Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sarunā viņš sīkāk izklāsta lugas izvēli: "Runājot par cilvēka attiecībām ar laiku, jāteic, ka mēs bieži skatāmies uz savu dzīvi kā atsevišķu epizodi, bet būtībā viss tajā notiekošais ir saistīts. Cēloņi tam, kā dzīvojam šodien, slēpjas vakardienā, bet tas, ko darām šodien, veidos rītdienu. Ar ģimeni mēs visupirms saprotam tradicionālo ģimeni, bet tāda ir arī Latvija un faktiski visa pasaule. Cik milzīga vērtība ir saticībai ģimenē, un cik viegli to var izpostīt!

Domāju, ka šīs sakarības ir ārkārtīgi aktuālas it visā, kas šodien notiek. Arī pasaule ir viena liela ģimene, un, ja kāds no šīs ģimenes ir gatavs to apzināti vai neapzināti izpostīt, var notikt briesmu lietas. Jo ilgāk dzīvoju pasaulē un strādāju teātrī, jo vairāk mani interesē cilvēku attiecības un cilvēka pētniecība. Britu autora luga šādu iespēju piedāvā. Jāatzīstas, ka bieži vien aktieri ir arī kritiski noskaņoti pret materiālu, ar kuru viņiem jāstrādā, bet šoreiz apbrīnojamā kārtā mēs visi iemīlējāmies Prīstlija lugā. Droši vien tieši tāpēc, ka tā ir tik dziļa, saturiski bagāta un aktieriem ir iespēja strādāt pie brīnišķīgām lomām."

Režisors stāsta, ka šo iestudējumu veidojis žanrā, kas viņu pašu patlaban ļoti interesē, jeb kā izrādi dzīves formās. Tā ir domāta skatītājiem, kuri vēlas ieklausīties, ieskatīties un domāt līdzi lugas varoņiem.

Izrāde sākas ar cerību un sapņu pilnu laiku Anglijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Kuplajā Konveju ģimenē, kurā aug seši bērni, notiek meitas Kejas pilngadības svinības. Un tieši šajā vakarā no frontes pārrodas dēls Robins, kuru gaida viņa meitene. Karš ir beidzies, cilvēki ir izgājuši cauri smagiem pārbaudījumam, un beidzot tas viss ir aiz muguras. Cilvēki atkal var baudīt dzīvi un nodoties tik vienkāršam lietām kā šarādes.

"Lasot lugas pirmo cēlienu, šķita, ka cilvēkiem no prieka par iespēju atkal sajust dzīves garšu ir jālido gluži kā tādiem taurenīšiem. Tāpēc kostīmu māksliniecei Ievai Kundziņai lūdzu, lai laikmeta stilā ieturētie tērpi būtu tādi, ka Konveju meitas tajos lido gluži kā taurenīši, jo pēc kara viņas dzīvi un iespēju dzīvot novērtē pavisam citādi," par tērpu ieceri stāsta režisors.

Toties ne vēsts no viegluma, gaisīguma un prieka nav izrādes otrajā cēlienā, kurā varoņus ieraugām pēc 20 gadiem, ap 1939. gadu. Mēs redzam, kas pa šo laiku ir noticis ar Konveju ģimenes bērniem, kā ir veidojušās viņu attiecības. Viens no viņiem saka: "Mēs nedzīvojam pēc kara, mēs dzīvojam pirms nākamā kara."

"Veidojot vidi, kurā varoņi darbojas, scenogrāfs Leonards Laganovskis interjera noformējumā uz daudzām lietām ir skatījies mazliet ar ironiju. Tajā pašā laikā tolaik Anglijai raksturīgās rūtis, kas redzamas uz tapetēm, vizuāli pasvītro to, ka varoņi zināmā mērā ir ierobežoti telpā. Tā ir arī vide, kurā mēs visi dzīvojam, jo telpa, kurā vairāki esam iekšā, vienmēr spiež rēķināties ar to. Tā tas ir gan ģimenes mājoklī, gan valstī, un galu galā mēs visi esam vienā telpā arī uz šīs pasaules," scenogrāfijas ideju atklāj režisors.

Lai arī luga ir dramatiska, tā atstāj gaišu, neparasti burvīgu pēcsajūtu. "Es vienmēr esmu centies panākt, lai lugā ir dvēsele," saka E. Freibergs. "Ja mēs cienām, mīlam un nepazemojam tos cilvēkus, kurus atveidojam, mēs viņus varam gan pētīt, gan kritizēt, gan ieskatīties viņos ļoti, ļoti dziļi. Cilvēkus nedrīkst pazemot, un tas, manuprāt, ir ļoti no svara. Ja mēs runājam ar sirsnību un mīlestību pat par negācijām, ja darām to no sirds pozīcijas, ne no ļaunuma, vēlēšanās pazemot, šokēt, parādīt kaut ko pretīgu un riebīgu, cilvēki izrādi tā arī sajūt un pieņem."