Tautas namu "Ozolaine" vada cilvēks, kurš uz dzīvi skatās no gaišās puses un jebkur saskata iespēju pajokot un būt optimistam.
‒ Kāpēc tieši humors ir tas, ar ko visvairāk saistās jūsu vārds?
‒ Mēs ar Jāni Jarānu esam seni, labi draugi. Reiz vadīju pasākumu, kurā Jānis Jarāns un Dainis Porgants uzstājās. Vakara gaitā mums sanāca tīri labs trio. Un, kad 90. gadu otrā pusē tika komplektēts sastāvs TV humora raidījumam "Piektdieņi", viņi uzrunāja arī mani.
Tā ka var teikt, publiskā humora dzīšana vai mīts, ka es esmu humorists, sācies ar "Piektdieņiem". Taču, ja sēžu savā kabinetā kā Tautas nama vadītājs, kāds gan es humorists? Pamēģiniet pastrādāt valsts vai pašvaldības struktūrās ‒ sapratīsiet, ka ar humoru te nekas neiet cauri.
Es nezinu, vai esmu tāds humorists, kurš vienmēr izstāstīs kādu anekdoti. Ir cilvēki, kas no savas pagātnes vai "Šveika" var citēt smieklīgus gabalus. Es tāds neesmu. Ja man vajadzētu sevi definēt, es teiktu, ka esmu dialoga meistars. Un tas humors nāk no tā, ka mani šķebina rutīna. Cilvēki apaug ar tik daudz nevajadzīgām lietām – pareizo toni, politkorektumu un citādām pilnīgi liekām lietām.
Dzīve jau arī nav nekāda jautrā. Bet kaut kas ir jāliek pretī. Dzīvot visu savu mūžu ar apziņu, ka man ir slikti, ka nepietiek naudas, ka neesmu nomaksājis nodokļus, ir tik mokoši. Tad ir jālec Gaujā vai jākaras gaisā. Bet uz to var paskatīties arī no citas puses un ieraudzīt, ka faktiski nav jau tik slikti. Re, saule aiz loga spīd, daži cilvēki pat smaida!
‒ Jūs pielīdzina angļu komiķim Rovanam Atkinsonam, kurš dzīvē esot ļoti nopietns cilvēks.
‒ Nu, ja ņem vērā to, ka jau vairākus gadu desmitus esmu jaunais tēvs – jaunākajam bērnam ir septiņi gadi, vecākajam 32 gadi ‒ un nevienu bērnu neesmu aizmirsis, gribot negribot jābūt nopietnam. Un vēl man patīk strādāt ar rokām. Salīdzinājumā ar vidējo aktieri es varu gan mājas būvēt, gan kanalizāciju salabot un ne tikai lampiņu, bet visu elektroinstalāciju nomainīt. To es arī ar prieku darbu. Lienot pie elektrības ar jokiem, var saņemt 220 voltu lielu triecienu, un tas vairs nebūtu smieklīgi. Kaut gan pārējiem tas varētu būt lustīgi. Tam es piekrītu, bet tas nav veids, kā es iepriecinu cilvēkus.
‒ Kā draugi un ģimene uztver jūs saviesīgos pasākumos – gaida jautrību un jokus?
‒ Paldies Dievam, tas ir nedaudz mazinājies. Kopējais mīts ir tāds, ka atnāks Vekmanis un tad būs baigi jautri. Bet tad es varu iecirsties, sak, ja mani aicinājāt tikai tāpēc, lai es izklaidētu, tad es vispār "aizeju ciet" un skatos bilžu albumu. Bet ilgi es tā nevaru noturēties.
Man gan laikam ir tās kurzemnieku asinis. Kurzemnieki ir tādi baigie "dakšotāji". Latgalieši ir atklāti lustīgi, bet kurzemniekiem vajag tādu asumiņu piedot. Tas man patīk. Un, ja kāds nodarbojas ar klajām muļķībām, tad es to speru laukā. Tā, lai pārējiem arī ir jautri.
‒ Vai ar tādu tēlu nav sarežģīti vadīt pašvaldības kultūras iestādi, jo tas nenozīmē tikai svētkus un pasākumus, bet arī lielu administratīvo darbu?
