Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Ja traucē – pieliecies, pacel, noliec citur, bet nesper – ne akmentiņam, ne čiekuram, ne pār ceļu pārkritušam koka stumbram. Pavelc nost, pārkāp pāri vai apej apkārt, bet nespārdies!" – šī ir viena no Ēvalda Valtera dzīves gudrībām, ko varam uzzināt viņa 120. gadadienai veltītajā izstādē, ko vakar atklāja Salaspils novada bibliotēkā.

Izstādes ekspozīcijas autore, lasītavas bibliotekāre Ilze Gruziņa stāsta: "Šī ir literatūras izstāde, kurā esmu savākusi un apkopojusi grāmatas, rakstus un publikācijas presē par Ēvaldu Valteru. Visi viņu zina kā izcilu teātra un kino aktieri, bet 100 gadu garajā mūžā Ēvalds Valters ir paveicis arī ļoti daudz citu svarīgu lietu. Izstādē izvietoju gan tos materiālus, kas ir lasītavā un bibliotēkā, gan tos, ko glabājam krātuvē un kas cilvēkiem ikdienā nav pieejami."

Lasītavas bibliotekāre atklāj, ka, izstādi veidojot, arī pati piedzīvojusi atklājumus: "Man bija pārsteigums, ka Ēvalds Valters bijis arī tulkotājs, un mūsu bibliotēkā ir Žana Batista Moljēra grāmata "Komēdijas", kuras divus darbus – "Dons Žuans" un "Mizantrops" – mums ir iespēja lasīt latviski, patiecoties Ēvaldam Valteram."

Visu mūžu Ēvalds Valters ir aktīvi iesaistījies arī valstiski svarīgos notikumos. Jaunībā viņš bija viens no leģendārajiem latviešu strēlniekiem. "Pēc II pasaules kara – četrdesmito gadu beigās – viņš sarakstīja poēmu "Rusiāde" – filozofiskas pārdomas par Latvijas okupāciju. Šo darbu, kas parakstīts ar segvārdu, izdevās nogādāt pāri padomju valsts robežai, un 1956. gadā to publicēja latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā," stāsta bibliotekāre un piedāvā to pārlapot.

Ēvalds Valters aktīvi līdzdarbojās arī neatkarības atgūšanā. 1988. gadā viņš atklāja Tautas frontes pirmo kongresu un tā paša gada 11. novembrī kopā ar Albertu Belu Rīgas pils Svētā Gara tornī pacēla sarkanbaltsarkano karogu. 1992. gadā Ē. Valters saņēma pirmo atjaunotās Latvijas pilsoņa pasi, otra ir viņa dzīvesbiedrei, aktrisei Verai Gribačai.

"Reiz, kad Veriņa ļāvusies skumjām par kādu ne līdz galam īstenotu skatuves sapni, Ēvalds viņai teicis: "Neviens darbs nav lielāks un skaistāks par to, kas rada dzīvību. Mūsu labākais mākslas darbs ir dēls." Valtera jaunākais dēls Raits piedzima, kad viņam bija 65, bet Veriņai – 30 gadi," atmiņās par Ēvaldu Valteru publikācijā raksta kinorežisore Vija Beinerte.

Viņa atklāj arī citas Ēvalda Valtera dzīves gudrības, kas viņam palīdzējušas nodzīvot garu, skaistu un harmonisku mūžu. Lūk, dažas no tām: "Godprātīgs, krietns, mazrunīgs, viņš nenodarbināja sevi ar negatīvo, netērēja laiku sliktajam. Ja viņam kas patika – priecājās, ja ne – klusēja. Tikai vienu reizi, kad Smiļģim kādā sapulcē brukuši virsū, Valters cēlies kājās un teicis: "Viena melna žurka grauž Dailes teātri." Un neko vairāk.

Eduards savu dienu arvien sāka ar sevis sakārtošanu – gan garīgu, gan fizisku. Rīta jundā ietilpa meditācija, jogas vingrinājumi, kontrasta ūdens procedūras – kopumā tas aizņēmis stundas divas. Jogu Ēvalds praktizējis līdz pat dzīves pēdējam mirklim.