Sākotnēji noklusēts, bet kopš Atmodas laika šis datums kļuvis par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.
Ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora vietnieku Ritvaru Jansonu runājam par to, kas tiek darīts, lai precīzāk apzinātu mūsu tautas vēstures traģiskās lappuses. Nesen viņš pabija Ukrainā, kur pārsteidzoši līdzīgi atkārtojas 1939. gadā Rietumukrainā un 1940. gadā Latvijā pieredzētais.
"Tieši 1949. gada 25. marta deportācija salauza mūsu mentalitāti, izsitot latviešiem pamatu zem kājām. Manuprāt, psiholoģiski tas atbalsojas arī šodien, jo daudzi joprojām neapzinās, ka Latvija ir mūsu pašu valsts," pieminot staļinisko deportāciju gadskārtu, saka vēsturnieks Ritvars Jansons.
‒ Šogad paiet 65 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijas. To cilvēku, kas paši pārdzīvojuši šo traģēdiju, paliek arvien mazāk, bet vai vēsturniekiem, kuri pēta šos notikumus, bijis pietiekami daudz laika, lai skaidri izprastu šo notikumu patiesos mērogus un likumsakarības?
‒ Pašlaik tiešām atsevišķu liecinieku vēstījums par deportācijām vairs būtiski nevar ietekmēt akadēmisko vēsturnieku secinājumus. Cilvēku atmiņas rūpīgi tiek salīdzinātas ar arhīvu dokumentiem, tāpēc par 1949. gada deportācijām šobrīd var izdarīt pamatīgākus secinājumus.
Protams, paliek nezināmais, ko dokumentāri vēl nevar pierādīt, proti, vai tobrīd, "aukstā kara" apstākļos, cilvēku izvešana notika tāpēc, ka Padomju Savienība gatavojās jaunām karadarbībām, vai prioritāte bija kopējā sovjetizācija. Neapšaubāmi tās bija rūpes par drošību Padomju Savienības rietumu pierobežā, jo Baltijas valstīs, Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā vēl nebija notikusi kolektivizācija un pastāvēja pretošanās kustība. Lai to likvidētu, zemniekus, kuri pēc padomju standartiem bija "kulaki", vajadzēja sadzīt kolhozos. Tas arī tūlīt pēc 1949. gada deportācijām tika izdarīts.
Lietuvā kolektivizācija sākās jau 1948. gadā. Tās priekšvakarā tika izvesti 40 tūkstoši cilvēku. Pirms 1949. gada daži kolhozi Latvijā izveidojās, bet to bija maz un tie bija vāji. Latviešu zemniekam, kurš vienmēr gribējis būt saimnieks savā sētā, kolhozs bija kaut kas mentāli pilnīgi svešs, kas pieprasīja atteikties no sava īpašuma, savas zemes ‒ tātad no visa, kas gadsimtu gaitā izkarots un izpirkts. Tieši 1949. gada 25. marta deportācija lauza cilvēku mentalitāti, izsitot latviešiem pamatu zem kājām jeb apziņu, ka esi saimnieks savā zemē.
Izsūtīšanas atbalsis psiholoģiski jūtamas arī šodien. Vēl aizvien neapzināmies to, ka Latvija ir mūsu pašu valsts, ka te jāskan mūsu valodai, dažādās situācijās neiestājamies par savas valsts tiesībām, nerunājam latviešu valodā, ja kāds mūs uzrunā krieviski.
‒ Zināms, ka laikā no 1946. gada līdz 1952. gadam no Lietuvas izvesti 132 tūkstoši cilvēku, kas skaidrojams ar to, ka tur bija spēcīga pretošanās kustība. Cik cilvēku 1949. gadā izveda no Latvijas?
‒ Latvijas Valsts arhīvs veicis milzīgu darbu – ir izskatītas visas 1949. gada 25. martā deportēto un saistībā ar šo deportāciju izsūtīto lietas. Tieši 1949. gada 25. martā tika deportēti 42 125 cilvēki, bet laikā līdz 1953. gadam kā "dzimtenes nodevējs" un tamlīdzīgi ir izsūtīts 44 271 cilvēks.
