Izkāpju no vilciena stacijas pusē, nokāpju no perona pa trepītēm un šķērsoju Stacijas ielu, kas ir līdzeni noasfaltēta, bez bedrītēm un nevienas peļķes, kaut arī bija lijis stiprs lietus.
Tālāk pa Stacijas ielu garām pastam eju līdz Rīgas ielai un nevaru vien nopriecāties, jo gājēju ietves skaisti izliktas ar akmens flīzītēm (nu taisni kā Ventspilī!), ielas malas skaisti sakoptas, bet pie autobusa pieturas ir nojume, kur paslēpties no lietus, sniega (tā, kā tas ir Ādažos). Sākot iet, Rīgas ielas labajā pusē (pretī lielveikalam) acis piesaista paplašinātais Kultūras nams ar vienstāva bibliotēku tam pretī (kur agrāk bija Vācieša māja).
Pa Jūras ielu nonāku līdz stadionam, kur atjaunotajos tenisa kortos savā brīvajā laikā cilvēki uzspēlē tenisu, bet, vēl tālāk ejot, dzirdu, kā atjaunotajās tribīnēs līdzjutēji uzgavilē kādam sportistam, jo notiek vieglatlētikas sacensības. Vietējie sportisti un tie, kas uz sacensībām brauc arī no citiem novadiem, saka atzinīgus vārdus par stadionu (kas esot līdzīgs Valmieras stadionam), jo nodarboties varot ar pilnīgi visām vieglatlētikas disciplīnām. Pēc treniņiem un sacensībām ir iespēja ieiet dušā un atpūtas telpā atpūsties, iedzerot kādu glāzi sulas, kafijas vai tējas.
Ja vēlas nopietnāk relaksēties, ir iespēja apmeklēt tuvumā esošo SPA centru ar peldbaseinu un pirtīm (somu, turku, latviešu). Ir atvērta arī visiem pieejama trenažieru zāle un atsevišķi zāle aerobikas cienītājiem, bet tiem, kam patīk trenēties brīvā dabā, ir iespēja to darīt virzienā uz jūru ierīkotajā veselības trasē.
Šķērsojot kanālu, pirms ieejas mežā, lai pa labiekārtotu pastaigu taku dotos uz jūru, redzu vairākas velorikšas, kas piedāvā par simbolisku samaksu aizvizināt cilvēkus pa Jūras ielu līdz autostāvvietai (ir vasara, un vecāka gājuma cilvēki, kā arī māmiņas ar maziem bērniem labprāt šo pakalpojumu izmanto). Tā kā sāp kāja, izmantoju to arī es un, ātri nokļūstot galā, blakus autostāvvietai uzceltajā kioskā iegādājos vēl garšīgu saldējumu, ko pa ceļam uz jūru arī notiesāju. Priecē, ka šis ceļš ir sakārtots tā, ka māmiņām ar bērnu ratiņiem un cilvēkiem invalīdu ratiņos ir iespēja bez problēmām nokļūt līdz pašai jūrai. Tā kā sauļoties nevēlos, bet vienkārši vēlos pasēdēt un paelpot jūras gaisu, izmantoju vienu no atpūtas soliņiem (ar atzveltni), kuri ik pa 100 metriem salikti pludmalē.
Atpakaļ braucot, palūdzu velorikšu mani aizvizināt līdz dzelzceļa stacijai, ko jaunais puisis arī labprāt veic, jo tā ir viņam iespēja vasaras skolas brīvlaikā mazliet piepelnīt. Aizeju apskatīt stacijas otrā pusē uzcelto skaisto tirgus laukumu un blakus tam – jauko kafejnīcu ar bāru, kur iespējams kulturāli, romantiskā gaisotnē, pasēdēt un iebaudīt kaut ko gardu no vietējiem ražotājiem.
Tādu es iedomājos savu Carnikavu, kuru varētu ar lepnumu rādīt saviem ciemiņiem. Visās apdzīvotās vietās apskates sākas ar CENTRU. Kad tas sakārtots, uzposts, var domāt arī par tālākām vietām, nomalēm. Tāds ir mans sapnis – pagaidām... Bet varbūt nemaz tik nepiepildāms tas nav? Kā domājat jūs, pārējie carnikavieši?