‒ Humors palīdz arī šajā darbā. Es nesaprotu birokrātijas vergus, kas nāk uz darbu un mokās. Protams, naudu vajag, bet nesaprotu tos, kuri saka, ka manai ģimenei nav ko ēst, tāpēc es eju vergot. Visapkārt ir cilvēki, kuri vēlas darbu strādāt pēc iespējas priecīgāk, un, ja garlaicīgo papīru darbu var tīri cilvēcīgi padarīt lustīgāku, tas ir tas ceļš, par kuru es iestājos.
‒ Kādi jums pašam ir hobiji ārpus darba?
‒ Visu mūžu esmu uzskatījis, ka hobijs ir jānoved līdz tādai pakāpei, kad ar to var pelnīt. Viens variants ir padarīt darbu par hobiju, otrs – atrast veidu, kā no hobija izdzīvot. Ir tāds teiciens: dari to, kas tev patīk, un tev visu mūžu nebūs jāstrādā.
Esmu vadījis bērnu nometnes un tajās saliku visas lietas, kas man pašam patīk, proti, būt pie dabas. Vienalga, vai ar mugursomu plecos kāpt kalnos, ar laivu braukt pa upi, ar riteni braukt pa neceļiem vai pa nakti iet pārgājienos. To visu es pārvērtu par bērnu nometni "Zaļais nags". Turpinās tas kā komandas saliedēšanas pasākumi. Formāli man tie hobiji ir ļoti veselīgi, dzīvē – gadās dažādi. Gan jau arī Carnikavā atradīšu tādu vietu, pa kuru braukt, rāpties vai skriet.
‒ Vai pašlaik piedalāties arī kādos citos projektos – filmās, izrādēs?
‒ Es spēlēju divās izrādēs. "Mēs un mūsu sieva" spēlēju kopā ar Jāni Kirmušku un Aīdu Ozoliņu. Otra izrāde ir bērniem ‒ Kārļa Skalbes pasaka "Kaķīša dzirnaviņas", kur mums ar Carnikavas amatierteātra "Nagla" režisoru un aktieri Zigurdu Neimani abiem ir divas lomas: viena ir Melnais Runcis, otra ‒ Komisārs Reksis, lai gan man šķiet, ka Skalbes pasakā tāda nemaz nebija. Tad vēl man ik palaikam atrodas loma kādā filmā.
‒ Vietējā amatierteātrī kā aktieris neiesaistāties?
‒ Nē, man tomēr ir arī ģimene. Es labprāt iesaistītos, bet nevaru. Drusku iesaistījos vietējā improvizācijas teātrī kā konsultants. Savā laikā kopā ar pedagoģi Lidiju Stiebru vadīju aktiermeistarības nodarbības. Amatierteātris ir amatierteātris, lai viņi paši darās, tur ir pašiem savs pedagogs. Amatierteātrī ir citas izjūtas. Es sevi uzskatu par profesionālu aktieri, vismaz man ir diploms, un, ja kāds neuzskata, lai neuzskata. Es spēlēju teātri, jo tas ir mans darbs, mana profesija.
‒ 1. aprīlis ir joku diena daudzās valstīs. Kā vērtējat jokošanu šajā dienā Latvijā? Vai tas ir laiks, kad vairāk darba ir arī komiķiem?
‒ Gandrīz katrs sevi cienošs radio un televīzija "atzīmē" 1. aprīli, un ir bijuši visādi joki, par kuriem pēc tam prasa: vai tas ir nopietni? Un tikai tad viņi saprot, ka ir 1. aprīlis. Lūk, to es saprotu, nevis, kad smejas par to, ka kaija uz pleca uztaisījusi.
Labā profesionālā formātā, vienalga, vai tas ir radio, TV vai cits medijs, jāielaiž kaut kas ačgārns. Esmu vadījis anekdošu stāstīšanu. Tas labi strādā ārpus Rīgas – sanāk ciema humoristi un stāsta jokus. Kā vadītājam tas ir ļoti interesanti.