Tas nozīmē, ka, ja 1949. gadā pēc 25. marta deportācijas kāds paglābās, viņš tika meklēts un izsūtīts. Tur jāieskaita arī tie cilvēki, kas apvienojās ar savām ģimenēm nometinājumā Sibīrijā. Piemēram, sievu un bērnus izsūtīja no Latvijas kā "bandīta" ģimenes locekļus, bet vīrs tajā laikā jau bija lēģerī. Kad viņu, teiksim, 1950. gadā izlaida no lēģera, uz Latviju atpakaļ nedrīkstēja braukt, jo priekšā vēl bija nometinājuma gadi, un viņš devās pie savas izsūtītās ģimenes.
Latvijai 42 tūkstoši vienā dienā izsūtīto ir liels skaits. Un, kā padomju laikos tika apgalvots, tā nebija tikai bagātā zemniecība. Valsts drošības ministrijas darbinieki pirms deportācijām strādāja ar Valsts arhīva dokumentiem un skatījās, kāda ekonomiskā situācija bija viņus interesējošajās zemnieku saimniecībās 1939. gadā, kad tika veikta tautas skaitīšana. Bet pa vidu taču bija karš, kas daudzas saimniecības izpostīja. Ja zemniekam 1949. gadā bija divas govis, viņš vienalga pēc 1939. gada datiem skaitījās budzis, kurš ir jāizsūta kaut vai tāpēc, lai sasniegtu nepieciešamo deportējamo skaitu.
Ja Maskavas direktīvu izpildīšanai nepietika "kulaku", lasīja klāt "dzimtenes nodevēju" un "bandītu" ģimenes locekļus un arī tā sauktos legalizētos bandītus jeb nacionālos partizānus, kas bija iznākuši no meža. Lai gan viņiem bija solīts, ka represēti netiks, 1949. gada martā viņus kopā ar citiem izsūtāmajiem deportēja uz Sibīriju.
‒ Šodien vairs nav īsti saprotams, kā tūkstošiem cilvēku faktiski bez jebkādas pretošanās varēja salikt vagonos un aizvest izsūtījumā.
‒ Pirms izvešanas Latvijā bija izvietotas divas PSRS Iekšlietu karaspēka divīzijas, kas cīnījās pret partizāniem. Tieši pirms izvešanas Baltijā tika ievestas papildu karaspēka vienības un īstenotas vairākas operācijas, iznīcinot vēl apmēram 200 pretošanās kustības dalībnieku. Uz ceļiem visur bija patruļas. Ja kaut kur tiktu manīta pat mazākā partizānu kustība, tā uzreiz tiktu pārtraukta.
Jau 1948. gadā gan ciema padomes, gan ministrijas tika "iztīrītas" no politiski neuzticamiem elementiem, lai nedz valdības iestāžu, nedz vietējās varas pārstāvji nevarētu sniegt palīdzību izsūtāmajiem vai no deportācijām izbēgušajiem. Visur, bet jo īpaši rietumu pierobežā, piemēram, Liepājas apriņķī, tika pastiprināta pasu kontrole.
Tātad deportācija nebija vienas dienas lēmums, jo pirms tam tika veikts pamatīgs sagatavošanās darbs.
‒ Izsūtītie savos atmiņu stāstos reizēm saka: "Mēs zinām, kurš mūs nodeva, bet ļaunu prātu vairs neturam..."
‒ Ir izplatīts uzskats, ka cilvēki tika deportēti, piemēram, kaimiņu nodevības dēļ. Taču, ja 1941. gadā šādai denunciācijai vai Komunistiskās partijas komitejas viedoklim vēl bija kāda nozīme, tad 1949. gadā Drošības ministrijas darbinieki jau zināja konkrētas personas, kuras jāizsūta. Pat ja tāds kaimiņa ziņojums būtu bijis, tam nebija lielas jēgas. Informācija par cilvēkiem, kuri tika izsūtīti, tika vākta jau vismaz kopš 1947. gada. Kā jau teicu, tie bija tautas skaitīšanas un arhīvu dati, tā bija pretošanās kustības dalībnieku vai jau notiesāto Latvijas Republikai uzticīgu pilsoņu ģimenes locekļu apzināšana. Reģistri par to, kādi cilvēki ir jāizsūta, bija balstīti uz konkrētām direktīvām no Maskavas. Un nekādas denunciācijas tur neko vairs nevarēja iespaidot. Turklāt tādu bija ļoti maz.
