Šodienas politiskā, etniskā un no tā izrietošā sociālā situācija Latvijā vieš nopietnas bažas par Latvijas kā nacionālas demokrātiskās valsts pastāvēšanu.
Cēloņi: nerisinātas pēcokupācijas problēmas, naturalizācijas nodevīgā politika, ārējais spiediens no Krievijas par krievvalodīgo iedzīvotāju "cilvēktiesību" pārkāpumiem un nepilsoņu problēmām, gan Eiropas Struktūru, īpaši EDSO (Eiropas drošības sadarbības organizācijas) un ANO neatlaidīgās rekomendācijas par nepilsoņu problēmām Latvijā.
Eiropas politiķi savās rekomendācijās Latvijai piemēroja Eiropas brīvo valstu standartus, nerēķinoties ar Baltijas valstu 50 gadus ilgušo okupāciju.
Pašreizējā situācija
Latvijas Saeimā trešdaļa deputātu ir "Saskaņas centra" (SC) deputāti, kas ievēlēti ar krievvalodīgo Latvijas pilsoņu balsīm. Pie kam SC ir noslēgts sadarbības līgums ar Krievijas varas partiju – Vladimira Putina "Vienoto Krieviju", kuras stratēģiskais mērķis ir bijušās PSRS atjaunošana, ieskaitot Baltijas valstis.
Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka, kas ievēlēta ar Latvijas krievvalodīgo pilsoņu balsīm, gatavo notikumus Latvijā, atklāti pauž agresīvu nostāju pret valsti: krievu sabiedrība nedrīkst piekāpties, atkāpties, samierināties nekur un nekad, nekādu kompromisu, kapitulāciju.
Krievu plašsaziņas līdzekļos Latvijā notiek okupācijas laika noziegumu attaisnošana, noliegšana un slavināšana.
Krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji, arī pilsoņi, apsūdz Latviju visos pasaules forumos par cilvēktiesību pārkāpumiem, rīko protesta akcijas pret valsts likumiem, apsaukā latviešus par fašistiem, pieprasa krievu valodai valsts valodas statusu.
Atgādinājums
Ir jāpasaka patiesība par latviešu tautas traģēdiju. Ja mēs to nedarīsim, traģēdija var kļūt divkārša un neatgriezeniska.
Starptautiskie likumi
Hāgas konvencija 1907. gads un ANO Ženēvas konvencija 1949. gads ir kā drošības spilvens visai cilvēcei, bet jo īpaši tām nācijām, kas cīnās ar okupācijas sekām.
1949. gadā Ženēvā ANO mītnē visas toreiz ANO ietilpstošās valstis, tostarp PSRS, to parakstīja un ratificēja. Tāpēc tagadējai Krievijas Federācijai šie starptautiskie likumi ir saistoši kā PSRS juridiskai mantiniecei.
Konvencijā deklarētas stingras norādes par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, nāciju tiesību nolīgumiem. Šīs Konvencijas 49. paragrāfa 140./155. punktā ir sacīts: "Okupācijas varai nav tiesību daļas no savas zemes iedzīvotājiem pārvietot uz okupētās valsts teritoriju, okupētājas valsts vara nedrīkst okupētās zemes tautu deportēt nedz pārvietot." Tālāk 1985. gada 13. decembra ANO Ģenerālās Asamblejas Rezolūcijas panti nr. 40/41. "par to cilvēku tiesībām, kuri nav tās valsts pilsoņi, kurā viņi dzīvo", 2. paragrāfs: "Nekas šajā deklarācijā nevar tikt iztulkots tā, lai atzītu par likumīgu pavalstnieku nelegālu iebraukšanu kādā valstī." Ženēvas Konvencijas kā starptautiska likuma ignorēšana ir tas tiesiskais faktors, kas ienesa tik dramatiskas izmaiņas Latvijas tautu etniskajā sastāvā.
