Diplomāta Einara Semaņa dzīvesbiedre Tatjana ir filozofijas zinātņu doktore un sākusi gleznot, lai, kā pati saka, izdzīvotu kā personība. Dainis Gudovskis ir pasniedzējs Mākslas akadēmijā un stikla mākslinieks.
Izstādē abu mākslinieku darbi liek aizdomāties par cilvēka izvēli un atbildību. Taču Tatjanu un Daini vieno ne tikai māksla, bet arī ļoti tuvas attiecības ar Siguldu. Šoreiz saruna ar Tatjanu.
‒ Kādu tu atceries Siguldu, kad to ieraudzīji pirmo reizi?
‒ Tā bija diezgan vēsa 1984. gada rudens diena. Pirmais, kas mani pārsteidza pēc Maskavas kņadas, bija klusums. Vispār man šķita, ka esmu nokļuvusi uz teātra skatuves ar skaistām dekorācijām, jo viss izskatījās tik akurāts: skaisti tek Gauja, kokiem ir dzeltenas lapas. Bija sajūta, it kā es būtu iegājusi gleznā vai atrodos starp teātra dekorācijām. Man pat kādu brīdi šķita, ka tas viss ir speciāli sagatavots man, lai es tā skaisti varētu uznākt uz skatuves. Atbraucu taču iepazīties ar vīra vecākiem. Un tad kļuva tā siltāk ap sirdi, jo krāsas jau vienmēr izstaro siltumu. Bet Siguldā un tās cilvēkos, kā man šķita, mājoja tāds ziemeļniecisks miers.
Es šeit ierados, neprotot latviešu valodu. Bet man ir tāds princips, ka, ja tu esi ienācējs kādā zemē, tev noteikti jāmācās runāt tās zemes valodā. Tad arī pašam dzīvot ir interesantāk. Vēlāk tā bija Ķīnā. Turklāt Latvijā, kur visi pret mani izturējās tik labi, es biju gatava atbildēt ar to pašu. Man pavisam negribējās, lai mana vīra Einara draugiem manis dēļ būtu jārunā krievu valodā. Un vēl man šķita, ka, ja jau es reiz esmu šeit, Latvijā, man tā jāpieņem visa, kāda tā ir, nevis pa daļām, un valoda ir svarīga tā cilvēka, kuru tu mīli, daļa.
Visas valodas, protams, iemācīties nevar, tādēļ labi, ka ir starptautiskās valodas, bet šoreiz ar latviešu valodu man bija īpašas, personiskas attiecības. Gatavojoties pilsonības eksāmenam, es tik daudz jauna uzzināju par šo zemi un man radās tik daudz jautājumu, uz kuriem skolotāji ne vienmēr varēja atbildēt. Sapratu, ka savulaik latviešiem daļa atmiņu ir atņemtas.
Ja atgriežamies pie Siguldas, šeit man ir bijušas divas izstādes ‒ 2004. gadā "Baltajā flīģelī" un 2009. gadā kultūras un mākslas telpā "Siguldas tornis". Sigulda noteikti ir mūsu ģimenes sapņu vieta. Mans vīrs Einars sevi vienmēr ir uzskatījis par siguldieti. Tad, kad mēs apprecējāmies, un tas bija tajos laikos, kad visi cilvēki bija kaut kur pierakstīti, arī mana pirmā dzīvesvieta ar pierakstu Latvijā bija Siguldā.
‒ Kāpēc cilvēki, kas dara citus darbus, pēkšņi sāk gleznot?
‒ Skolā zīmēšana nebija mans mīļākais priekšmets, jo stundās visu laiku kaut kas bija jāpārzīmē. Ja skolotāja būtu teikusi: zīmējiet, ko gribat vai kas patīk, iespējams, būtu bijis citādi. Bet te ir cita problēma. Es vienmēr esmu bijusi teicamniece, tāpēc ilgi nezināju, ko dzīvē gribu darīt. Vienīgais, ko es sapratu, ka man reizēm patīk apstāties un padomāt. Sākumā es pabeidzu Vēstures fakultāti, iestājos aspirantūrā, bet tad pievērsos filozofijai un tagad esmu filozofijas doktore ar specializāciju antīkās filozofijas vēsturē. Taču man bija tāds kā amerikāņu sapnis, proti, es sevi redzēju pie molberta, turklāt man jau iepriekš kāds bija jautājis, vai es negleznoju. Un tad pienāca diena, ka man tas vienkārši bija vajadzīgs, lai es izdzīvotu kā personība. Tas bija 1995. gadā, kad mēs dzīvojām ASV.
Pēc dažiem gadiem, kad Einars bija vēstnieks Ķīnā, uz Pekinu ar izstādi atbrauca latviešu tekstilmākslinieki. Ķīnieši viņiem piešķīra telpu, kur izstādīt savus darbus. Turpat blakus bija otra telpa, kas bija domāta kādas citas valsts māksliniekiem. Taču viņi no savas iespējas atteicās. Tad Einars man teica: "Zini, zvanīja no Kultūras ministrijas un teica, ka viņi sūta savus pārstāvjus, lai atlasītu tavas gleznas izstādei." Tā arī notika. Atnāca trīs vai četri cilvēki un paņēma vairākas manas gleznas.