Ja ģimenes galvu tiesāja kā partizānu, jāņem vērā, ka ziņas par tuviniekiem tika iegūtas, cilvēkus spīdzinot, bet ne jau uz kaut kādu nelabvēļu sūdzību pamata. Protams, Staļina laikos drošības iestādēm bija plašs aģentu tīkls, bet bieži vien protokolos nav saprotams, kuras ir kāda aģenta sniegtās ziņas, kuras nopratinātā cilvēka liecības. Nereti arestētajiem priekšā tika nolikts jau gatavs protokols, kuru lika parakstīt, pirms tam viņus fiziski un garīgi salaužot. Daudzreiz redzams, ka cilvēks Centrālcietumā tik ilgi vadāts uz nopratināšanām, ka beidzot nomiris ar plaušu karsoni. Skaidrs, ka tas noticis spīdzināšanas dēļ.
Tāpēc nav pamata teikt, ka mēs esam kaut kāda nodevēju tauta. Nodevēju mums ir tikpat daudz cik citām tautām. Tādi paši informatori bija franču pretošanās kustībā, tādi paši Krievijā. Turklāt protokolos esmu atradis ziņas par cilvēkiem, kas piekrituši čekai ziņot, bet darījuši to zināmu saviem tuvākajiem. Kad šis fakts nācis gaismā drošības iestādēm, personas tikušas tiesātas par savu aģenta pienākumu nepildīšanu un vervēšanas fakta izpaušanu varas pretiniekiem.
‒ Jūs nesen bijāt Ukrainā. Citi saka, ka tur atkārtojas vēsture, ko mēs piedzīvojām 1940. gadā.
‒ Tas, kas notiek Krimā, prasība pievienot to Krievijai, ir tāds pats brutāli inscenēts teātris kā šeit, Latvijā, 1940. gadā ar "prasību" pievienoties PSRS. Bet ukraiņiem pašiem visvairāk sāpēja tas, ka viņiem pārmeta "nacismu" vai "fašismu" jau Maidana laikā. Tā propaganda, ko īstenoja padzītais prezidents Viktors Janukovičs, saskanēja ar Vladimira Putina līniju. To jo īpaši redzam tagad pēc varas maiņas Kijevā, proti, ka "ukraiņu nacisti" nākuši pie varas un Krima ir jāglābj no "fašisma".
Vieni saka, ka šajā gadījumā labāk jāskaidro vēstures fakti. Taču vēstures izpratne krievam, kurš kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem dzīvo Ukrainas austrumu daļā, kur ieradies, brīvi pārvietodamies pa PSRS, ir citāda nekā Rietumukrainas iedzīvotājam. Fašisma birku, ko Putins izmanto tagad, izmantoja jau Staļina laikos, 1939. gadā, kad cilvēkus no Rietumukrainas deportēja uz Sibīriju. Vienkārši bijušo Polijas valsts daļu vajadzēja atbrīvot no politiski neuzticamiem ļaudīm, kas dzīvojuši Rietumu kultūrā. Un tam tika atrasts pamatojums, šos cilvēkus nosaucot par pretvalstiskiem, bet vēlāk arī par nacistiskiem elementiem. Bet mēs taču labi zinām, kāda ir Polijas nostāja pret nacismu!
To pašu mēs tagad dzirdam pret Latviju vērstajā propagandā, jo krievu tautas apziņā nacisms arvien ir absolūtais ļaunums, kas jāiznīcina. Jā, arī salīdzinoši nedaudz mūsu tautiešu ir piedalījušies holokausta īstenošanā, bet tā apzīmogot tautu, kas izgājusi trīskāršu okupāciju, turklāt bijusi arī zem nacistu papēža, ir pilnīgi nepieņemami.
Kamēr tautai būs pašcieņa, mēs turēsimies pie savas vēstures, vairāk par to runājot ar Rietumu sabiedrību, jo Krievijas propagandas mašinēriju nevaram pārspēt. Bet galvenais ‒ jādara tā, lai kādam nebūtu pamata prasīt, vai šeit tiešām ir nacisms.
Dr. Ritvars Jansons: 1949. gads bija Staļina laiks, ko var raksturot ar pilnīgu beztiesību, kad ikvienam varēja atrast iemeslu, lai viņš tiktu represēts./ Foto: Krišjānis Grantiņš