Neviena Eiropas valsts nav piedzīvojusi tādas komunisma eksekūcijas, pamatnācijas masu deportācijas. "Baigā gada" bilance (1940.–1941. gads) ir vairāk nekā 34 000 un 1949. gada bilance – vairāk nekā 15 000 izsūtīto.
Okupētājas valsts – PSRS – civiliedzīvotāju un militārpersonu tuvu miljonam iesūtīšana Latvijā. Tas traktējams kā mērķtiecīgs genocīds pret latviešu nāciju. Šo noziedzīgo darbību rezultātā pamatnācijas – latviešu – skaits procentuāli saruka no 80 % pirms okupācijas līdz 50 % okupācijas gados.
Latvijas galvaspilsētā Rīgā joprojām latvieši ir mazākums – 42 %, nelatvieši – 57 %. Rīgas domē pie varas ir SC, kas noliedz Latvijas okupāciju un politiski darbojas pēc Krievijas V. Putina partijas norādēm. Tās ir fundamentālas pretrunas uzskatā par Latvijas valstiskumu.
Tie valstsvīri un sievas, kas iestājas par okupācijas gados iesūtīto PSRS pilsoņu naturalizāciju, pie kam ar atvieglotiem noteikumiem, izdara starptautiska nozieguma legalizāciju.
Dodot iespēju iegūt Latvijas pilsonību kolonizācijas un rusifikācijas procesā ievestajiem PSRS pilsoņiem, tiek dota iespēja Latvijai nelojālajiem cittautiešiem un to pēcnācējiem turpmāk lemt Latvijas valsts likteni.
Šāda naturalizācija ir bīstama valsts iekšējai drošībai un suverēnas Latvijas valsts pastāvēšanai.
Latvijas Saeima 1996. gada 22. augustā ir pieņēmusi deklarāciju par Latvijas okupāciju, kurā teikts:
"LR Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas:
a) atzīt Latvijas okupācijas faktu,
b) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot politisku un ekonomisku palīdzību."
Bet Latvijas vadošās amatpersonas ar šo Saeimas pieņemto deklarāciju ANO nav vērsušās, lai ANO līmenī saņemtu akceptu Latvijas 1940. gada 17. jūnija Okupācijas fakta atzīšanai.
Kas jādara
Latvija nav jauna valsts, kas izveidojusies, LPSR izstājoties no PSRS. Latvijas valsts ir 1918. gada 18. novembrī proklamēta Latvijas valsts, kas atguvusi savu neatkarību no okupācijas varas. Tāpēc mums ir jānostiprina tās valstiskā neatkarība uz 1918. gada 18. novembrī proklamētās pēctecības un 1922. gadā pieņemtās Satversmes pamata, lai veicinātu kolonizācijas un totalitārā režīma seku likvidēšanu, jānodrošina latviešu nācijas un Latvijas sabiedrības uzplaukums un orientācija uz Latvijas tradicionālajām vērtībām.
Jāpārtrauc uzturēšanās atļauju tirgošana, jo tas nav ilgtermiņa pienesums Latvijas attīstībai nākotnē, bet papildu apdraudējums valsts drošībai.
Latvijai nevar uzspiest pieņemt nedabiskus standartus – dot politisko varu mūsu okupētājiem viņu ideoloģiskajiem mantiniekiem, kuriem nav pieņemami Latvijas valsts pamatprincipi.
Nedrīkstam pieļaut, ka suverēnā vara valstī parlamentārā ceļā tiktu nodota kādai citai tautai vai latviešiem naidīgam režīmam.
Latvijas Saeimai un valdībai nekavējoties jāsagatavo dokuments, kas spēj starptautiskai sabiedrībai, ANO un EDSO, Eiropas valstu parlamentiem un valdībām sniegt sistematizētu un neapstrīdamu izpratni par okupācijas un kolonizācijas seku likvidēšanas nepieciešamību Latvijā.
Steidzami jārisina Latvijai nelegālu sveštautiešu atgriešanos savā etniskajā dzimtenē. Eiropa un pasaule Latviju sapratīs, ja runāsim pārliecinoši un konsekventi.