Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tepat Pierīgā, Kadagā, "Rīgas Apriņka Avīze" tiekas ar Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieri pulkvedi Mārtiņu Libertu, kurš lepojas ar to, ka tieši šajā laikā vispārliecinošāk ir augusi valsts drošība un karavīru profesionalitāte.

‒ Latvija jau desmit gadus ir NATO dalībvalsts. Ko tas, jūsuprāt, ir devis mūsu valstij un armijai?
‒ Vispirms paskatīsimies uz šo gadadienu valstiski. Pirmkārt, desmit gadu laikā ir nostiprinājusies mūsu drošības sajūta. Pirms desmit gadiem Latvija, no drošības viedokļa raugoties, bija viena pati ar savām aizsardzības problēmām, bet tagad mēs esam kopā ar saviem alianses partneriem, kas apliecinājuši, ka ir gatavi nākt mums palīgā, ja vien tas būs nepieciešams.

Otrkārt, ja runa ir par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, tā, neapšaubāmi, ir kvalitatīva izaugsme. Pirms desmit gadiem mums bija ierobežota pieeja NATO dalībvalstu armiju darbības principiem, taktiskajiem noteikumiem un standartiem, bet tagad mēs kā organizācijas pilntiesīgi locekļi attīstām savus bruņotos spēkus atbilstoši alianses normām. Teikšu godīgi – kvalitatīvā izaugsme ir ievērojama.

‒ Jums pašam šajā ziņā desmit gados ir uzkrāta arī tīri personiska pieredze.
‒ Man bija tas gods trīs gadus strādāt kā Latvijas pārstāvja NATO vietniekam militārajos jautājumos. Šajā laikā darbojos Ziemeļatlantijas alianses lēmējorganizācijā Briselē. Sešus mēnešus biju atbildīgā amatā NATO misijā Afganistānā. Tā bija ļoti laba profesionālā pieredze.

‒ Vai bijāt aculiecinieks tam, kā 2004. gada 29. martā pie NATO mītnes Briselē tika pacelts Latvijas karogs?
‒ Nē, es tur ierados trīs gadus vēlāk, lai rotācijas kārtībā nomainītu amatā to cilvēku, kurš redzēja, kā Latvijas karogs pie NATO mītnes tika pacelts. Taču alianses karogu vienlaikus uzvilka mastā arī visās karaspēka daļās un vairākās pilsētās Latvijā. Tāpēc noskaņa, kas valdīja Briselē, atspoguļojās arī šeit. Katrā ziņā es to dienu labi atceros.

‒ Līdz ar notikumiem Ukrainā atskan balsis, ka diezin vai NATO mūs aizstāvēs un pašiem vien būs jāiet partizānos. Kā jūs uztverat šādas runas?
‒ Manuprāt, tās ir klajas spekulācijas. Paskatieties kaut vai to, kas teikts medijos. Līdzko mēs, vērojot notikumus Ukrainā, sākām justies nedroši, Ziemeļatlantijas bloka dalībvalstis, tostarp ASV, apstiprināja, ka NATO statūtu 5. pants, kurā teikts, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām dalībvalstīm tiek uzskatīts par uzbrukumu visām dalībvalstīm, ir spēkā un palīdzība neapšaubāmi tiks sniegta.

Taču Ukrainas notikumi beidzot mums liek aizdomāties arī par to, kāds ir Latvijas pašas ieguldījums savas drošības garantēšanā. Ja mēs paši negribēsim sevi aizstāvēt, kāpēc citiem tas būtu jādara mūsu vietā? Lai pārliecinātu citus, ka Latvijai rūp sava drošība, mums pašiem, latviešiem, ir jādod sava artava valsts aizsardzības sistēmas stiprināšanā, pirms gaidām, ka šeit nāks karot vācieši, francūži vai amerikāņi.

Mēs varam runāt par pieciem tūkstošiem profesionālu karavīru un astoņiem tūkstošiem zemessargu, kas savu izvēli jau izdarījuši, tomēr valstij ir jārūpējas par atbilstošiem resursiem un jānodrošina mums iespējas savu uzdevumu izpildīt.

‒ Tiek runāts, ka nebūtu slikti, ja valstī atkal tiktu atjaunots obligātais militārais dienests, kas tika likvidēts 2007. gadā. Vai tam pašlaik būtu kāda jēga valsts aizsardzības spēju palielināšanā?
‒ Mēs nevaram sevi salīdzināt, piemēram, ar Izraēlu, kur ir obligātais militārais dienests. Izraēlā karš ildzis desmitiem gadu, un tā vienmēr atradusies tādā kā pašaizsardzības režīmā. Tāpēc šīs valsts pilsoņi ļoti labi saprot, kāpēc viņiem jābūt savas valsts aizsardzības sistēmas daļai. Proti, tas ir Izraēlas izdzīvošanas jautājums.

