Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ar ko mēs sarunājamies ikdienā? Tuvākajiem – bērniem, vīriem, sievām, vecākiem, ar pretimnākošajiem uz ielas, ar blakussēdošo vilcienā? Kurš pirmais uzsāk sarunu, vīrietis vai sieviete? Vecāks vai jaunāks? Ar kādiem cilvēkiem mēs izvairāmies runāt? Bomžiem viņu smakas dēļ? Pretējā dzimuma? No cita sociālā slāņa? Mūsu sarunas vai nesarunas izrādās nosaka nerakstīti, tradicionāli priekštati vai stereotipi.

Ar ko Jēzus sarunājas pie ūdens akas? Ar sievieti. Viņa mācekļi bija izbrīnījušies – Jēzus taču ir Rabbi [Jūdaisma mācītājs, Svēto Rakstu zinātājs, garīgais vadītājs; rabīns.]! Šāda saruna bija pretrunā ar jūdu lūgšanu un Likuma mācību. Tas bija tas pats, kas izvirtība! Pie tam Viņš sarunājās ar samarieti.

Jūdiem samarieši bija jau vēsturiski ļoti pretrunīgi, samarieši patvaļīgi uzbūvēja templi. Tikpat grūti jūdiem bija pieņemt Jēzus līdzību par žēlsirdīgo samarieti, kā arī situāciju, kad tikai viens no desmit spitālīgajiem, kuri tika dziedināti, pateicās Jēzum, un tas bija samarietis (sk. Lk 10:25 – 37, 17:11 – 19). Turklāt šī samariete ir skaidri nosaukta par grēcinieci (pieci vīri un pašreiz esošais "vīrietis").

Samariete Jēzu uzskatīja par pravieti, un Jēzus atklāja, ka Viņš ir Mesija!

Šī saruna un tās apstākļi pasaka kaut ko ļoti būtisku par Jēzu – "ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs", nevis tikai pravietis, kurš labi pārzina sievietes privāto dzīvi. Nevis dažu tautu, nevis dažu pareizo un taisno cilvēku, bet visu Glābējs.

Šāda Jēzus attieksme vienmēr rada problēmas, kā pie jūdiem toreiz, tā pie kristiešiem tagad. Viņš ir "muitnieku un grēcinieku draugs", ēd un dzer kopā ar tiem, atrodas šādā nepareizā kompānijā. Taču kristīgajām draudzēm arvien ir tendence norobežoties no grēcīgās, ļaunās pasaules, izveidot noslēgtu kopību, kurai drīkst piederēt tikai kārtīgi un pareizi kristieši. Tā rezultātā draudzes locekļa ikdienas komunikācija un sarunas ir tikai ar "savējiem", savukārt "citus" jeb "svešos" – apies ar līkumu.

Piemēram, izdevniecības "Luterisma mantojuma fonds" birojs atrodas pie Grīziņkalna, narkotiku, alkohola točku un ielas meitu rajonā. Ko par fonda vadītāju mācītāju padomātu kāds draudzes loceklis, ja ieraudzītu viņu šajā rajonā runājoties ar kādu sievieti uz ielas vai sēžot uz kāpnēm kopā ar aizdomīgiem vīriešiem??? (Starp citu, šajā rajonā esošā Pavila draudze veic misiju pie prostitūtām). Ja ir runa par citu cilvēku glābšanu, ja ir runa par to, lai visi cilvēki ticētu uz Jēzu, tad Jēzus rīcība pie ūdens akas mūs mudina pārvarēt visus nacionālos, dzimumu un reliģiskos priekšstatus vai stereotipus par to, ar ko mēs ikdienā drīkstam vai nedrīkstam runāties.

Par ko tad Jēzus runāja? Tam nedaudz jau esam pieskārušies. Šķiet, ka pati galvenā tēma – ir dzīvā ūdens tēma. Aplūkosim tuvāk šo dialogu starp Jēzu un samarieti. Tā iesākas ar pavisam ikdienišķu lūgumu – "Esmu izslāpis, dod man dzert, jo man nav trauka, ar kuru varu pasmelt ūdeni no vairākus metrus dziļās akas." Fiziskā dzīve vistiešākā veidā ir atkarīga no ūdens, t. s., "trijnieku likums" – liktenīgas var kļūt trīs minūtes bez gaisa, trīs dienas bez ūdens, trīs nedēļas bez barības.

Vārds "skeleton" ir grieķu vārds, kas ietver sevī nozīmi "izžūt". Kad cilvēkam nav ūdens, tas mirst un pārvēršas par skeletu. Samarietes protests [ir saprotams]: "Tu, jūds būdams, prasi man ūdeni?!" – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jūdi nelietoja samariešu traukus, lai nekļūtu nešķīsti. Jēzus atbilde: "Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni. Ja tu zinātu, kas es esmu, tu pati man prasītu "dzīvu ūdeni"."

No vienas puses, Jēzus lieto parastus vārdus, ar kuriem apzīmē tekošu, piemēram, avota ūdeni. Taču no otras puses, Jēzus jau vairs nerunā par parastu ūdeni vien, vai ne! Proti, Jēzus jau runā par tādu ūdeni, kuru Viņš var iedot, kaut arī Viņam nav smeļamā trauka.

Svētrunas otrā daļa lasāma šeit.