Darbs un māja
Uldis Krūmiņš viesus sagaida pie savas mājas vārtiem Babītē. Pēc 25 darba gadiem Gārsenē, Dzērbenē un Lubānā viņš pārcēlies uz Pierīgu. "Nebija jau nemaz tik vienkārši. Pēdējie astoņpadsmit gadi pagāja Lubānas mežrūpniecības saimniecības direktora krēslā. Bija jāpārzina Lubānas zemienes meži un purvi un Vidzemes augstiene līdz Vecpiebalgai un Ērgļiem," viņš stāsta. "Nācās rakstīt ļoti daudz papīru, ministrija rūpīgi sekoja līdzi katrai cirsmai. Laikā, kad Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs bija Vilis Kariss, regulāri braucu uz Rīgu uz direktoru apspriedēm jeb kolēģijām, kurās ar tevi laipni neviens nerunāja. Ja darbs labi izdevās, neviens paldies neteica. Es laikam visu pārāk impulsīvi uztvēru, tāpēc pāris reižu nācās braukt uz Stradiņa slimnīcu. Sāku lūkoties pēc jaunas darbavietas. Par to apjautājos vienam otram kolēģim, bet kurš tad gribēs ņemt pie sevis bijušo priekšnieku?"
Beidzot gan darbs atradies Pierīgā. Savukārt tikt pie dzīvokļa 80. gadu sākumā bija ļoti grūti. Tāpēc Jūrmalas mežrūpniecības saimniecības direktors Edgars Ezerlīcītis ierādījis zemes gabalu tagadējā Meža ielā. Gribējis būvēt saliekamu vienstāva koka māju, kādu redzējis Igaunijā, bet pašvaldība nav ļāvusi, sakot, ka Babītē var celt tikai divstāvu mājas. Nācies celt tādu ‒ pusi no ķieģeļiem, pusi no koka. Gucuļi uzmūrējuši pirmo stāvu, otrajam koki atradušies vējgāzēs. Lai nu kā, bet nams, kurā tagad dzīvo arī pulciņš Krūmiņa kunga mazbērnu, bija gatavs 1982. gada rudenī. Un vēl ‒ kopš apmeties Babītē, visas veselības problēmas bijušas kā ar roku atņemtas.
"Tiesa, Jūrmalas MRS strādāt neiznāca pārāk ilgi, jo, kad ilggadējais Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas mežzinis Jānis Kronītis devās pensijā, pārzināt valsts medību saimniecību viņa vietā mani uzaicināja toreizējais mežu ministrs Leons Vītols. Dzīve būtiskāk mainījās 90. gadu sākumā, kad mežu nozari skāra lielākas reformas un ministrija tika likvidēta," teic mežkopis. Tiesa, abi ar eksministru Vītolu viņi nodibinājuši firmu un tirgojuši papīrmalku uz Zviedriju, bet kopš 1999. gada izbaudot pensionāra dzīvi.
Daba sevi tukšu netur
Uldus Krūmiņš savā dzimtā ir jau otrais mežkopis ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā iegūtu augstāko izglītību. Mežkopības ābeci apguvis Aizupes meža tehnikumā, ko beidzis ar izcilību un pēc tam bez eksāmeniem 1952. gadā iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Bet uz savām pirmajām Meža dienām viņš devies kopā ar vectēvu.
"Mans vecaistēvs bija vienkāršs zemnieks, bet vienmēr centās mežā nocirsto koku vietā iestādīt jaunus. Protams, var jau nestādīt vai nesēt. Dabā ir tā, ka, ja reiz kaut kur egle ir augusi, tad pēc alkšņiem un apsēm tā atkal atgriezīsies savā vietā," uzsver Krūmiņa kungs. "Toreiz pavasarī ‒ no aprīļa līdz maija vidum – stādījām tā sauktos kailsakņu stādus ‒ priedes, egles. Tagad, kad ir pieejami ietvarstādi, ar stiprinātām saknēm augsnes konteinerā, stādīšanas laiks ir pastiepies garumā. Patiesībā jau mūsdienās mežu var stādīt no pavasara līdz pat novembrim, ja vien zeme nav sasalusi. Tiesa, to nevajag darīt jūlijā, jo koki uzkrāj spēku ziemai un sliktāk ieaug. Tajā pašā laikā Mežu dienas ideja, ko vēl starp abiem kariem Varakļānu pusē aizsāka brīvvalsts mežkopji, piemēram, Hugo Upītis, ir saglabājusies cauri visdažādākajiem laikiem."