Latvija pēc neatkarības atgūšanas un jo vairāk pēc iestāšanās NATO ir dzīvojusi relatīvā drošības situācijā. Mēs līdz šim vairāk esam domājuši par to, ko ēdīsim vakariņās vai redzēsim televīzijā, bet daudz mazāk par valsts drošību.

Protams, tad, kad kaut kur tuvumā rodas drošības krīze, sākam domāt, vai mums vairs rūpēs, piemēram, ekonomikas augšupeja, ja savas valsts vispār nebūs. Līdz ar to rodas jautājums par visu pilsoņu spēju iesaistīties valsts aizsardzībā.

Es saprotu un atbalstu tos aktīvākos līdzpilsoņus, kuri grib apgūt militārās prasmes un dot savu ieguldījumu valsts aizsardzībā. Taču, manuprāt, viņiem vispirms vajadzētu palūkoties Zemessardzes, bet skolēniem ‒ Jaunsardzes virzienā. Par Jaunsardzi es varu teikt tikai to labāko. Turklāt mēs viņus atbalstām ar savu pieredzi. Tie, kuri vēlas, sasnieguši pilngadību, var iziet karavīru apmācības kursu Alūksnē un kļūt par tādu pašu karavīru kā es.

Tāpēc es varu tikai piebilst, ka katram no mums ir jādara savs darbs, bet, pirms runāt par obligātā karadienesta atjaunošanu, rūpīgāk izvērtēt iespējas, kā pilnveidot Zemessardzi. Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Nacionālo bruņoto spēku vadība uzskata, ka tieši Zemessardze ir vārti, pa kuriem valsts pilsoņi var ienākt un atrast savu vietu Latvijas aizsardzības sistēmā.

‒ Kā jūs raksturotu savu ceļu Latvijas armijā līdz pulkveža pakāpei?
‒ Es sāku tad, kad šeit, Ādažos, kur pašlaik tiekamies, vēl saimniekoja Padomju armija. Pēc izglītības esmu celtnieks, būvinženieris, bet armijas lietas sāku apgūt Mālpilī, kad 1992. gadā Meliorācijas un celtniecības tehnikuma telpās tika atklāts Aizsardzības ministrijas Aizsardzības spēku mācību centrs. Mana armijas dzīve noritēja tajās pašās telpās, kur savulaik mācījos civilo profesiju. Tas bija valsts bruņoto spēku pats sākums, kad trūka komandieru un ieroču.

Padomju armijā neesmu bijis, bet obligāto karadienestu izgāju Latvijas armijā un tad turpat Mālpilī sešus mēnešus mācījos par virsnieku vietnieku. No turienes nokļuvu Rīgā un komandēju Štāba godasardzes vadu. Man bija tas gods pirmajam izlikt godasardzi pie Brīvības pieminekļa. Vēlāk, jau kā Godasardzes rotas komandierim, mana ikdiena bija karavīru komandēšana svinīgo ceremoniju laikā, sagaidot augstas citu valstu amatpersonas. Toreiz, kad ierados dienesta vietā, karavīri dzīvoja atmiņās, kā sagaidījuši Zviedrijas karali. Burtiski pirms dažām dienām viņš atkal bija Latvijā un viesojās pie Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīriem.

Es biju klāt, kad Rīgā tika sagaidīts ASV prezidents Bils Klintons un Romas pāvests Jānis Pāvils II. Tas bija patiesi interesanti. Vēlāk, jau pēc mācībām tolaik jaundibinātajā Baltijas aizsardzības koledžā Tartu, dienēju Nacionālo bruņoto spēku štābā. Tāpat manos pienākumos ir bijis gādāt par drošību NATO galotņu tikšanās laikā 2006. gada novembrī. Jau pieminēju darbu Briselē, bet pēc tam trīs gadus Liepājā biju 1. Zemessardzes novada komandieris.

‒ No kuras puses jūs esat?
‒ Esmu dzimis Smiltenē, pamatskolu pabeidzu Limbažos, vasaras vadīju Valmierā, bet tehnikumu pabeidzu Mālpilī. Tātad ‒
īsts vidzemnieks. Pašlaik gan esmu Ādažu iedzīvotājs. Man šeit ir dienesta dzīvoklis, vecākais dēls mācās pirmajā klasē Ādažu skolā, spēlē futbolu vietējā futbola klubā un apmeklē vietējo mūzikas skolu. Dzīve mums, karavīriem, liek rosīties, un tādus pašus darbīgus mēs vēlamies redzēt savus bērnus.

Iepriekš:
FOTO: Kadagā atzīmē 10. gadadienu kopš iestāšanās NATO