Ko mēs nodarām dabai, uzšķiļot sērkociņu vai nometot zemē degošu cigaretes galu, tā aizdedzinot sausu zāli pļavās, grāvjos un ceļmalās, stāsta bioloģijas doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis.
Viss vērtīgais izkūp gaisā
Cilvēki nesaprot, nezina vai neaizdomājas par to, ka vecā zāle ir organisks mēslojums, kas baro un dod enerģiju augsnei un augiem. Dedzinot pērno zāli, šis dabiskais mēslojums pārvēršas minerālvielās, un viss vērtīgais, kas tajā bija, pāris minūtēs izkūp gaisā. Tas nozīmē, ka degušajās vietās augiem pēc tam pietrūkst barības vielu. Ja pietrūkst barības, ieviešas augi, kas var dzīvot ļoti trūcīgos apstākļos. Smilšainā augsnē tā visbiežāk ir smiltāju ciesa – ļoti agresīvs augs, kas izspiež visus pārējos, – un pļavā samazinās augu daudzveidība.
Kūla ir barība arī ļoti daudziem dzīvniekiem, kas mīt augsnē, – mitrenēm, daudzkājiem, vaboļu un dažādu mušu kāpuriem, ļoti daudzām augsnes ērcēm, kas barojas ar trūdvielām, lēcastēm. Dedzinot kūlu, šie dzīvnieciņi sadeg vai paliek bez barības vielām. Līdz ar to badojas arī plēsoņas, kas regulē šo dzīvnieciņu daudzumu, – zirnekļi, skrejvaboles un citi. Sadeg arī tie dzīvnieciņi, kas mīt kūlā, – skudras, mārītes, gliemeži, taureņi.
Pļavās un grāvmalās, ko regulāri dedzina, nav tauriņziežu augu, kas dotu barību bitēm un kamenēm. Ja nav strupastu, nav kameņu, jo tās dzīvo strupastu ligzdās. Savukārt strupastes ir pamatbarība gan dienas, gan nakts plēsējputniem. Tas nozīmē, ka visiem dzīvnieciņiem kūlas dedzināšana pasliktina dzīves apstākļus.
Izdevīgi tikai līķēdājiem
Tomēr ir viena kukaiņu grupa, kam kūlas dedzināšana ir ļoti izdevīga, un tie ir līķēdāji – līķvaboles, arī skrejvaboles. Tās ugunsgrēku sajūt pa lielu gabalu un ļoti aktīvi pārvietojas uz vietām, kur ir kukaiņu līķi.
Ir cilvēki, kas maldīgi domā, ka dedzinot kūlu, var atbrīvoties no ērcēm. Dedzināšana ērces ietekmē ļoti maz, jo tās nedzīvo pļavās, kas deg. Parasti ērces mīt mežmalās, mežos vai pļavās, kas aizaugušas ar krūmiem un kokiem, jo tām ir vajadzīgi sīkie grauzēji – strupastes, ar ko baroties. Turklāt agri pavasarī, kad dedzina kūlu, galvenokārt ir pieaugušās ērces. Mazuļi parādās tikai vasarā, bet zaļu zāli jau nededzina.
Tātad, pielaižot uguni kūlai, tiek nodedzināta visa fauna – gan kaitēkļi, gan arī tie, kas to skaitu regulē. Cieš visa ekosistēma, jo dedzināšana noplicina vidi, padara to nabadzīgāku. Gan augiem, gan sīkajiem dzīvnieciņiem trūkst barības vielu, tie badojas, kļūst vājāki un ir lielākas iespējas savairoties kādiem kaitēkļiem.
Pļavas ir cilvēka veidotas, un cilvēkam tās jāuztur
Kūla rodas tur, kur pļavas un grāvmalas netiek pļautas. Un dedzina to tāpēc, ka, pēc daudzu domām, tas ir lētākais veids, kā atbrīvoties no pērnās zāles. Bet mēs jau tikko noskaidrojām, ka, no saimniekošanas viedokļa, dedzināšana nes tikai zaudējumus, jo dabā nav neviena iemesla, kāpēc kūla būtu jādedzina. Vienīgais iemesls ir mūsdienu cilvēka slinkums vai zināšanu un prasmes trūkums, kā apsaimniekot pļavas.
Pļavas ir cilvēka veidotas un uzturētas, tās pļaujot un ganot tajās lopus. Lai pļavas uzturētu, zāle ir jāpļauj un no pļavas jāaizvāc. Otra iespēja ir ganīt lopus, kas šo zāli apēd.
Neapsaimniekota, ar krūmājiem aizaugusi pļava nav ne šis, ne tas. Ne tajā labi jūtas pļavas, ne meža sugas. Tāpēc krūmājus vajag tīrīt, tos izgriežot ar krūmgriežiem. To darot, ir jāveido mozaīkas veida ainava. Ja ir lielāka pļava, tajā ir jāatstāj pa kādai krūmāju grupai. Tie ir vajadzīgi putniņiem, un šajos krūmājos pārziemo pļavas kukaiņi. Ļoti daudzi kukaiņi ziemo arī mežmalās un aramzemes lauku malās jeb ežās. Tāpēc arī ežas un mežmalas mūsu senči neapsaimniekoja, bet tikai izpļāva vai noganīja.
Kūlas jautājumu var risināt, rudenī zāli nopļaujot, sasmalcinot un atstājot uz zemes. Ziemā sniegs to piespiedīs pie zemes, un pavasarī sasmalcinātā zāle kļūs par organisko mēslojumu, kas pabaros visus tur augošos augus.
Uztraukumam ir pamats
Latvijā ir krasi samazinājušās dabisko pļavu platības, un šodien mums ir ļoti nopietni jāuztraucas par pļavās mītošu dzīvnieciņu sugām, kuru ir palicis ļoti maz. Piemēram, mums ir tādas tauriņu sugas, kas sastopamas tikai divās pļavās visā Latvijā. Ja pļavas aizaugs, tās pazudīs. Par putniem var teikt tieši to pašu.
Pļavas samazinās tāpēc, ka laukos ir ļoti maz cilvēku, kuri saimnieko ar tradicionālajām saimniekošanas metodēm – siena pļaušanu ar izkapti un govs ganīšanu pie ķēdes. Tur, kur ir intensīvā lauksaimniecība un tiek ganīts liels daudzums lopu, pļavas tiek totāli degradētas.
Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā bija ļoti daudz tā saukto ekstensīvo ganību – govs ganīšana pie ķēdes ar pārsiešanu un neliela lopu skaita ganīšana aplokā. Ganībās katrs dzīvnieks – govis, kazas, aitas, zirgi – ēd sava tipa zāli. Tāpēc ganības nekad nav līdzenas kā nopļauta pļava, bet ar lopiem negaršīgo augu – zirgskābeņu, nātru un dadžu – pudurīšiem. Tas palielina pļavā mītošo sugu daudzveidību un nāk par labu gan visiem, kas mīt plāvā, gan lopiem un līdz ar to arī saimniekiem.
