26.03.2014 21:53

Indriķis Sproģis: "Ja tu cieni savu zemi, cienīs arī tevi..."

Autors  Uldis Prancāns, "Ogres Vēstis Visiem"
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Taurupes pagasta Aderkašos Ogres novadā, "Sarkalnu" mājās, mīt Sproģu ģimene.

Tās pārstāvjiem Indriķim, Agitai, viņu atvasei – Taurupes pamatskolas 8. klases audzēknei Kristīnei Annai – bijušas krasiem pavērsieniem un likteņa piesitieniem iezīmētas dzīves gaitas tepat Latvijā, Afganistānā, Ukrainā (Černobiļā) un ASV.

Indriķis dzimis un audzis Rīgā, pamatizglītību ieguvis 77. vidusskolā, pēc tam mācījies Rīgas 17. Mākslas mēbeļu galdnieku profesionāli tehniskajā skolā, galdnieka kokgriezēja specialitātē. Pirmā darbavieta bija mēbeļu kombinātā "Teika", radoši izstrādājot koka intarsijas (koka mozaīkas variants, ko veido no augstvērtīgas koksnes finiera figūrveida plāksnēm – U.P.).

Sekoja dienests padomju armijas rindās Brjanskā, Rostovā pie Donas un nosūtījums internacionālā pienākuma veikšanai uz Afganistānu. "Neviesmīlīgajā", kalnainajā zemē gūti nopietni kaujas ievainojumi un saņemti divi augsti apbalvojumi. Lielākā armijas laika daļa tika pavadīta Kabulā, Afganistānas prezidenta apsardzē. Pēc karadienesta Indriķis atgriezās Rīgā, un bija šoferis augsti stāvošām amatpersonām.

1986. gada 26. aprīlī (Indriķa kāzu gadadienā) notika Černobiļas atomreaktora avārija. Jaunais rīdzinieks nokļuva pašā peklē 30 kilometru joslā pie Pripetes (paveicās, ka ne pašā pilsētā, kur AES tiešajā tuvumā – trīs kilometru attālumā – radiācijas fons bija 600 rentgenu stundā, neskaitāmas reizes pārsniedzot pieļaujamo normu). Gandrīz trīs mēnešus nācās veikt veselībai un dzīvībai bīstamus darbus – ar lāpstu šķipelēt visapkārt mājām zemi. Protams, bez gāzmaskas vai pat vienkārša respiratora... Pēc atgriešanās dzimtenē nācās ārstēties slimnīcā, jo bija augsts asinsspiediens un problēmas ar gremošanas sistēmu.

Dzīves un darba gadi raibajā Amerikā

1995. gadā veselība strauji pasliktinājās, Indriķis kļuva par 2. grupas invalīdu. Jauns dzīves periods sākās ar ierašanos ASV. Turienes mediķus ieinteresēja Černobiļas avārijas seku novērsēja asinsaina, un pacients tika aicināts uz Čikāgu. Atbraucēja kabatā bija tikai 20 dolāru. Liels paldies bērnības draugam, kurš sagaidīja lidostā un palīdzēja iekārtoties darbā būvniecības jomā.


Strādāt iznāca kopā ar Sibīrijas krieviem, arī viņiem jāteic sirsnīgs paldies par pajumti un pirmā brīža šoka pārvarēšanu. Protams, zināmas grūtības radīja amerikāņu slengs, kaut gan angļu valodu Indriķis prata labā līmenī, turklāt bija apguvis arī spāņu un poļu valodu, kā arī gruzīnu valodas pamatus.

Pēc darba būvniecībā Indriķis atgriezās savā pamatspecialitātē – galdniecībā; pasūtījumu vidū bija spēļu automāti kazino Lasvegasā. No parasta latviešu strādnieka emigrants izvirzījās par ceha menedžeri. Drīz vien uzsāka savu biznesu loģistikas jomā kravu pārvadāšanā pa visu ASV. Nākamā darbavieta – taksometra šoferis, vēlāk pasažieru pārvadāšana ar limuzīnu un autobusu.

Amerikā Indriķis iepazina latviešu ģimenes atvasi, augstāko juridisko izglītību ieguvušo Agitu. 2000. gada Līgo dienā piedzima meita Kristīne Anna. Otro vārdu viņa mantojusi no vecvecmāmiņas. Pirmos dzīves gadus par mazuli vecākiem palīdzēja rūpēties Agitas māte, bet pēc tam Kristīne visos tālajos reisos braukusi līdzi tēvam, var teikt, izaugusi starp "dzelžiem.

Čikāgā Sproģu ģimene dzīvoja privātmājā, lieti noderēja neliels zemes gabals, kur audzēti gurķi, tomāti, citi zaļumi, ierīkota zivju un gaļas kūpinātava. Meita veiksmīgi iejutās publiskajā skolā (tur valda stingrāka kārtība nekā privātajās, dārgākajās mācību iestādēs), kļuva par Čikāgas čempioni peldēšanā savā vecuma grupā.

Latviešiem pietrūka tikai tautiskās rupjmaizes un nēģu. Ģimenē tika saglabātas latviskās tradīcijas. Protams, nācās iepazīt raibās amerikāņu nācijas pārstāvjus. Kaimiņos mita emigranti no Itālijas un Polijas. Personīgo automašīnu Indriķis laboja pie grieķiem, kuri, dzirdot viņa uzvārdu, kas šai nācijai raksturīgi beidzas ar galotni – "is", jautāja, vai viņš nav grieķis... Pusdienoja Indriķis galvenokārt ķīniešu bufetē. Protams, parādīties Čikāgas "melnajā" kvartālā nebija vēlams. Starp citu, vēl tagad jūtamas kādreizējās rasu diskriminācijas sekas. Afroamerikānis taksometra vadītājam dolāra naudaszīmi nekad nedod rokā, bet noliek uz sēdekļa...