Todien paskatīties, kas notiek, atnāca arī Egils Rozenbergs un Gundega Cēbere, kuri uz Pekinu bija atveduši gobelēnu izstādi. Man šķita, ka es no kauna nomiršu, ja viņi teiks, ka tas, ko es daru, nav nekā vērts. Bet viņi abi paskatījās un teica, ka tā tas varētu būt vai kaut ko tamlīdzīgu. Un patiesībā tas bija nopietns vērtējums, tas mani mudināja būt atbildīgai par to, ko es daru, jo šādi pirmo reizi ar savām gleznām pārstāvēju Latviju. Viņi mani novērtēja kā gleznotāju. Protams, iespēja gleznot pašai sev jau vienmēr ir, bet vai vienmēr to vajag rādīt publiski?
Pēc tam jau katru gadu izstāde sekoja izstādei. Kad mēs pārcēlāmies uz Somiju, kāds ar interneta starpniecību bija uzzinājis par manām gleznām izstādēs Ķīnā. Pirmā vieta Somijā, kura mani uzaicināja izstādīties, bija Pori. Tad Dainis Gudovskis, Kārlis Siliņš un Aija Zariņa rekomendēja manu kandidatūru Mākslinieku savienībai. Tā bija nopietna izvēle, kurai es piekritu, jo ne tikai Ķīnā, bet arī citās valstīs, kurās mans vīrs bija vēstnieks, ja tu ej pie kultūras cilvēkiem, ir svarīgi piederēt kādai radošajai savienībai. Tā es arī sacīju, kad mani 2009. gadā uzņēma Mākslinieku savienībā, ka piederība savienībai ir svarīga diplomātiskajā darbā, ar kuru es esmu saistīta caur savu vīru.
‒ Kāpēc tavās gleznās ir tik daudz sarkanās krāsas?
‒ Es pati esmu dzimusi uguns zīmē. Sarkanā krāsa simbolizē uguni un, tāpat kā liesmas, visgrūtāk pakļaujas. Sarkanā krāsa vislēnāk žūst. Protams, ne jau vienmēr gleznās izmantoju tīru sarkano toni. Krāsai ir daudz un dažādas nianses. Bet galvenokārt man sarkanais saistās ar mīlestību jeb stāvokli, kad tu nevari būt tāda kā pusdzīva zivs. Un šajā ziņā nekādu pustoņu nav, jo mīlestībai atdod vai nu sevi visu, vai neko.
Tur ir arī līdzība ar diplomāta dzīvi, jo svešumā arī savu valsti nevar pārstāvēt tikai tā starp citu. Kā jau sacīju, te ar pustoņiem iztikt nevar.
Dainis Gudovskis: Tatjana ir dabas dots talants
"Ar rakstīto vārdu ir tā, ka jāsaprot, ko esi izlasījis, bet māksla un mūzika nav tik daudz jāsaprot, cik jāuztver un jāpārdzīvo. Un, ja tas dod kādu impulsu tālākai
dzīvošanai, tad viss ir kārtībā. Ar Einaru mēs esam kopā jau no bērnudārza laikiem, bet tad mūsu lokā ienāca Tatjana. Viņa ir domātāja, tāpēc es ne uz kādu garīgā tēva lomu nevaru pretendēt.
Kad viņa sāka gleznot, man patika tas, ka viņa savā ziņā ir dabas bērns. Daudzi cilvēki ir izgājuši mākslas skolas, apguvuši visādas tehnikas, bet vēlāk viņu darbos nekā īpaša nav. Man nepatīk vārds "autodidakts". Viņas gleznās nav nekā samocīta, jo Tatjanai nekad nav bijis jācīnās ar iemācītām dogmām un rāmjiem. Es sāku no sajūtām, viņa kā filozofe visu sāk no idejas, un man bija interesanti redzēt, ko Tatjana dara. Ja kaut ko labu esmu izdarījis, tad tas ir tikai tik daudz kā iedrošinājis viņu gleznot vairāk un palīdzējis iekārtot izstādes. Pats šajā ziņā daudz esmu mācījies no izcilā izstāžu scenogrāfa Pētera Martinsona, kurš gleznu izvietošanu salīdzināja ar
elpošanas sistēmas izveidošanu. Tas ir man pienesums mūsu kopīgajiem projektiem. Ar prieku redzēju, kā vienā no izstādēm Somijā jau atklāšanas dienā tika pārdotas 17 viņas gleznas.
Un vēl es varu piebilst, ka Tatjana kā kultūras cilvēks iekļāvusies mūsu mākslas apritē un nemitīgi aug savā varēšanā. Bet to nevar attēlot matemātiski, jo māksla, kurā izpaužas pasaules filozofija, kā jau teicu, ir jāizjūt."