā 200 tūkstoši reģistrētu klientu, un kopumā nozares pakalpojumus varētu būt izmantojuši vairāk 500 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tieši klientu atrašanās vieta mums ir noteicošais faktors vietas izvēlē, jo klienti šo pakalpojumu vēlas saņemt tuvu dzīvesvietai vai darbavietai," apgalvo D. Ādmīdiņš.
Tomēr Mārai ir savs redzējums par lombardu izvietojumu: "Lombardi, protams, ir un būs pie spēļu zālēm, lai cilvēks ātrāk tiktu pie naudas, kuru gatavs uzreiz arī nospēlēt."
Izvēlies, ko vēlies
Kādam atkarība rodas ilgākā laika posmā, kādam pietiek ar vienu riezi. Cits spēļu zāli uzskatīs par atpūtas un izklaides vietu vienam vakaram, citam tas var pārvērsties par murgu daudzu gadu garumā.
"Ikvienam iesaku nekļūt par spēlmani pat uz vienu dienu. Viss ir atkarīgs no rakstura. Kāds var saslimt uzreiz, ja veicas jau pirmajā reizē. Kādam tas var notikt lēnām, nemanot. Bet principā jau ar pirmo reizi tu kļūsti atkarīgs. Sākumā tie ir mazi cipari, kurus tik ļoti nejūt. Bet, kad sāc jau aizņemties tos pašus ātros kredītus, vajag nopietnu palīdzību. Visās spēļu zālēs ir pieejams alkohols, un arī tas veicina atkarību, jo iedzēris cilvēks ir bezatbildīgāks un nekontrolē sevi. Lūdziet Dievu par saviem mīļajiem, lai tie nenonāktu kādā atkarībā!" novēl un aicina Māra no Sidgundas.