Atkal Latvijā – vilšanās, sāpe un cerība

Tā kā Latvijā dzīvojošās Indriķa mātes veselība pasliktinājās, un aizokeāna mītnes zemē sākās ekonomiskā krīze, Sproģu ģimene nolēma atgriezties dzimtenē. Jāteic paldies Taurupes radiniekiem par iespēju apmesties "Sarkalnu" mājās. Nu ēku grezno Latvijas un ASV karogi, bet pie mājas sienas norāde – Elvisa Preslija bulvāris... Tā nu ir iznācis, ka ASV pavadīti 15 gadi. Savukārt vectēvs 13 gadus bija spiests izturēt Sibīrijas skarbajās tālēs...

Atgriešanās Latvijā neizvērtās tik rožaina, kā cerēts. Problēmas radās valsts iestādēs, pretimnākšana pārbraucējiem bija birokrātiska un nelaipna, viņiem tika nemitīgi jautāts, kāpēc atgriezušies. Kad Indriķis vaicāja, vai jums Dzimtene kaut ko nozīmē, ierēdņi skatījās kā uz citplanētieti.

I. Sproģis joprojām turpina tiesvedību ar valsts sociālajiem dienestiem, jo kremt netaisnība un sociālo garantiju trūkums. Šobrīd taurupietis saņem 155 eiro lielu pensiju un 85 eiro piemaksu par Černobiļā "atstāto" veselību. Zālēm katru mēnesi aiziet vismaz 36 eiro. Labi, ka vietējā pagasta vadība sedz malkas iegādes izmaksas, vairāk gan nekādu pabalstu ģimene neiegūst.

No Amerikas Sproģi paņēmuši līdzi arī savus mīluļus blood haund šķirnes suņus. Šo cilvēka "mazo draugu" priekšteči saistās ar kristiešu svēto Hubertu, kurš dzīvojis viduslaikos un tiek uzskatīts par mednieku, medību suņu, mežstrādnieku, matemātiķu, optiķu un metālapstrādes meistaru aizbildni. Diemžēl savs bizness, pārdodot augstdzimušos kucēnus, nav tik ejošs, kā gribētos.

Lai nu kā – jādzīvo tālāk. Indriķi stiprina ticība Dievam. Cerams – drīzumā izdosies papildināt ģimenes budžetu, strādājot par satiksmes vai ekskursiju autobusa šoferi. Tēvs saprot, ka meitai Latvija nav dzimtā vieta, taču ir gandarīts, ka jauniete redz, kāda izskatās Tēvzeme un var salīdzināt ar dzīvi ASV. Galvenais bija dot iespēju Kristīnei apzināties savas saknes, izjust cieņu pret Latviju, jo, ja tu cieni savu zemi (par valsts vadošo eliti var pastrīdēties), cienīs arī tevi. Katram augam, ko iestādi, vai pat dienišķajai zupai vajag pielikt klāt mīlestību.

Kristīnes Annas dzīves mērķi

Pēdējā atkāpe Sproģu ģimenes atvases ziņā. "Mani nākotnes nodomi ir iegūt vispārējo vidējo izglītību Latvijā, pēc 18 gadu sasniegšanas aizvest ģimeni atpakaļ uz ASV un iestāties "West Pointas" policijas akadēmijā," atklāj jauniete. "Mans augstākais sapnis – piedalīties Olimpiskajās spēlēs amerikāņu peldētāju komandas sastāvā. ASV pavadīti pirmie 10 dzīves gadi. Valoda ir dzimtā, un man paveras tik plašas iespējas. Gribu apprecēties tur, nopirkt motociklu un dzīvot lielā, skaistā, pasakainā mājā.

Nākotnē vēlos piedalīties arī auto rallijā un spēlēt mūzikas instrumentus. Man ir tēva asinis. Viņš bijis policists, ugunsdzēsējs, glābējs, tāpēc tēti ļoti cienu. Viņš man iemācījis peldēt, braukt ar mašīnu, šaut ar ieroci, uzasināt nažus, stādīt dārzu, kā arī palīdzējis apgūt datorprasmi. Agrā bērnībā nebiju vienkārša meitene, kurai patika lelles, kosmētika un sievišķīgas lietas, bet gāju pie tēta un skatījos, kā viņš strādāja garāžā. Mēs kopā remontējām mašīnu, stādījām tomātus, rozes, tulpes, skābenes.

Nākotnē domāju dzīvot divās mājās – viena ir mana dzimtas māja, kur izaugu, otrajā, vēl lielākā, dzīvos vecāki. Ceru iegādāties mašīnas – sev, tētim un mammai. No mājdzīvniekiem man būs šķirnes suņi (zeltainais retrīvers, haskijs, bīgls) un zirgi (balts un melns). Netaisos visu mūžu dzīvot ASV un neko neredzēt, gribu apceļot pasauli, ciemoties Latvijā, lai satiktu savus skolas draugus un radiniekus. Un vēl! Jāatzīstas, ka visbiežāk jūtos kā Kristīne, bet dažkārt esmu "absolūta" Anna...."

Indriķis Sproģis ar meitu Kristīni Annu Ķeipenes ziemīgi gleznainajā pakalnā.Indriķis Sproģis ar meitu Kristīni Annu Ķeipenes ziemīgi gleznainajā pakalnā.