2. vēstulē korintiešiem Pāvils saka: "Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti, kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi." Kas tās par mīklām? Vai tas nav īpatnējs un mīklains cilvēks, kas saka šādus vārdus? Kristietis patiesi ir īpatnis: viņš tiek spaidīts un tomēr nav nomākts, ir noskumis un tomēr priecīgs, ir nabags un tomēr ļoti bagāts, ir grēcīgs un tomēr pilnīgi taisns, ir nožēlojams un tomēr godības pilns, kā ceļinieks virs zemes, bet dzīvo jau debesu dzīvi!
Arī pasaulei tiek savs prieks un laime, taču tikai tik ilgi, kamēr "zāles zieds" [Jēk.1:10] iznīkst, un pastāv laicīgā labklājība. Kad tai pienāk beigas, visi prieki beidzas. Bet Pāvilam saule vispirms uzlec vakarā, un, kad šeit, lejā, viss satumst, viņš paceļas tur, augšā, paradīzes gaismā. Viņam ir dubulta dzīve: viņš ir ceļinieks virs zemes, bet viņa īstā dzīve ir debesīs. Viņš pieder augstākai lietu kārtībai, un ar savu sirdi viņš mājo augstumos, savā īstajā tēvijā.
Viņš māca, ka mūsu piederība jeb pilsonība ir debesīs. Viņš nerunā par to, kas būs, bet par to, kas ir. Viņš saka – tā jau ir klātesoša. Runādams par cerību uz nākamo dzīvi, Pāvils domā ko citu nekā to izpratni, kas valda pasaulē. Pāvils, dzīvodams šeit, virs zemes, apzinās sevi par debesu pilsoni. Un šāda atziņa ir laime un bagātība! Neviena cilvēciska doma to nespēj aptvert.
Bet kāds varētu jautāt: no kurienes Pāvilam šāda pārliecība? Jā, viss noslēpums ir tas, ka Pāvils bija iepazinis Kristu. Šīs zemes drūmajā dzīvē Pāvils ieraudzīja Kādu, kurš deva viņam šo pārliecību. Tas bija šis augstais, noslēpumainais Cilvēks, kurš sacīja: "Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē" [Jņ.16:28].
Kad Viņš sacīja: "Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt?" [Jņ.14:2], tie taujāja pēc ceļa, un Viņš deva tiem šādu atbildi: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība." Un tie sacīja Viņam: "Rādi mums Tēvu!" Viņš atbildēja: "Kas ir redzējis Mani, tas ir redzējis Tēvu."
Kristus visvarenajā spēkā aklie atguva redzi, kurlie – dzirdi, mēmie sāka runāt un mirušie cēlās augšā no saviem kapiem. Viņš izdzina velnus, piedeva grēkus, pavēlēja dabas spēkiem un visbeidzot sarāva nāves važas un piecēlās no kapa ar apskaidrotu ķermeni. Kad Pāvils bija iepazinis mūsu Kungu un Pestītāju, viņš spēja sacīt šos mierinājuma pilnos vārdus: "Mūsu piederība ir debesīs."
Viņš zināja, ka Kristus dēļ viņš ir atguvis pilsonību debesīs un dievbērnību, kas grēkākrišanas dēļ bija zaudēta. Kas no tā izriet? Tas, ka visi, kas tic un pazīst Pestītāju kā Pāvils, ir iemantojuši to pašu žēlastību un pilsonību debesīs kā viņš, jo tie visi ir izglābti ar Dieva Dēla asinīm, un tādēļ tiem pieder šī mierpilnā pārliecība.
Tomēr sevī pašā tu neredzēsi un nejutīsi šīs pilsonības debešķīgo godu. Tas ir dziļi apslēpts un nomaskēts ar visu šīs dzīves postu. Mūsu dzīvība ir apslēpta Kristū [Kol.3:3]. Tomēr tā ir droša un labi pamatota. Šeit, lejā, ir nakts, bet tur, augšā, ir mūžīgā gaisma un skaidrība. Mūsu ceļš ir ērkšķiem sēts un nelīdzens, jo mēs esam ceļinieki, kas dodas mājup. Tur mums būs draugi, kas mūs pazīst, un Lielais Draugs, kurš ir pāri visiem draugiem. Un tās nav pasakas, bet visnopietnākā īstenība, kas balstīta uz Kristus vārdiem, darbiem un Viņa ieiešanu vissvētākajā vietā mūsu dēļ.
"Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime" [Ef.2:19]. Un tas nav atkarīgs no jums pašiem, jo nav nekādas starpības – visi ir grēkojuši. Bet izredzēts, attaisnots un Dievam tīkams ir ikviens, kas tic Kristum, kurā mēs visi tikām izredzēti, pirms tika likti pasaules pamati [Ef.1:4]; ikviens, kurš tā spriež par sevi un nožēlo grēkus un kura vienīgais mierinājums ir Viņā, "kas bezdievīgo dara taisnu" [Rom.4:5]. Ikviens cilvēks ir tāds vienīgi Kristū – gan grēcīgā sieviete, gan Jaunava Marija, gan laupītājs pie krusta, gan Pāvils. Un tie visi ir vienas valstības pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.