Viņš pats gan pavasarī mežu stādīt vairs neejot, jo mugura neļaujot. Taču Gārsenē stādītajā bērzu alejā koki jau esot izauguši lieli. Uz tradicionālo jautājumu: "Vai Latvija lēnām nepārvēršas par tuksnesi?" ko uzdod katrs, kurš ceļa malā redzējis izcirtumus, pensionētais mežkopis atbild, ka "daba jau sevi tukšu netur. Cits jautājums ir mežu kvalitāte, cik resnus kokus drīkst cirst, kā tiek koptas jaunaudzes. Pat zinātnieki sākuši apgalvot, ka koki pieaug ātrāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem."
Vosa vilka galvaskauss
"Katrs mēs esam cilvēks ar savu viedokli, un man tāds ir par vilkiem. Patiesībā tas nav pozitīvs," atzīst U. Krūmiņš un pamato arī, kāpēc. Proti, savulaik Murmastienē uzklīdis traks vilks, kurš saplēsis septiņus cilvēkus. "Kad slimnīcā redzēju vīru, kam līdz baltiem kauliem bija noplēsts vaigs, bet dakteris man, mežsargam, prasīja, cik ilgi tas tā turpināsies, kļuva pavisam neomulīgi," stāsta Krūmiņa kungs.
Savu pirmo vilku no desmit nomedītajiem viņš nošāvis pīļu medību laikā Gārsenē, Baltmuižas purvā. Pēc tam nāca vilki Lubānā un tad arī Babītē. Īpašs stāsts ir par vienu no diviem ar zeltu novērtētajiem vilku galvaskausiem, kas ir Ulda Krūmiņa trofeju kolekcijā. Proti, tas noticis 1983. gadā, kad Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs bija Augusts Voss.
Augstā partijnieka kaislība bija medības, un valsts medību saimniecībā bija pat speciāli cilvēki, kuri rūpējās par to, lai tās katru reizi beigtos sekmīgi. "Viņi mūs uzraudzīja, lai viss būtu tā, kā vajag. Ja medības bija paredzēts sestdien, tad jau ceturtdien bija klāt vīri un brīdināja par augsto viesu vēlmēm. Kad Voss atbrauca, viņš nekad ne ar vienu citu, izņemot savus tuvākos cilvēkus, nesarunājās un roku sveicienam nedeva. Tā pasaule tolaik nebija nemaz tik vienkārša," atceras mednieks. "Vilku medības Tīreļos notika 8. martā. Todien kāds zvērs tika nomedīts, bet ar karodziņiem ierobežotajā teritorijā bija palikuši pārējie. Nākamajā rītā tika dota komanda atkal doties uz mežu, jo vilks nostaigājis gar karogiem, atstājot asiņainas pēdas. Iznāca tā, ka mēs satikāmies... Bet tad sākās apvārdošana: "Krūmiņ, tev taču vilku trofejas jau ir. Pats saproti, ka šis medījums pienākas Vosam." Nu, ko tur vēl sacīt.
Tad kādu dienu pirms došanās pensijā Leons Vītols man prasīja, vai es negribot vienu "Vosa vilka" galvaskausu. Kā nu negribēšu, jo es taču to zvēru pievarēju. Un nu šis galvaskauss ir man mājās ar visu žoklī iestrēgušo renkuli."
Ko esmu iemācījies
"Savu dzīvesbiedri satiku Rīgā. Mana dzimtā puse ir Zaļesjē pie Krievijas robežas starp Zilupi un Pasieni. Viņa nāk no Kuldīgas puses. Mums ir divas meitas un pieci mazbērni. Turklāt no tiem ir divi dvīņu pāri.
Es visu mūžu esmu cienījis godīgus cilvēkus, ar savu stāju un viedokli, bez visādām "apvešanas" manierēm un lišķības. Ja arī kādreiz mani ir lamājuši, vienmēr esmu pārdomājis, vai tur nav kāda daļa taisnības. To gribētu iemācīt arī mazbērniem.
Joprojām sekoju līdzi tam, kas notiek pasaulē gan politikā, gan sportā. Ar interesi skatos raidījumus par dabu un medībām, it īpaši, ja tas notiek Latvijā. Diemžēl tagad biežāk redzam safari Āfrikā, bet tas mani ne pārāk saista. Man vairāk rūp, kas, piemēram, notiks tepat ar mežacūkām, kuras apdraud Āfrikas cūku mēris. Mednieki, saudzēdami cūku mātes, gan ir gādājuši par populācijas pieaugumu, bet, šaudami tikai sivēnus vai kuiļus, atkal būs sarūpējuši jaunas problēmas, izjaucot līdzsvaru dabā."
Uldis Krūmiņš amatā nomainīja Mežu ministrijas galveno mežzini Jāni Kronīti (no kreisās). Savā jubilejā J. Kronītis, izmantojot iespēju, pēcnācējam uzdāvināja Vissavienības avīzi, kurā bija sacīts, ka U. Krūmiņš godam dara savu darbu.